Ilgi apspriestie vasaras Ziemassvētki tika sagaidīti un pavadīti arī – bez sniega baltuma un aukstuma visapkārt, bez izgreznotas eglītes, bez ģimenes un draugiem. Bet tā vietā ar dzīvokļa kaimiņiem bija pikniks mājas pagalmā, pamatīga izēšanās kiwi/latviešu/zviedru gaumē un zvilnēšana pludmales smiltīs Ziemassvētku rītā.
Gatavošanās Ziemassvētku vakariņām notika laicīgi un nopietni: pirmo reizi tika sasaukta dzīvokļa biedru kopsapulce, izklāstītas un apkopotas idejas, ko nu katrs vēlētos ēst šai vakarā saskaņā ar savas zemes vai ģimenes tradīcijām, un sadalīti pienākumi. Kā arī tika apspriestas idejas par dekorācijām, kas rezultējās jau apkrāsotās vīna pudelēs (izgreznoto eglīšu vietā), kā arī apkrāsotās ievārījuma burciņās, kas kalpoja par ļoti mīlīgiem svečturiem, un katra paš-apgleznotā vīna/šampanieša glāzē. Vakara ēdienkartei no latviešu puses tika piedāvāti tradicionālie un plašu popularitāti ieguvušie pīrādziņi (paldies mammai par recepti), kā arī solījums sameklēt recepti piparkūkām. No zviedru gala tika sagatavotas konfektes – mandeles iekš karameles un krāsnī cepti kartupeļi ar sīpoliem, sieru un saldo krējumu (ārkārtīgi garšīgi un, protams, barojoši), savukārt, pašu jaunzēlandiešu tradīcijas paģērēja, ka galdā jāceļ krāsnī cepts putns (šoreiz bija vista, jo tītars makten dārgs izmaksās), tāpat krāsnī cepti dārzeņi un šķiņķis. No saldumu puses – Jaunzēlandes nacionālais deserts – Pavlova cake (par šo brīnumu atsevišķs stāsts, biju konkrēti vīlusies) un Christmas cake, kā arī Hokey-Pokey saldējums. Papildus tam visam pēc ziemeļnieku tradīcijām karstvīns arī tika savārīts. Jap– pārēdāmies ne pa jokam. Interesanti būtu uzzināt, par cik kilogramiem zemeslode pieņemas svarā ap šo svētku laiku? No manas puses var pieskaitīt 3kg.
Rosība mūsmājās norisinājās jau no paša rīta. Virtuve mums ir diezgan neaprīkota, bet krāsnī cepamo ēdienu daudz, tāpēc tika sastādīts grafiks, kurā laikā kuru ēdienu gatavos. Mani pīrāgi bija pirmie, tāpēc troksni virtuvē sāku taisīt jau astoņos no rīta. Nebija ilgi jāgaida, kad pārējie šī iemesla dēļ arī pamodās. Vistas, dārzeņu un šķiņķa cepšana bija Lisas pārziņā, bet uz gatavošanas laiku viņa pazuda un uz vakariņām arī neieradās. Vispār viņa ir ļoti interesanta meitene, mūsu loģikas darbošanās līmeņus varētu salīdzināt ar mājas 1. un 12.stāvu . Es tikai īsti nevaru saprast, vai es esmu pirmajā vai pēdējā stāvā. Bet šis fakts nekādā mērā nesamazināja prieku par gaidāmo vakaru, tik vienīgi to, ka nācās uzņemties arī šo ēdienu pagatavošanu. Vistu un dārzeņus pagatavot nesaskatīju nekādu problēmu, vēl jo vairāk tādēļ, ka Jaunzēlandē uz praktiski visu produktu iepakojuma ir dota pamācība, kā to pagatavot vai arī recepte, kurā to produktu var izmantot. Bet kurš cepeškrāsnī cep jau gatavu šķiņķi? Iespējams, ka manas kulinārijas zināšanas joprojām ir ļoti aprobežotas, bet visu laiku uzskatīju, ka šķiņķi ēd tā pat vien aukstu vai liek iekš citiem ēdieniem, piemēram, tiem pašiem pīrādziņiem. Bet šajā pusē un šķiet, ka arī citās rietumu kultūrās, tiek sagatavota īpaša mērce vai glazūra, ar kuru šķiņķis cepeškrāsnī ik pa laikam tiek apliets, lai nepaliktu sauss. Un finālā šķiņķis ingvera, medus un apelsīnu glazūrā bija pārsteidzoši labs.
Kad visi ēdieni bija gatavi, dzīvoklī esošie īrnieki un vesels viens viesis – Yvette (meitene no Ugandas, kas pirms tam uz vienu nedēļu arī bija apmetusies mūsu mājīgajos apartamentos) tika aicināti pie galda. Tam sekoja pašsaprotama darbība – pārēšanās, jo viss bija izdevies ārkārtīgi garšīgi. Uzspēlējām divu dolāru veikalā pa 2$ nopirktās UNO kārtis, aplējām galdautu ar vīnu (kas patiesībā ir no manas darba vietas paņemts palags), tā ka nevar vairs izmazgāt un labi pavadījām vakaru. Lielajai ēšanai sekoja vēl lielāka izēšanās, jo galds tika ienests atpakaļ telpās, kur servējām saldo galdu ar karstvīnu. Un te stāsts par Pavlova cake. Skaitās Jaunzēlandes nacionālais deserts, kura pirmsākumi meklējami 1920-os gados. Un patiesībā šis deserts tika izveidots un nosaukts par godu krievu baletdejotājai Annai Pavlovai, pēc viņas deju tūres Austrālijā un Jaunzēlandē. Ilgus gadus ir bijuši strīdi, vai pirmie recepti izdomāja austrālieši vai jaunzēlandieši, bet pētījumi tomēr norāda, ka pirmie bija jaunzēlandieši. Tad nu visu laiku man bija vēlme nogaršot šo izslavēto kūku. No visiem esošajiem Ziemassvētku svinētājiem es vienīgā nebiju ēdusi šo „gardumu”, kā rezultātā pirmajam kūkas kumosam un manām izjūtām sekoja līdzi visi apkārtesošie! Un... nu nekā tur nav! Šo kūku varētu raksturot kā saldu gaisu vai kaut ko līdzīgu cukurvatei. Kūkas pamatā ir saputots olas baltums un cukurs, apakšā biskvīts, kā rezultātā nav īsti, kur pieķerties. Tad jau labāk būtu kādus muffinus paņēmuši par nacionālo saldumu, lai man būtu bijis lielāks prieks.
Nākamajā dienā ar zviedru pāri un Yvette nolēmām, ka jādodas baudīt eksotika un Ziemassvētku rīts jāpavada pludmalē. Diena nedaudz mākoņaina, bet tas netraucēja izbaudīt sirreālo sajūtu, kad pilnīgā pretstatā ierastajam, ir valstis un veselas nācijas, kas Ziemassvētkus pavada pludmalē. Jaunzēlandē ierasts, ka Ziemassvētkus svin tieši Ziemassvētku dienā, kad tiek gatavotas pusdienas vai rīkots BBQ (uzstutēts grils) parkā, dārzā vai pludmalē. Vakarā gan piekopām ierastās tradīcijas – cepām piparkūkas. Tādi bija mani zaļie Ziemassvētki.
Tā lūk! Kas vēl labs pa šo laiku noticis? Strādāju tur pat. Somas vairs netaisu, jo to pārdošana galīgi neizdodas. Dažkārt aizeju uz botānisko dārzu pabarot pīles un nogāzties no koka (ja vēlaties izbaudīt kaut ko līdzīgu, iesaku pamēģināt uzrāpties koka zemākajos zaros ar „iešļūcenēm” kājās – asas sajūtas un varavīksne uz gurna garantēta :D ). Virtuvē bija iemitinājušās skudras. Un apēda manus šokolādes muffinus! Tik nikna sen nebiju bijusi. Lai arī sevi uzskatu par visnotaļ draudzīgu personu, tomēr ar skudrām savos saldumos dalīties negribas. Bet nedēļas laikā tikām no viņām vaļā (informācija draugiem – nē, čurāt virsū nečurājām :) ), tā vietā tika izmantota modernāka metode – skudru inde.
Pilnīgi neticas, ka rakstu šo rakstu 2009.gada pēdējā dienā. Atceroties sevi tieši pirms gada, tad biju pilna apņemšanās šajā gadā īstenot vienu no saviem sapņiem – doties tālā un ilgā ceļojumā. Toreiz mērķis gan bija cita valsts, bet tas tāds sīks sīkums. Galvenais, ka sapnis ir piepildīts, lai arī cik neiedomājami nesasniedzams pirmajā brīdī tas likās. Un tas man liek domāt, ka vienīgais ierobežojošais faktors mūsu dzīvē ir mūsu izdoma. Jo viss ir sasniedzams un īstenojams, ja vien ir pareizā motivācija. Uhhh... redzēs, ko piepildīs nākamais gads! Varbūt jākļūst par astronauti? Nē, par kaut ko vēl foršāku!
P.S. Bildes no botāniskā dārza un Ziemassvētkiem kā vienmēr Picasa adresē
P.P.S. Paldies par visiem sveicieniem un pasta sūtījumiem, saņemt ar roku rakstītas kartiņas šajā attālumā ir ārkārtīgi patīkami un sirdi sildoši :)
P.P.P.S. Draugi pirms aizbraukšanas novēlēja vairāk azarta dzīvē... vecā gada pavadīšanai un jaunā gada sagaidīšanai azartiskāku vietu nespēju iedomāties.. bet par to – nākamajā emuārā. Laimīgu jauno gadu!
