svētdiena, 2009. gada 11. oktobris

How are you today?

Ir diezgan pavēls sestdienas vakars vai arī dikti agrs svētdienas rīts un man jau kādas dienas galvā viļājas domas par jauna emuāra (kurš izdomāja šo smieklīgo vārdu? Vecajai labajai Tilde ir zināmas grūtības ar šo terminu. Spītīgi grib labot uz „memuārs”) rakstīšanu, tāpēc ķeru mūzu aiz kājas un rakstu, kamēr domas vēl svaigas. Jo kā jau ar visām lietām, kam ir noteikts derīguma termiņš, pēc tā beigām lietot nebūtu ieteicams. Tātad.. tās domas.

Pēc divu nedēļu dzīvošanas savā omulīgajā istabā un dzīvoklī kopumā, esmu kaut nedaudz iepazinusi arī savus kaimiņus. Uzdevums nebija no vieglajiem viena iemesla dēļ – viņi tik pat kā nekad nav mājās vai arī cītīgi slēpjas savās istabās. Istaba Nr1. – emm... (vārdu neatceros). Tāds pavecāks vīrietis, tādiem pagarākiem matiem un uzturā tā pavairāk lieto sīpolus. Strādā celtniecībā. Istaba Nr.2 – vakanta (vai kādam ir vēlme nākt man par kaimiņu? Apsolos pacienāt ar pašceptiem choco crisp cookies). Istaba Nr.3 – Jeremy. Students un mākslinieks. Strādā mākslas galerijā, kas nozīmē, ka līdz darba vietai viņam ir kādi 20m ko iet. Dzīvojamo istabu daļēji ir pārvērtis par savu darbnīcu. Glezno labi, cik nu mana netrenētā acs to spēj novērtēt. Pēc astoņu gadu smēķēšanas un divu dienu nesmēķēšanas lepni paziņoja, ka ir atmetis smēķēšanu. (Smaidiņš.) Bet turu īkšķus par apņemšanās noturēšanu. Māc zināmas aizdomas, ka viņam tā netīšām gadās ik pa reizei aizņemties manu pienu vai citus produktus. Bieži mēdz līdz galam neaiztaisīt durvis, arī aukstajās dienās. Norakstu to uz mākslinieka būšanu. Istaba Nr.4 – Lisa. Ļoti nopietna meitene šķiet. Pa nedēļas vidu strādā kā brīvprātīgais, nedēļas nogalēs saprotu, ka piestrādā par pavāru. Tiekamies reti un arī tad nekas ievērības cienīgs netiek pārrunāts. Istaba Nr.5 – Martin. Kaimiņš, ar kuru sanācis kontaktēties visvairāk. Daļēji tādēļ, ka vakariņas gatavojam aptuveni vienā laikā, un daļēji tādēļ, ka viņam patīk runāties, pret ko man nav iebildumu. Galvenokārt aprunājam laikapstākļus un jaunzēlandiešus par to, ka viņi neko nesaprot no māju siltumizolācijas un centrālās apkures ierīkošanas. Ja nemaldos Martins pats ir kiwi, tikai daļu sava mūža pavadījis Kanādā un Londonā. Šobrīd studē literatūru, lai arī vecums vairs neatbilst studenta statusam. Papildus pasniedz angļu valodu. Visā visumā ļoti jauks cilvēks. Istaba Nr.6 – Agnese. Ceļotāja no Latvijas, kas uz kādiem 3 mēnešiem ir apmetusies ChCh galvenokārt strādāšanas nolūkā, bet brīvajā laikā dara visu, kas vien ienāk prātā. Dušā karsto ūdeni lieto vairāk nekā vajadzētu un sildītāju istabā kurina gandrīz 24h diennaktī. Kopumā kārtīgs cilvēks, kas dažkārt nomazgā traukus arī mākslinieku vietā (jo savādāk savas vakariņas neuztaisīsi), ar čīkstošām istabas durvīm un mūžīgi aukstām rokām. Istaba Nr.7 – hmm...varētu būt Kiro, bet neesmu pārliecināta. Puisis šķiet ir no Korejas, ar vēl zemāku satikšanās iespējamību nekā ar Lisu. Jaunzēlandē mācās angļu valodu un, komunicējot ar viņu, palūdza man runāt lēnāk, kas bija zināms šoks – parasti es esmu tā, kas saka „sorry?”, „pardon?”, „a?”, „hmp?”. Bet jā – tad mēģinu runāt lēnām un ar lieliem burtiem. Arī viņa istabas durvis čīkst un septiņos no rīta – it īpaši skaļi. Tik tāl’ par maniem kaimiņiem.

Lielveikali. Man no sākuma principā riebās Jaunzēlandes lielveikali, jo tur visu pārdod nenormālos apjomos. Vai vēlies nopirkt sev šampūnu? 500ml vai litra pudelē? Vai vēlies nopirkt vienu pudeli alus? Diemžēl nesanāks, izvēlies 6 vai 12-paku. Vienu jogurta paciņu? Mums diemžēl ir tikai 4-pakās. Un tādā veidā varētu turpināt par gandrīz jebkuru produktu. Dažkārt kaut ko iespējams dabūt arī mazos izmēros vai pa vienam, bet tad tas maksā 2-3 reizes dārgāk. Un viņiem nav groziņu, ar kuriem iepirkties. Ir tikai 1,5 Rimi ratiņu izmēra trolley. Tā vien šķiet, ka lielveikali ir domāti tikai ģimenēm, kuras reizi nedēļā atbrauc ar ietilpīgām mašīnām piepildīt savus ledusskapjus. Es kā ceļotāja sākotnēji jutos diskriminēta. Bet šobrīd ar daudz maz patstāvīgu dzīves vietu un jaunatklātu aizraušanos ar kulināriju esmu pat iedraudzējusies ar šiem lielajiem un daudzplauktainajiem objektiem.

Hi, how are you today? Šādi vai līdzīgi sveicieni/jautājumi tiek uzdoti ļoti bieži – te pat no kaimiņiem, stāvot uz ielas, iepērkoties veikalā. No vienas puses ļoti pieklājīgi. No otras puses – šādus jautājumus parasti es uzdodu saviem draugiem vai tuviem cilvēkiem un tādā gadījumā, kad es patiešām vēlos uzzināt kā viņiem iet, kas parasti arī izvēršas par sarunu. Tāpēc bieži vien domāju, kā būtu ja es patiešām sāktu pie kases, kad aiz manis ir gara rinda, stāstīt cik šodien bija izdevusies diena vai arī gluži otrādi gari un plaši izklāstītu savu sāpi par kādu neveiksmi vai ķibeli. Tā teikt, pats vainīgs, ka pajautāji. No trešās puses (kas laikam fiziski nav iespējams, jo puses ir tikai divas) tas veicina atvērtas un draudzīgas sabiedrības veidošanos, jo cilvēki uz ielas nevēršas pie tevis tikai tādēļ, ka viņiem kaut no tevis (jau atkal) vajag, bet arī tādēļ, lai izteiktu komplimentu par tavu šalli vai auskariem, vai arī lai vienkārši padalītos savā priekā par saulainu dienu.

Iepriekšējā rakstā minēju, ka meklēju otru darbu. Samelojos. Īpaši meklējusi neesmu, lai gan savu CV tomēr pielāgoju tā, lai tas izskatītos kaut nedaudz atbilstošāks darbiem, kurus meklēju. Manai trīs gadus ilgajai pieredzei publiskajā pārvaldē šeit nav īpašas nozīmes un diez vai kāds īsti saprot, ar ko es tur īsti nodarbojos. Un tam, ka neesmu atradusi otru (un pat trešo) darbu ir arī pozitīvā puse – man ir daudz laika darīt to, kas pašai patīk. Un laika domāt arī ir daudz. Tāpēc turpināšu tādā pašā garā, jo ir nesalaužama pārliecība, ka darot to, kas patīk un sniedz gandarījumu, var sajust patieso dzīves garšu, atrast atbildes uz visiem jautājumiem un bērnišķīgi priecāties par dzīves sīkumiem, piemēram, mazgāšanos dušā ar visām drēbēm (darbā netīšām sanāca paraut vaļā dušas krānu, to mēģinot nopulēt).

Starp citu, vai esat redzējuši filmu „Casablanca”? Man bija gadījies palaist garām šo klasiku. Nu gandrīz tik pat laba kā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. It īpaši lietainā vakarā zem segas ar karstu Milo (jaunzēlandiešu padzēriens no kviešiem ar garšu līdzīgu kā kakao) krūzi rokās. Damn good!

P.s. Nākošās 5 (šoreiz pašdarinātas) pastkartes meklē ceļu pie saviem adresātiem.

P.p.s. Bilžu diemžēl nav.

piektdiena, 2009. gada 2. oktobris

53 Gloucester street

Laiciņš šodien jauks... Gaiss smaržo pēc vasaras, pat ēnā ir silti un man nav iebildumu pret durvīm un logiem, kas mūždien tiek turēti vaļā. Jā, vasara tuvojas. Pat es šodien pa ielu gāju T-kreklā, ļaujot saules stariem nedaudz uzkarsēt manu nu jau ļoti izbalējušo ādu. Šķiet, ka arī koki ChCh pilsētas centrā ir kļuvuši vēl zaļāki, rododendri – vēl košāki un putni – vēl skaļāki, kā jau pavasarī pieklājas. Pastaigājoties pa Katedrāles laukumu, nopētu vietējā tirdziņa izstrādājumu piedāvājumu un ieraugu Ziemassvētku štellītes. Pirmā doma – nu c’mon! Kurš tagad (ziedošā zaļumā) mēģina iztirgot ziemas sezonas preces? Bet ilgi nebija jābrīnās – ir taču oktobris un tuvojas Ziemassvētku laiks. Ziemassvētku laiks? Es nevaru sagaidīt, kad beidzot varēšu (jau atkal) stiept savas vasaras drēbes mugurā un gatavojos peldēšanas sezonai, kas neglābjami kontrastē ar faktu, ka tirgotāji gatavojas gada ienesīgākajam laikam – Ziemassvētkiem. Nu neko, Ziemassvētkus var sagaidīt arī pludmalē...hmhm..tā vismaz vietējie runā.

Ja par šī raksta nosaukumu – 53 Gloucester street, tad tās tagad ir manas mājas. No cietuma mani atbrīvoja. Būtu jau tur pasēdējusi arī ilgāk, bet vairs netika piedāvāts izdevīgais nedēļas piedāvājums, kā arī līdz ar darba atrašanu, ikdienas braukāšana ar autobusu sāka sagādāt problēmas – jau atkal savu laika plānošanu nācās pakļaut autobusu grafikam, kas brīvdienās ir diezgan...pašķidrs. Toties šobrīd izdzīvoju vienu no saviem sapņiem – dzīvošanu pilsētas centrā. Varbūt kādam liksies, ka meitene nav diez ko radoša sapņu izvēlē, bet pēc 6 gadu ilgstošām attiecībām ar SIA „Ādaži ekspress” autobusiem ar kārtīgu 10-zobu smaidu izbaudu faktu, ka visu, kas atrodas pilsētas centrā varu sasniegt 15 minūšu laikā. Kājām ejot. It īpaši par šo priecājos piektdienu un sestdienu vakaros, kad nav drudžaini jāskatās pulkstenī ar domu, ka tikai nenokavēju pēdējo autobusu, kā arī nav vienā no desmit reizēm jāskrien tam pakaļ. Tā nu par $140 nedēļā (šeit visus komunālos maksājumus rēķina uz nedēļu, algu maksā katru otro nedēļu, samaksu par darbu rēķina stundas likmē vai gadā. Man jau liekas, ka ierastais mēnesis ir ērtāks, bet nu okey) esmu tikusi pie savas 2x3m privātās telpas - mazas, bet piemīlīgas istabas ar vienu gultu, brūnu skapi un simpātiski baltu kumodi. Jau pēc pāris sekundēm šajā telpā sapratu, ka man šeit patiks. Un par laimi – varēju ievākties jau nākamajā dienā. Kopumā mājā ir 10 dzīvokļi, no kuriem 9 tiek izīrēti kā dzīvokļi un 10.dzīvoklī tiek izīrētas 7 istabas. Mani dzīvokļa biedri ir visā visumā aizņemti cilvēki, redzu tos ik pa laikam, pārmiju dažus vārdus, bet tas arī viss. Nav gluži vairs kā backpacker hosteļos – tur vienmēr varēja atrast kādu, ar ko parunāties, dalīties informācijā, pārspriest līdz šim redzēto un atrast savus domu biedrus. Nu neko, nāksies meklēt domu biedrus pilsētā.

Mans darba meklēšanas maratons laimīgā kārtā ir vainagojies ar zināmiem panākumiem – darbs ir. Nepilna pusslodze gan, bet vismaz vajadzētu pietikt, lai nosegtu īres naudu un pārtikas izdevumus. Strādāju viesnīcā par apkopēju. Baigā niecīguma piegarša šim vārdam, bet jā – uzkopju numuriņus pēc klientu aizbraukšanas. Mans darba devējs gan saka, ka visa pasaule sastāv no apkopējiem un apsargiem, tādēļ vien ir jājūtas lepnai. Nu labi..ja reiz tu tā saki. Bet nav tik traki, kā es biju iedomājusies – cilvēki ir diezgan tīrīgi radījumi. It kā jau tīrīšana nešķiet nekas ārkārtējs un grūts, bet ir zināmi nosacījumi šim darbam – standarti. Vienu standarta apartamentu uzkopšanai tiek dots standarta laiks – 30 minūtes, kuru laikā jānodrošina tā atbilstība tīrības standartiem. Vārdu sakot, ir jārīkojas ļoti ātri un jāatceras, kā precīzi jāklāj gulta, kādā leņķī jānovieto krūzītes plauktā, cik spīdīgi nopulētam jābūt virtuves un vannas istabas ūdens krānam un cik rūpīgi sarullētiem mutes dvielīšiem. Nekad neesmu varējusi saprast, kā iespējams iztīrīt dušas kabīni nesaslapinoties? Izrādās ļoti vienkārši – to vienkārši izslauka ar dvieli un tīrīšanas līdzekli. Principā uzkopšanas galvenais uzdevumus ir skaisti saklāta gulta un spīdīgi rokturīši, tā teikt – darbojas uz psiholoģiju. Lieki piebilst, ka turpmāk viesnīcās mani šitā piemuļķot nevarēs. Bet kopumā es pamazām ieeju ritmā. Pirmās dienas numuriņa uzkopšana aizņēma stundu, šobrīd kādas 45 minūtes. Dažbrīd aizdomājos cik ļoti šis darbs atšķiras no biroja darba. Ne tikai ar tā būtību, bet arī ar padarīto darbu un samaksu. Man neskatoties uz to, ka viena numuriņa tīrīšana šobrīd aizņem 45 minūtes, maksās par 30 minūtēm, jo tas ir standarts, kurā man ir jāiekļaujas. Par laiku, ko pavadu pārvietojoties no viena stāva uz otru, arī netiek maksāts. Ja atceros darbu birojā, tad mana 8 stundu apmaksātā darba diena iekļāva gan kafijas/tējas pagatavošanu un izdzeršanu, gan personīgā e-pasta un ziņu izlasīšanu, gan aprunāšanos ar kolēģēm. Ja paskatās uz vēl augstākiem amatiem, tad šī „standarta” darba diena iekļāva ne tikai to vien. Interesanti pavērot, kā mainās izpratne par darba veikšanai nepieciešamā laika daudzumu un ērtībām atkarībā no amata nozīmīguma un prasmēm, kas nepieciešamas šī amata veikšanai. Lai nu kā - gultu tagad arī protu saklāt, kas priekš trešās dienas esot labs rādītājs. Un, protams, neiztikt arī bez pirmo darba dienu pērlēm – dezinfekcijas līdzekļa iesmidzināšanu tieši acī. Neprasiet, kā es to dabūju gatavu. Vispār es sev šķietu ļoti saprātīgs cilvēks, bet dažkārt gadās izstrādāt kaut ko tik muļķīgu, kas uz kopējā saprātīguma fona šķiet izcili stulbi. Nezinu kādēļ tā, iespējams, profilakses nolūkos. Bet dezinfekcijas līdzeklis tiek lietots labu labais – nenormāli koda visu atlikušo dienu.

Neskatoties uz to, ka šobrīd esmu nodarbināta persona, darba meklējumi nav beigušies. Turpinu meklēt otru un ja būs nepieciešams arī trešo darbu, lai izdotos iekrāt pietiekami daudz naudas automašīnas iegādei un turpmākiem ceļojumiem. No vienas puses ChCh ir lielākā pilsēta D-salā, kas nozīmē, ka šeit ir darba iespējas, bet no otras puses – visi brauc uz ChCh, lai sameklētu darbu, kas rada ļoti lielu pieprasījumu un konkurenci. Nu redzēs – iespējas ir vienmēr.

Kamēr brīvā laika ir daudz to izmantoju nodarbēm, kuras ir sirdij tuvas. Mākslas piederumu veikalā iegādājos skiču bloku, zīmuļus un ogli. Un, ja brīvdienās turēsies šis vasarīgais laiks, došos uz pludmali ķēpāties. Cheers!
Bildēs - 53 Gloucester street