Ar maksimālu nogurumu un divām somām - kopsummā 25 kg smagām - 2009.gada 21.augustā plkst.21:50 pēc Jaunzēlandes laika nosēdos Nelsonas lidostā. Aiz muguras 3 dienu garš ceļojums uz pasaules otru galu, neskaitāmas lidostu drošības kontroles, pacelšanās, nosēšanās un sēdēšana ne līdz galam ērtos krēslos. Priekšā - dzīves lielākais piedzīvojums, kas nu ir sācies!
Bet par visu pēc kārtas. Ar latviešiem pārpildīto Ryanair reisu nokļuvu līdz karstuma pārņemtajai Londonai - Stanstedas lidostai, kurā sameklēju jau iepriekš pasūtīto autobusu, nokļūšanai Hītrovas lidostā. Nokļuvusi Hītrovas lidostā, nedaudz apmulstu no tās lieluma (kopējais izmērs - 5 milzīgi termināļi), bet noorientējos ātri un atliek daudz laika, lai paspētu paēst, paskatīties filmu datorā un "iemest acis" internetā. Sagaidīju noteikto laiku un sāku stūrēt uz iekāpšanu Air New Zealand aviokompānijas lielajā putnā, kas mani aizvestu uz apsolīto zemi. Lidmašīna milzīga, kā jau garajos starptautiskajos reisos. Krēsli salikti trīs rindās, katram priekšā ekrāniņš, uz paša krēsla sedziņa un spilvens. Nu skaidrs, kādas izklaides gaidāmas. Vai no ļoti prasmīgs pilots vai arī tiešām liela lidmašīna, bet pacelšanos un nosēšanos īsti just nevarēja. Tiku pacienāta ar lidmašīnas vakariņām - tāds mikroviļņos pagatavots variants, bet paēst var. Blakus man sēž mollīga kundzīte, kas nešķiet sevišķi ieinteresēta uz komunicēšanu. Tad nu uzlieku austiņas un izpētu ekrāna piedāvātos izklaides variantus - filmas, mūziku, seriālus, pārraides utt. Principā šāds arī izskatījās viss garais pārlidojums - paēd, paskaties kādu filmu, mēģini pagulēt, atkal paēd un atkal paskaties kādu filmu. Šī lidojuma laikā pazudu laikā. Pilnīgi nespēju noorientēties cik ir pulkstenis pēc Latvijas vai Jaunzēlandes laika. Bet tā arī laikam bija labāk, beigās jau tas lidojums nelikās tik garš. Lidojām caur Honkongu, kurā bija jāuzpildās un atkal jau jāiziet lidostas security pārbaude. Bet tagad varu teikt, ka esmu bijusi arī Honkongā. Honkongā nomainījās daži pasažieri un mollīgās kundzītes vietā nāca puisis vārdā Kristian. Jaunzēlandietis. Kris lidoja mājās no Horvātijas, kur bija pavadījis 5 nedēļas. Tā, kā esmu bijusi Horvātijā un tagad lidoju uz Jaunzēlandi, tad sarunas raisījās ļoti viegli. Un man bija iespēja uzdot savus interesējošos jautājums. Jauki. Līdzīgi kā iepriekš - ēdot, skatoties filmas, mēģinot gulēt un nedaudz arī pļāpājot pagāja otra puse garā pārlidojuma līdz Oklendai.
Oklendā ielidojam ap 9 no rīta. Spīd saule un pa lidmašīnas logu man paveras skats uz manām jaunajām mājām. Lai arī nogurums jau ir dikti liels un galva dulla, tomēr saprotu, ka šī ir tā vieta, kur plānoju pavadīt ilgāku laiku un tauriņi vēderā sarosās. "Welcome to New Zealand" saka mans jauniegūtais paziņa.
Nosēžoties lidostā, mani sagaida kārtējās lidostas drošības pārbaudes. Tur pat arī iegūstu savu darba atļauju, kas ir vienkāršs štampelis manā pasē. Tas man no sākuma rada neticību, tāpēc eju pie viena no muitas darbiniekiem pārliecināties, vai tiešām tas ir viss. Bet izrādās - jā, viņiem viss ir datorizēts un sistēmā viss uzrādās, varu uzturēties un strādāt šajā valstī līdz 2010.gada 21.augustam. Un neprasīja arī citus dokumentus - apdrošināšanu, konta izrakstus u.c. Tā ka mana rūpīgi sagatavotā dokumentu mapīte tā arī palika neatvērta.
Jaunzēlandē ir ļoti strikta bio-drošības kontrole. Nedrīkst ievest nekādu pārtiku, augus u.c. lietas, kas draudētu šīs valsts ekosistēmai. Neko tādu jau līdzi nevedu, vienīgi M&M končas. Tapēc kārtējā drošības postenī jautāju vai tā arī tiek uzskatīta par pārtiku. Skaitās, bet konfektes ir ok. Tad seko jautājums - vai man līdzi ir walking boots? Nu jā, ir. Tad lūdzu, sekojiet. Okey... Tad sāku atcerēties, ka lidmašīnā brīdināja, ka nedrīkst ievest neko dubļainu, piemēram, aktīvā tūrisma inventāru u.c., jo arī šis var radīt draudus valsts ekosistēmai. Pie sevis nopriecājos, ka apavi ir tīri un pa baigiem dubļiem neesmu staigājusi. Bet tad kā zibens trieciens atmiņā nāca Melnā Rīgas balzāma moments. Kā jau tradicionālu Latvijas suvenīru biju izdomājusi to paņemt līdzi.. un lai pudele nesaplīstu un tās lipīgais saturs neizlītu pa manu somu - iepakoju to vienā no savām kedām/botēm. Sasodīts! Atmiņā sāku drudžaini pārskatīt, ko esmu lasījusi par alkohola ieviešanas aizliegumiem, un jau uzbūru ainiņu, kurā skaidroju, ka tas ir suvenīrs no Latvijas un tas nu noteikti nedarīs draudus viņu trauslajai ekosistēmai... Nedaudz trīcošām rokām sāku pakot ārā savas kedas, pa pusei jau izvilkusi vienu, kad drošības dienesta darbiniece uzmet acis uz kedas zoli, kura ir diezgan tīra un nosaka "eh, tur jau nekā nav". "Tad es varu pakot atpakaļ?" "Protams!" Yessss.. Melnais Rīgas balzāms izglābts! Morāle? Braucot uz Jaunzēlandi, apavus turiet tīrus.
Beidzot tikusi līdz izejas durvīm, ar pilnām krūtīm ieelpoju Jaunzēlandes gaisu, kas ir saulains, diezgan silts un smaržīgs. Nu labi, smaržīgs gluži nav, bet vismaz nesmird, kā tas mēdz būt citu valstu lidostās.
Pie lidostas mūs sagaida Kristiāna mamma, kas atbraukusi dēlam pakaļ. Tā kā man līdz reisam uz Nelsonu ir veselas 12 studas, jo iepriekšējie reisi jau bija izpārdoti, tad tieku uzaicināta uz Krisa mājām. Tātad jaunzēlandiešu viesmīlība ir patiesi reāla parādība. Nedaudz minstinos, jo negribas kļūt par apgrūtinājumu, bet tieku veiksmīgi pierunāta. Tā nu nedaudz iepazinos ar Kristiāna ģimeni, tiku paēdināta un man pat piedāvāja dīvānu, uz kura pagulēt, bet šitā lieta neizdevās, pa galvu domas griezās kā karuselī. Kad pienāca noteiktais laiks, tiku nogādāta lidostā uz savu nākamo reisu: Oklenda - Nelsona.
Lidojums uz Nelsonu aizņēma kādu 1h 15 min, kas uz kopējā fona tāds spļāviens vien bija. Tā kā bija jau vakars, tad nogurums un negulēšana darīja savu - visu lidojumu pavadīju klanoties no pārguruma. Nelsonā sagaidīju savu pasūtīto taksi, kas mani nogādātu jau rezervētajā hostelī.
Garš un nogurdinošs ceļojums uz pasaules otru malu, bet paveikts! Jāsaka paldies Air New Zealand, ka mani droši nogādāja tur, kur esmu. Viņiem par godu arī bilde.
Bet par visu pēc kārtas. Ar latviešiem pārpildīto Ryanair reisu nokļuvu līdz karstuma pārņemtajai Londonai - Stanstedas lidostai, kurā sameklēju jau iepriekš pasūtīto autobusu, nokļūšanai Hītrovas lidostā. Nokļuvusi Hītrovas lidostā, nedaudz apmulstu no tās lieluma (kopējais izmērs - 5 milzīgi termināļi), bet noorientējos ātri un atliek daudz laika, lai paspētu paēst, paskatīties filmu datorā un "iemest acis" internetā. Sagaidīju noteikto laiku un sāku stūrēt uz iekāpšanu Air New Zealand aviokompānijas lielajā putnā, kas mani aizvestu uz apsolīto zemi. Lidmašīna milzīga, kā jau garajos starptautiskajos reisos. Krēsli salikti trīs rindās, katram priekšā ekrāniņš, uz paša krēsla sedziņa un spilvens. Nu skaidrs, kādas izklaides gaidāmas. Vai no ļoti prasmīgs pilots vai arī tiešām liela lidmašīna, bet pacelšanos un nosēšanos īsti just nevarēja. Tiku pacienāta ar lidmašīnas vakariņām - tāds mikroviļņos pagatavots variants, bet paēst var. Blakus man sēž mollīga kundzīte, kas nešķiet sevišķi ieinteresēta uz komunicēšanu. Tad nu uzlieku austiņas un izpētu ekrāna piedāvātos izklaides variantus - filmas, mūziku, seriālus, pārraides utt. Principā šāds arī izskatījās viss garais pārlidojums - paēd, paskaties kādu filmu, mēģini pagulēt, atkal paēd un atkal paskaties kādu filmu. Šī lidojuma laikā pazudu laikā. Pilnīgi nespēju noorientēties cik ir pulkstenis pēc Latvijas vai Jaunzēlandes laika. Bet tā arī laikam bija labāk, beigās jau tas lidojums nelikās tik garš. Lidojām caur Honkongu, kurā bija jāuzpildās un atkal jau jāiziet lidostas security pārbaude. Bet tagad varu teikt, ka esmu bijusi arī Honkongā. Honkongā nomainījās daži pasažieri un mollīgās kundzītes vietā nāca puisis vārdā Kristian. Jaunzēlandietis. Kris lidoja mājās no Horvātijas, kur bija pavadījis 5 nedēļas. Tā, kā esmu bijusi Horvātijā un tagad lidoju uz Jaunzēlandi, tad sarunas raisījās ļoti viegli. Un man bija iespēja uzdot savus interesējošos jautājums. Jauki. Līdzīgi kā iepriekš - ēdot, skatoties filmas, mēģinot gulēt un nedaudz arī pļāpājot pagāja otra puse garā pārlidojuma līdz Oklendai.
Oklendā ielidojam ap 9 no rīta. Spīd saule un pa lidmašīnas logu man paveras skats uz manām jaunajām mājām. Lai arī nogurums jau ir dikti liels un galva dulla, tomēr saprotu, ka šī ir tā vieta, kur plānoju pavadīt ilgāku laiku un tauriņi vēderā sarosās. "Welcome to New Zealand" saka mans jauniegūtais paziņa.
Nosēžoties lidostā, mani sagaida kārtējās lidostas drošības pārbaudes. Tur pat arī iegūstu savu darba atļauju, kas ir vienkāršs štampelis manā pasē. Tas man no sākuma rada neticību, tāpēc eju pie viena no muitas darbiniekiem pārliecināties, vai tiešām tas ir viss. Bet izrādās - jā, viņiem viss ir datorizēts un sistēmā viss uzrādās, varu uzturēties un strādāt šajā valstī līdz 2010.gada 21.augustam. Un neprasīja arī citus dokumentus - apdrošināšanu, konta izrakstus u.c. Tā ka mana rūpīgi sagatavotā dokumentu mapīte tā arī palika neatvērta.
Jaunzēlandē ir ļoti strikta bio-drošības kontrole. Nedrīkst ievest nekādu pārtiku, augus u.c. lietas, kas draudētu šīs valsts ekosistēmai. Neko tādu jau līdzi nevedu, vienīgi M&M končas. Tapēc kārtējā drošības postenī jautāju vai tā arī tiek uzskatīta par pārtiku. Skaitās, bet konfektes ir ok. Tad seko jautājums - vai man līdzi ir walking boots? Nu jā, ir. Tad lūdzu, sekojiet. Okey... Tad sāku atcerēties, ka lidmašīnā brīdināja, ka nedrīkst ievest neko dubļainu, piemēram, aktīvā tūrisma inventāru u.c., jo arī šis var radīt draudus valsts ekosistēmai. Pie sevis nopriecājos, ka apavi ir tīri un pa baigiem dubļiem neesmu staigājusi. Bet tad kā zibens trieciens atmiņā nāca Melnā Rīgas balzāma moments. Kā jau tradicionālu Latvijas suvenīru biju izdomājusi to paņemt līdzi.. un lai pudele nesaplīstu un tās lipīgais saturs neizlītu pa manu somu - iepakoju to vienā no savām kedām/botēm. Sasodīts! Atmiņā sāku drudžaini pārskatīt, ko esmu lasījusi par alkohola ieviešanas aizliegumiem, un jau uzbūru ainiņu, kurā skaidroju, ka tas ir suvenīrs no Latvijas un tas nu noteikti nedarīs draudus viņu trauslajai ekosistēmai... Nedaudz trīcošām rokām sāku pakot ārā savas kedas, pa pusei jau izvilkusi vienu, kad drošības dienesta darbiniece uzmet acis uz kedas zoli, kura ir diezgan tīra un nosaka "eh, tur jau nekā nav". "Tad es varu pakot atpakaļ?" "Protams!" Yessss.. Melnais Rīgas balzāms izglābts! Morāle? Braucot uz Jaunzēlandi, apavus turiet tīrus.
Beidzot tikusi līdz izejas durvīm, ar pilnām krūtīm ieelpoju Jaunzēlandes gaisu, kas ir saulains, diezgan silts un smaržīgs. Nu labi, smaržīgs gluži nav, bet vismaz nesmird, kā tas mēdz būt citu valstu lidostās.
Pie lidostas mūs sagaida Kristiāna mamma, kas atbraukusi dēlam pakaļ. Tā kā man līdz reisam uz Nelsonu ir veselas 12 studas, jo iepriekšējie reisi jau bija izpārdoti, tad tieku uzaicināta uz Krisa mājām. Tātad jaunzēlandiešu viesmīlība ir patiesi reāla parādība. Nedaudz minstinos, jo negribas kļūt par apgrūtinājumu, bet tieku veiksmīgi pierunāta. Tā nu nedaudz iepazinos ar Kristiāna ģimeni, tiku paēdināta un man pat piedāvāja dīvānu, uz kura pagulēt, bet šitā lieta neizdevās, pa galvu domas griezās kā karuselī. Kad pienāca noteiktais laiks, tiku nogādāta lidostā uz savu nākamo reisu: Oklenda - Nelsona.
Lidojums uz Nelsonu aizņēma kādu 1h 15 min, kas uz kopējā fona tāds spļāviens vien bija. Tā kā bija jau vakars, tad nogurums un negulēšana darīja savu - visu lidojumu pavadīju klanoties no pārguruma. Nelsonā sagaidīju savu pasūtīto taksi, kas mani nogādātu jau rezervētajā hostelī.
Garš un nogurdinošs ceļojums uz pasaules otru malu, bet paveikts! Jāsaka paldies Air New Zealand, ka mani droši nogādāja tur, kur esmu. Viņiem par godu arī bilde.
nu Tu esi taaada sieviete...uhh ar aknaam - taa tik turpinaat, Agnesiit!!! :)
AtbildētDzēstSveika. Esmu anonīms, jo netīši uzgāju šo rakstu un ceru, ka Tu vēl apmeklē savu blogu. Jau iepriekš atvainojos par tādu nepiedienību, bet mani interesē viena nianse - cik kopumā izmaksāja viss ceļš, tas ir, no Latvijas līdz Jaunzēlandei? Es apzinos, ka tagad cenas var būt krasi mainījušās, bet tas nav jāņem vērā. Atvainojos par formālumu, bet gribēju atsvērt sava jautājuma nekrietnumu.
AtbildētDzēst