Dzīvojos Picton. Pēc Aleksandras ķiršu un nektarīnu lasīšanas uz nedēļu aizbraucu uz ChCh satikt vienu draugu pirms aizlidošanas uz Austrāliju, kā arī savus bijušos dzīvokļa biedrus. Sākotnējais plāns bija ChCh pavadīt tikai kādas pāris dienas, bet tā kā karstais un vasarīgais laiks bija iestājies arī šajā piekrastes pilsētā, tad nespēju pretoties kārdinājumam palikt uz vietas. Kā nekā – pilsēta iesildīta un labi zināma. Biju domājusi, ka atgriežoties ChCh pēc ilgāka laika sajūtas būs kā atgriežoties tādās kā mājās. Bet nē, kārtējā pilsēta, tikai atšķirība tāda, ka zinu, kur man jāiet, kur ir lētākais supermārkets un kāds ir bibliotēkas un līdz ar to – bezmaksas interneta darba laiks. ChCh atguvu iekavēto dzīvās mūzikas klausīšanās ziņā, satiku draugus, izlasīju grāmatu „Šokolāde”, apēdu lielo tumšās šokolādes iepakojumu (nē, pašu iepakojumu atstāju neapēstu; jā, saistība starp grāmatu un šokolādes ēšanu ir cieša un ļoti tieša, izlasīsiet grāmatu un sapratīsiet paši) un vadoties pēc hosteļa saimnieka ieteikuma izlēmu braukt uz Blenheim. Blenheim atrodas Malborough reģionā, kurš ir lielākais Jaunzēlandes vīna ražošanas reģions. Vīnogu lasīšanas sezonai pēc plāna vajadzēja sākties tuvākajās dienās, līdz ar to lieliska izdevība atkal pastrādāt un iekrāt naudu. Bet tie plāni un to reizēm ārkārtīgi kaitinošā neizdošanās. Vasara šogad Jaunzēlandē nebija tā pati labākā – par maz saules, par daudz lietus. Tādēļ līdz vīnogu novākšanas sākumam vēl kādas 10-14 dienas. Trīs dienas pavadīju Blenheim apzvanot visus iespējamos starpniekus, vīnogu lauku īpašniekus un vīna darītavas, bet nevienam papildus cilvēkus uz doto brīdi nevajadzēja, visi gaida, kad vīnogas nogatavosies. Blenheim ārkārtīgi neinteresants miests, tāpēc nespēju sevī atrast motivāciju palikt tur un gaidīt, kad tad vīnogas beidzot būs gatavas. Ko nu darīt, kur doties? Izlēmu, ka jāpamēģina kā ir woofingot kādā no hosteļiem. Internetā atradu pāris interesantu piedāvājumu, kuri atrodas turpat netālu esošajā miestā Picton (tāds nievājošs vārds, bet citu nevaru izdomāt. Pilsētai par mazu un par pagastu arī īsti nenosauksi). Nakedbus.com kā zinādams, ka došos tajā virzienā, bija atstājis man vienu vietu autobusā par nieka 1$. Atlika vien sazvanīt hosteli un vienoties, kad varu sākt strādāt. Vienojos ar menedžeri, ka brauktu jau nākamajā dienā. Tad seko jautājums – kā mani sauc un no kurienes esmu. Nu.. Agnese no Latvijas. Otrā trubas galā iestājas tāds samulsis klusums. Em? Interesanti gan, jo tā meitene, kuras vietā mums nepieciešams darbinieks arī ir Agnese no Latvijas! What!?! Latvija nav liela un vienmēr esmu zinājusi, ka pasaule arī nav diži lielāka, bet kur iespējama šāda sagadīšanās? Visu šo laiku ceļojot apkārt nebiju satikusi nevienu letiņu, tik dzirdējusi, ka viņi te pat vien apkārt kaut kur ir. Un te – vienā mazā Piktonā, vienā un tajā pašā backpacker hostelī, kā wooferi (nu.. tie kas strādā apmaiņā pret dzīvošanu un iespējams arī ēšanu, latviešu valodā laikam būtu jāsaka brīvprātīgie) ir divas Agneses no Latvijas. Ar patīkamu satraukumu un saviļņojumu devos uz Piktonu satikt savu vārda māsu. Pirmajā brīdī bija pat grūti noticēt un vēl grūtāk – dabūt latviešu valodu pār lūpām. Kad sazvanos uz ģimeni un draugiem, tad neskaitās – tas notiek virtuālā interneta vai telekomunikāciju vidē, bet te uz vietas runāt latviešu valodā pēc visa šī laika šķita extremely weird... nu, aaaaaarkārtīgi dīvaini. Es neesmu vienīgā, kas šo faktu uzskata par kaut ko vienreizēju un kā izrādās šī sakritība bija pēdējo dienu galvenais sarunu temats. Iepazīstoties un sakot savu vārdu, pretī saņemu – „yeah, I know who you are”. Pats labais bija tajā vakarā „iziet ielās” (cik nu te viņu ir – veselas trīs), jo arī atsevišķi pilsētiņas iedzīvotāji jau zināja par šo dīvaino sakritību. Varētu jau visiem stāstīt pasakas, ka Latvijā dzīvo vienīgi Agneses, ja vien Piktonā kādā citā hostelī nestrādātu vēl viena meitene no Latvijas, šoreiz vārdā Ilva. Tā nu Piktona uz kādu brīdi ieguva milzīgu latviešu un arī Agnešu īpatsvaru.
Strādāju apmaiņā pret bezmaksas dzīvošanu un ēšanu backpacker hostelī „The Villa”. Kopumā esam 7 šāda veida darbinieki + 2 patstāvīgie darbinieki. Hostelis ļoti mīlīgs un arī liels, jo pietiek darba 7 cilvēkiem katru dienu uz kādām 4 stundām. Darbu saraksts galvenokārt iekļauj tīrīšanas un uzkopšanas darbus, kā arī darbu in reception. Atsevišķas pieminēšanas vērts pienākums ar hosteļa busiņu reizi dienā braukt uz prāmja piestātni savākt viesus, kas iedodas no Velingtonas. Piktona ir vieta, kur piestāj prāmji, kas savieno Z-salu ar D-salu, līdz ar to te apgrozās pietiekami daudz cilvēku. Pieminēšanas vērts ir tādēļ, ka šis busiņš dod iemeslus izrādīt manu „blondīnisma” sindromu biežāk nekā pašai jebkad gribētos. Bet nu sevis aizstāvēšanai dodu nelielu šī busiņa raksturojumu – sagrabējis un nedaudz sarūsējis, ir tikai viens atpakaļskata spogulis un trešais ātrums neeksistē. Nu man liekas, ka šos varētu nosaukt par vainu mīkstinošie apstākļiem, gadījumos, kad sanāk uzskriet kādai apmalei, noslāpt ielas vidū vai izdot pārāk skaļas un rūcošas skaņas, ne? Vakariņas ēdam visi kopīgi un reizi nedēļā ir jāgatavo vakariņas 9 cilvēkiem. Labs acumēra treniņš – katru reizi liekas, ka būs par daudz, bet sanāk bik par maz. Vēl mācos. Darbinieki galvenokārt jaunieši no dažādām valstīm, katru neuzskaitīšu, jo mainās visnotaļ bieži. Bet nu dzīvojamies kopumā draudzīgi, par atsevišķiem vadības un menedžmenta jautājumiem šajā komandā man būtu ko piebilst, bet laižu tos pār galvu – ne īstā vieta, ne laiks un vajadzība. Ja runājam par manu ikdienu, tad kopumā tā ir šāda – no rītiem sākam darbu 9.30 un cītīgi rosamies līdz 1iem, tad pusdienas. Reizi nedēļā ir viena brīvdiena un kādā no dienām arī pēcpusdienas maiņa, kad darbs ir viesu pieņemšana, reģistrēšana, kādas kļūdas ielaišana kopējā rezervēšanas sistēmā, atbildēšana uz telefonzvaniem, utt. Tajās dienās, kad ir tikai rīta maiņa, kā arī brīvdienās, aktivitātes ir šādas (viss atkarīgs no laikapstakļiem un slinkuma pakāpes) – sauļošanās un peldēšana vietējā pludmalē, došanās garās pastaigās, riteņbraukšana (gan kalnos, gan tālāk pa apkārtni), zivju vai gliemežu zvejošana, krabju ķerstīšana pludmalē, Uno spēlēšana, DVD skatīšanās, nekā nedarīšana. Tā paiet manas dienas. Reizēm izeju darba meklējumos, kas pagaidām ir bez rezultātiem. Tā kā pilsēta ir maza, tad to iespēju nav īpaši daudz. Kā arī tūrisma sezona iet uz beigām un visa Jaunzēlande, it īpaši mazās pilsētas pieklust. Nedēļas nogalē aizejam līdz vietējiem klubiem. Iecienītākie ir viens īru krogs, kurā var dabūt arī dzīvo mūziku (katru nedēļu gan vienu un to pašu) un otrs ir „nakts klubs” Mikey’s, kurš tiek apmeklēts tikai tā iemesla dēļ, ka ir atvērts ilgāk nekā pārējie – līdz 3 no rīta. Pārējie bāri veras ciet 10os vai 11os vakarā, īru krogs ir atvērts līdz 1iem. Lai ilustrētu Jaunzēlandes bāru un klubu dzīvi, jāpiemin svētā Patrika dienas svinēšana. Joprojām īsti nezinu, kādēļ šī diena tiek svinēta, bet nu diena, kad tiek dzerts ārkārtīgi daudz alus un ir iemesls garām ballītēm. Šī iemesla dēļ krogs šajā dienā tika atvērts 8os no rīta, bet ciet slēgšanas laiks netika mainīts, plkst.1os visiem vienalga godīgi bija jādodas mājās. Viss notiek dikti agri. Tā lūk!
