Šī ir mana jau ceturtā diena Nelsonā. (Nelson City, New Zealand. Iedzīvotāju skaits - 58 700 gab., platība - 444 km kvadrātā). Pamazām sāku adaptēties jaunajā vidē. Pirmās divas dienas spēcīgi slimoju ar jetlag. Īsti nezinu, kā to sauc latviešu valodā, bet nu ar laika joslu maiņu izraisītajām sekām – miega trūkumu/uzmācību neīstajā laikā un pilnīgu apetītes trūkumu. Nespēju piedabūt savu organismu dienā gulēt un naktī ēst. Kā arī ēdiens sākotnēji garšoja dīvaini, vēl joprojām tā garšo. It kā piens kā piens, it kā ūdens kā ūdens, it kā olas kā olas, bet tomēr ir jūtamas nepazīstamas garšas nianses. Āboli še gan garšo kā āboli. Bet nu jau ir labāk – guļu daudz un labi, pat pārāk daudz – kādas 10h diennaktī vismaz. Arī ēdu. Gatavoju pati (šis faktors arī iespējams ir vainojams pie apetītes zuduma, vēl mācos operēt ar nepazīstamām pannām, plītīm un ēdieniem).
Dzīvoju izteiktā backpackeru hostelī. Kādu 10 min attālumā no pilsētas centra. Pirmās divas naktis biju apmetusies citā hostelī, kas atrodas tikai kādu 2 min attālumā no šī hosteļa. Biju izdomājusi, ka šajā hostelī būs labāk. Kapēc? Nu tāpēc, ka kaut kādu nesvarīgu iemeslu dēļ man tas neiepatikās, lai arī principā viņam nebija nekādas vainas. Bija pat tīrāks un ar garšīgu šokolādes pudiņu vakarā (šeit dod diezgan negaršīgu dārzeņu zupu). Bet man likās, ka vieglāk savas somas pārstiept pāris metrus tālāk, nekā mainīt savu attieksmi. Tipiski, ne? Tomēr nepareizu lēmumu nav – šajā hostelī nav tik daudz cilvēku, līdz ar to istabā lielākoties esmu viena, kas ļauj atpūsties un netraucēti pārdomāt savas izjūtas. Vispār hosteļi ir tāda interesanta lieta. Lielākoties viss ir balstīts uz help yourself principa un, ja neesi pieredzējis ceļotājs, tad pirmajā brīdī jūties mazs un nevarīgs, jo nevar saprast, kā to plīti piedabūt pie dzīvības, kā ieslēgt un mazgāt drēbes tajā mašīnā, kā dabūt vaļā istabas durvis, kurām slēdzene ieķērusies. Tad nu nākas taisnā ceļā doties pie cilvēka ar izpalīdzīgāko ģīmi un izteikt savu sāpi. Tādā veidā tā komunikācija arī rodas.
Cilvēki hostelī dažādi un interesanti. Ir tādi, kas ceļo un piekopj šo backpacker dzīves stilu jau n-to gadu, ir tādi kas vienkārši ir atbraukuši ceļojumā, ir ģimenes ar bērniem un ir tādi iesācēji, kā es. Iepazīšanās jautājumi galvenokārt vieni un tie paši – no kurienes Tu esi, kā Tevi sauc. Un tieši tādā kārtībā. Un tādā kārtībā arī vieglāk atcerēties, jo vārdus dažkārt ir grūti izrunāt, kur nu vēl atcerēties. Un, protams, reti, kurš zina, kur atrodas Latvija. Bet laikam nav ko vainot ceļotāju no Čīles par pilnīgu Eiropas kartes nepārzināšanu.
Pati pilsēta salīdzinoši neliela. Man gan viņu grūti uztvert kā pilsētu. Mājam reti mēdz būt vairāk par 1 – 2 stāviem, kas man rada tāda neliela miesta sajūtu. Bet ir viss, kas pilētai pieklājas – luksofori, veikali, kafejnīcas, super mārketi, bankas, pasts, utt. Vispār pilsētā esmu nedaudz vīlusies. No atrodamā aprasta internetā biju iedomājusies kaut ko vairāk nekā ir. Iespējams, ka to daļēji var norakstīt uz ziemas sezonas rēķina, jo visas aktivitātes notiek vasarā, sākot no decembra. Neredzu arī baigo mākslinieku aktivitāti, kā solīts. Ir dažas mazas galerijas, veikaliņi, kur tirgo vietējo mākslinieku izstrādājumus, bet nekas wow-wow-wow. Acīmredzot ir jāzina, kur tos māksliniekus meklēt. Tāpēc pagaidām ar gredzena tēlošanu filmā „Gredzenu pavēlnieks 4” ir kā ir. Būs šeit jāatgriežas oktobrī, kad norisināsies mākslas festivāls. Lai gan mani jau brīdināja, ka Jaunzēlandē pilsētās nav ko redzēt, jāorientējas vairāk uz dabu.
Par jaunzēlandiešiem. Šī man liekas pati interesantākā sadaļa, par ko runāt. Iespējams tādu būs vēl daudz. Tātad kā jau minēju, pirmais, kas krīt acīs, ir viņu laipnība un viesmīlība. Kā arī pieklājība. Ja uz ielas vai veikalā nav pārāk daudz cilvēku, tad tu noteikti tiksi pasveicināts vai arī tev tiks veltīs smaids. Ļoti bieži uz ielas vai veikalā vienkārši tiek uzsākta saruna – par skaisto laiku (kas gan bija tikai pirmajā dienā), par dzīvi, u.c. Man pat ir izveidojusies sava teorija – ja netiec pasveicināts vai netika veltīts smaids, tad pretimnācējs bija vienkārši ceļotājs vai kiwi ārkārtīgi lielā ne-omā. Ak jā, jaunzēlandieši sevi dēvē par kiwi. Un ne jau tikai tādēļ, ka viņi audzē kivi augļus lielos apmēros. Kiwi ir viņu nacionālais punts. Lūk, bilde. Tāds mazs un smieklīgs.
Tādēļ Jaunzēlandē, runājot par kivi augļiem, jālieto izteiciens kiwi fruit vai arī japāņu ērkšķoga vai kaut kā tamlīdzīgi. Šķiet, ka viņi paši par šo ir ļoti lepni, jo kiwi putna logo tiek izmantots ļoti daudz un plaši, kā arī pats vārds tiek izmantots dažādos nosaukumos un vārdu salikumos – kiwi service, kiwi business, kiwi bank, u.c. Vēl ir interesants valodas lietojums. Septiņi tiek izrunāts kā siven, kas man asociējas ar sivēniem un uzdzen nelielu smīniņu. Patskanis „i” arī citos vārdos aizstāj ierasto „e”. Pirmatnējie iedzīvotāji maori Jaunzēlandi sauca par Aoteaora – garo, balto mākoņu zemi. Un tiešām, neko vairāk kā mākoņus pie debesīm pēdējās dienas neesmu redzējusi. Tie pat īsti nav mākoņi – tāda dūmaka, kas pārklāj visu pilsētu un dažkārt sarosās uz līšanu. Jā, pie lietainām debesīm nāksies pierast. Un par maori kultūru un vēsturi noteikti būs atsevišķs stāsts. Katrā ziņā šīs kultūras ietekmi var just ļoti – telpu noformējumā, mākslinieku darbos, tajos pašos uzņēmumu/iestāžu logo. Bieži blakus angļu valodai tiek lietots nosaukums arī maori valodā - aiz cieņas un tādēļ, ka maori valoda ir otra oficiālā Jaunzēlandes valoda.
Viendien biju aizgājusi līdz pludmalei, kas pēc kartes izskatījās ne pārāk tālu. Bet izvēloties nepareizo trajektoriju cauri pilsētas ieliņām (nevis apkārt pilsētai gar šosejas malu), sanāca kārtīgs pārgājiens pāri kalniem. Bet bija tā vērts, jo no pludmales pavērās skaits skats uz kalnaino pilsētu. Fotoaparāts gan tajā brīdi nebija līdzi. Stulbi. Jo tad es varētu arī parādīt kādā dīvainā krāsā ir smiltis. Zaļganpelēkas. Un biju arī vietā, kas ģeogrāfiski skaitās Jaunzēlandes centrs.
Jaunzēlandiešu mājām nav centrālās apkures. Ja gribas siltumu, tad pieslēdz sildītāju. Logi tiek turēti vaļā pat ziemā, it īpaši dušās, lai kaut kā mazinātu to mitrumu, kas nozīmē, ka pirms dušas sanāk sev vairākas reizes pajautāt, vai tiešām Tev jau gribas iet dušā. Mašīnas brauc pa nepareizo ceļa pusi, t.i. – kreiso. Nākas sevi ļoti piespiest un pieradināt, pirms ielas šķērsošanas, galvu griezt uz labo pusi. Kā arī pa dienu brauc bez gaismām, kas mašīnas padara īpaši grūti ievērojamas.
Šķiet, ka esmu pierakstījusi ja ne visus, tad lielāko daļu no saviem novērojumiem. Kāds jautāja par darba iespējām. Īpaši vēl neesmu interesējusies, bet tā kā nav sezonas, tad uz katra stūra nemētājas. Ā, un Jaunzēlandē laikam nezin, kas ir krīze. Vismaz neesmu dzirdējusi sarunas par šo. Patīkami.
Lūk, links uz dažām bildēm no Nelsonas, lai jums rastos priekšstats.
http://picasaweb.google.com/agnese.mukstina/Nelson#
Ā, un man tagad arī ir Jaunzēlandes numurs:
+64 02 102 442 801.
Laipni lūgti zvanīt un sūtīt sms. Par tarifu lielumiem gan neko nemāku vēl teikt.
Un ir arī adrese, kas speciāli tika izveidota, lai varētu saņemt savu nodokļu maksātāja numuru un atvērt bankas kontu, bet šķiet, ka nopietnajām iestādēm ar to vien nepietiek - nepieciešams nopietns pierādījums. Wtf? Nu vārdu sakot, birokrātija ir forša lieta! Bet uz šo adresi noteikti priecāšos kaut ko saņemt, ja gribēsiet nosūtīt (tikai neko dzīvu, lielāku par parasto aploksni, asu vai sprāgstošu - tā ekosistēmas drošība taču..)
Nu, re! Dzīvoju kaimiņos resnajam kamielim :) Starpcitu, esmu jau nejaušas izlases veidā nosūtījusi pirmās pastkartes no Nelsonas. Šeit par 60 santīmiem var nosūtīt pastkarti anywhere in the world! Lovely un uz drīzu atkal-sarakstīšanos.
Dzīvoju izteiktā backpackeru hostelī. Kādu 10 min attālumā no pilsētas centra. Pirmās divas naktis biju apmetusies citā hostelī, kas atrodas tikai kādu 2 min attālumā no šī hosteļa. Biju izdomājusi, ka šajā hostelī būs labāk. Kapēc? Nu tāpēc, ka kaut kādu nesvarīgu iemeslu dēļ man tas neiepatikās, lai arī principā viņam nebija nekādas vainas. Bija pat tīrāks un ar garšīgu šokolādes pudiņu vakarā (šeit dod diezgan negaršīgu dārzeņu zupu). Bet man likās, ka vieglāk savas somas pārstiept pāris metrus tālāk, nekā mainīt savu attieksmi. Tipiski, ne? Tomēr nepareizu lēmumu nav – šajā hostelī nav tik daudz cilvēku, līdz ar to istabā lielākoties esmu viena, kas ļauj atpūsties un netraucēti pārdomāt savas izjūtas. Vispār hosteļi ir tāda interesanta lieta. Lielākoties viss ir balstīts uz help yourself principa un, ja neesi pieredzējis ceļotājs, tad pirmajā brīdī jūties mazs un nevarīgs, jo nevar saprast, kā to plīti piedabūt pie dzīvības, kā ieslēgt un mazgāt drēbes tajā mašīnā, kā dabūt vaļā istabas durvis, kurām slēdzene ieķērusies. Tad nu nākas taisnā ceļā doties pie cilvēka ar izpalīdzīgāko ģīmi un izteikt savu sāpi. Tādā veidā tā komunikācija arī rodas.
Cilvēki hostelī dažādi un interesanti. Ir tādi, kas ceļo un piekopj šo backpacker dzīves stilu jau n-to gadu, ir tādi kas vienkārši ir atbraukuši ceļojumā, ir ģimenes ar bērniem un ir tādi iesācēji, kā es. Iepazīšanās jautājumi galvenokārt vieni un tie paši – no kurienes Tu esi, kā Tevi sauc. Un tieši tādā kārtībā. Un tādā kārtībā arī vieglāk atcerēties, jo vārdus dažkārt ir grūti izrunāt, kur nu vēl atcerēties. Un, protams, reti, kurš zina, kur atrodas Latvija. Bet laikam nav ko vainot ceļotāju no Čīles par pilnīgu Eiropas kartes nepārzināšanu.
Pati pilsēta salīdzinoši neliela. Man gan viņu grūti uztvert kā pilsētu. Mājam reti mēdz būt vairāk par 1 – 2 stāviem, kas man rada tāda neliela miesta sajūtu. Bet ir viss, kas pilētai pieklājas – luksofori, veikali, kafejnīcas, super mārketi, bankas, pasts, utt. Vispār pilsētā esmu nedaudz vīlusies. No atrodamā aprasta internetā biju iedomājusies kaut ko vairāk nekā ir. Iespējams, ka to daļēji var norakstīt uz ziemas sezonas rēķina, jo visas aktivitātes notiek vasarā, sākot no decembra. Neredzu arī baigo mākslinieku aktivitāti, kā solīts. Ir dažas mazas galerijas, veikaliņi, kur tirgo vietējo mākslinieku izstrādājumus, bet nekas wow-wow-wow. Acīmredzot ir jāzina, kur tos māksliniekus meklēt. Tāpēc pagaidām ar gredzena tēlošanu filmā „Gredzenu pavēlnieks 4” ir kā ir. Būs šeit jāatgriežas oktobrī, kad norisināsies mākslas festivāls. Lai gan mani jau brīdināja, ka Jaunzēlandē pilsētās nav ko redzēt, jāorientējas vairāk uz dabu.
Par jaunzēlandiešiem. Šī man liekas pati interesantākā sadaļa, par ko runāt. Iespējams tādu būs vēl daudz. Tātad kā jau minēju, pirmais, kas krīt acīs, ir viņu laipnība un viesmīlība. Kā arī pieklājība. Ja uz ielas vai veikalā nav pārāk daudz cilvēku, tad tu noteikti tiksi pasveicināts vai arī tev tiks veltīs smaids. Ļoti bieži uz ielas vai veikalā vienkārši tiek uzsākta saruna – par skaisto laiku (kas gan bija tikai pirmajā dienā), par dzīvi, u.c. Man pat ir izveidojusies sava teorija – ja netiec pasveicināts vai netika veltīts smaids, tad pretimnācējs bija vienkārši ceļotājs vai kiwi ārkārtīgi lielā ne-omā. Ak jā, jaunzēlandieši sevi dēvē par kiwi. Un ne jau tikai tādēļ, ka viņi audzē kivi augļus lielos apmēros. Kiwi ir viņu nacionālais punts. Lūk, bilde. Tāds mazs un smieklīgs.
Viendien biju aizgājusi līdz pludmalei, kas pēc kartes izskatījās ne pārāk tālu. Bet izvēloties nepareizo trajektoriju cauri pilsētas ieliņām (nevis apkārt pilsētai gar šosejas malu), sanāca kārtīgs pārgājiens pāri kalniem. Bet bija tā vērts, jo no pludmales pavērās skaits skats uz kalnaino pilsētu. Fotoaparāts gan tajā brīdi nebija līdzi. Stulbi. Jo tad es varētu arī parādīt kādā dīvainā krāsā ir smiltis. Zaļganpelēkas. Un biju arī vietā, kas ģeogrāfiski skaitās Jaunzēlandes centrs.
Jaunzēlandiešu mājām nav centrālās apkures. Ja gribas siltumu, tad pieslēdz sildītāju. Logi tiek turēti vaļā pat ziemā, it īpaši dušās, lai kaut kā mazinātu to mitrumu, kas nozīmē, ka pirms dušas sanāk sev vairākas reizes pajautāt, vai tiešām Tev jau gribas iet dušā. Mašīnas brauc pa nepareizo ceļa pusi, t.i. – kreiso. Nākas sevi ļoti piespiest un pieradināt, pirms ielas šķērsošanas, galvu griezt uz labo pusi. Kā arī pa dienu brauc bez gaismām, kas mašīnas padara īpaši grūti ievērojamas.
Šķiet, ka esmu pierakstījusi ja ne visus, tad lielāko daļu no saviem novērojumiem. Kāds jautāja par darba iespējām. Īpaši vēl neesmu interesējusies, bet tā kā nav sezonas, tad uz katra stūra nemētājas. Ā, un Jaunzēlandē laikam nezin, kas ir krīze. Vismaz neesmu dzirdējusi sarunas par šo. Patīkami.
Lūk, links uz dažām bildēm no Nelsonas, lai jums rastos priekšstats.
http://picasaweb.google.com/agnese.mukstina/Nelson#
Ā, un man tagad arī ir Jaunzēlandes numurs:
+64 02 102 442 801.
Laipni lūgti zvanīt un sūtīt sms. Par tarifu lielumiem gan neko nemāku vēl teikt.
Un ir arī adrese, kas speciāli tika izveidota, lai varētu saņemt savu nodokļu maksātāja numuru un atvērt bankas kontu, bet šķiet, ka nopietnajām iestādēm ar to vien nepietiek - nepieciešams nopietns pierādījums. Wtf? Nu vārdu sakot, birokrātija ir forša lieta! Bet uz šo adresi noteikti priecāšos kaut ko saņemt, ja gribēsiet nosūtīt (tikai neko dzīvu, lielāku par parasto aploksni, asu vai sprāgstošu - tā ekosistēmas drošība taču..)
Agnese Mukstina
#5277
Nomads Fat Camel Travel Desk
38 Fort street
Auckland city
New Zealand
#5277
Nomads Fat Camel Travel Desk
38 Fort street
Auckland city
New Zealand
Nu, re! Dzīvoju kaimiņos resnajam kamielim :) Starpcitu, esmu jau nejaušas izlases veidā nosūtījusi pirmās pastkartes no Nelsonas. Šeit par 60 santīmiem var nosūtīt pastkarti anywhere in the world! Lovely un uz drīzu atkal-sarakstīšanos.
