Ir diezgan pavēls sestdienas vakars vai arī dikti agrs svētdienas rīts un man jau kādas dienas galvā viļājas domas par jauna emuāra (kurš izdomāja šo smieklīgo vārdu? Vecajai labajai Tilde ir zināmas grūtības ar šo terminu. Spītīgi grib labot uz „memuārs”) rakstīšanu, tāpēc ķeru mūzu aiz kājas un rakstu, kamēr domas vēl svaigas. Jo kā jau ar visām lietām, kam ir noteikts derīguma termiņš, pēc tā beigām lietot nebūtu ieteicams. Tātad.. tās domas.
Pēc divu nedēļu dzīvošanas savā omulīgajā istabā un dzīvoklī kopumā, esmu kaut nedaudz iepazinusi arī savus kaimiņus. Uzdevums nebija no vieglajiem viena iemesla dēļ – viņi tik pat kā nekad nav mājās vai arī cītīgi slēpjas savās istabās. Istaba Nr1. – emm... (vārdu neatceros). Tāds pavecāks vīrietis, tādiem pagarākiem matiem un uzturā tā pavairāk lieto sīpolus. Strādā celtniecībā. Istaba Nr.2 – vakanta (vai kādam ir vēlme nākt man par kaimiņu? Apsolos pacienāt ar pašceptiem choco crisp cookies). Istaba Nr.3 – Jeremy. Students un mākslinieks. Strādā mākslas galerijā, kas nozīmē, ka līdz darba vietai viņam ir kādi 20m ko iet. Dzīvojamo istabu daļēji ir pārvērtis par savu darbnīcu. Glezno labi, cik nu mana netrenētā acs to spēj novērtēt. Pēc astoņu gadu smēķēšanas un divu dienu nesmēķēšanas lepni paziņoja, ka ir atmetis smēķēšanu. (Smaidiņš.) Bet turu īkšķus par apņemšanās noturēšanu. Māc zināmas aizdomas, ka viņam tā netīšām gadās ik pa reizei aizņemties manu pienu vai citus produktus. Bieži mēdz līdz galam neaiztaisīt durvis, arī aukstajās dienās. Norakstu to uz mākslinieka būšanu. Istaba Nr.4 – Lisa. Ļoti nopietna meitene šķiet. Pa nedēļas vidu strādā kā brīvprātīgais, nedēļas nogalēs saprotu, ka piestrādā par pavāru. Tiekamies reti un arī tad nekas ievērības cienīgs netiek pārrunāts. Istaba Nr.5 – Martin. Kaimiņš, ar kuru sanācis kontaktēties visvairāk. Daļēji tādēļ, ka vakariņas gatavojam aptuveni vienā laikā, un daļēji tādēļ, ka viņam patīk runāties, pret ko man nav iebildumu. Galvenokārt aprunājam laikapstākļus un jaunzēlandiešus par to, ka viņi neko nesaprot no māju siltumizolācijas un centrālās apkures ierīkošanas. Ja nemaldos Martins pats ir kiwi, tikai daļu sava mūža pavadījis Kanādā un Londonā. Šobrīd studē literatūru, lai arī vecums vairs neatbilst studenta statusam. Papildus pasniedz angļu valodu. Visā visumā ļoti jauks cilvēks. Istaba Nr.6 – Agnese. Ceļotāja no Latvijas, kas uz kādiem 3 mēnešiem ir apmetusies ChCh galvenokārt strādāšanas nolūkā, bet brīvajā laikā dara visu, kas vien ienāk prātā. Dušā karsto ūdeni lieto vairāk nekā vajadzētu un sildītāju istabā kurina gandrīz 24h diennaktī. Kopumā kārtīgs cilvēks, kas dažkārt nomazgā traukus arī mākslinieku vietā (jo savādāk savas vakariņas neuztaisīsi), ar čīkstošām istabas durvīm un mūžīgi aukstām rokām. Istaba Nr.7 – hmm...varētu būt Kiro, bet neesmu pārliecināta. Puisis šķiet ir no Korejas, ar vēl zemāku satikšanās iespējamību nekā ar Lisu. Jaunzēlandē mācās angļu valodu un, komunicējot ar viņu, palūdza man runāt lēnāk, kas bija zināms šoks – parasti es esmu tā, kas saka „sorry?”, „pardon?”, „a?”, „hmp?”. Bet jā – tad mēģinu runāt lēnām un ar lieliem burtiem. Arī viņa istabas durvis čīkst un septiņos no rīta – it īpaši skaļi. Tik tāl’ par maniem kaimiņiem.
Lielveikali. Man no sākuma principā riebās Jaunzēlandes lielveikali, jo tur visu pārdod nenormālos apjomos. Vai vēlies nopirkt sev šampūnu? 500ml vai litra pudelē? Vai vēlies nopirkt vienu pudeli alus? Diemžēl nesanāks, izvēlies 6 vai 12-paku. Vienu jogurta paciņu? Mums diemžēl ir tikai 4-pakās. Un tādā veidā varētu turpināt par gandrīz jebkuru produktu. Dažkārt kaut ko iespējams dabūt arī mazos izmēros vai pa vienam, bet tad tas maksā 2-3 reizes dārgāk. Un viņiem nav groziņu, ar kuriem iepirkties. Ir tikai 1,5 Rimi ratiņu izmēra trolley. Tā vien šķiet, ka lielveikali ir domāti tikai ģimenēm, kuras reizi nedēļā atbrauc ar ietilpīgām mašīnām piepildīt savus ledusskapjus. Es kā ceļotāja sākotnēji jutos diskriminēta. Bet šobrīd ar daudz maz patstāvīgu dzīves vietu un jaunatklātu aizraušanos ar kulināriju esmu pat iedraudzējusies ar šiem lielajiem un daudzplauktainajiem objektiem.
Hi, how are you today? Šādi vai līdzīgi sveicieni/jautājumi tiek uzdoti ļoti bieži – te pat no kaimiņiem, stāvot uz ielas, iepērkoties veikalā. No vienas puses ļoti pieklājīgi. No otras puses – šādus jautājumus parasti es uzdodu saviem draugiem vai tuviem cilvēkiem un tādā gadījumā, kad es patiešām vēlos uzzināt kā viņiem iet, kas parasti arī izvēršas par sarunu. Tāpēc bieži vien domāju, kā būtu ja es patiešām sāktu pie kases, kad aiz manis ir gara rinda, stāstīt cik šodien bija izdevusies diena vai arī gluži otrādi gari un plaši izklāstītu savu sāpi par kādu neveiksmi vai ķibeli. Tā teikt, pats vainīgs, ka pajautāji. No trešās puses (kas laikam fiziski nav iespējams, jo puses ir tikai divas) tas veicina atvērtas un draudzīgas sabiedrības veidošanos, jo cilvēki uz ielas nevēršas pie tevis tikai tādēļ, ka viņiem kaut no tevis (jau atkal) vajag, bet arī tādēļ, lai izteiktu komplimentu par tavu šalli vai auskariem, vai arī lai vienkārši padalītos savā priekā par saulainu dienu.
Iepriekšējā rakstā minēju, ka meklēju otru darbu. Samelojos. Īpaši meklējusi neesmu, lai gan savu CV tomēr pielāgoju tā, lai tas izskatītos kaut nedaudz atbilstošāks darbiem, kurus meklēju. Manai trīs gadus ilgajai pieredzei publiskajā pārvaldē šeit nav īpašas nozīmes un diez vai kāds īsti saprot, ar ko es tur īsti nodarbojos. Un tam, ka neesmu atradusi otru (un pat trešo) darbu ir arī pozitīvā puse – man ir daudz laika darīt to, kas pašai patīk. Un laika domāt arī ir daudz. Tāpēc turpināšu tādā pašā garā, jo ir nesalaužama pārliecība, ka darot to, kas patīk un sniedz gandarījumu, var sajust patieso dzīves garšu, atrast atbildes uz visiem jautājumiem un bērnišķīgi priecāties par dzīves sīkumiem, piemēram, mazgāšanos dušā ar visām drēbēm (darbā netīšām sanāca paraut vaļā dušas krānu, to mēģinot nopulēt).
Starp citu, vai esat redzējuši filmu „Casablanca”? Man bija gadījies palaist garām šo klasiku. Nu gandrīz tik pat laba kā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. It īpaši lietainā vakarā zem segas ar karstu Milo (jaunzēlandiešu padzēriens no kviešiem ar garšu līdzīgu kā kakao) krūzi rokās. Damn good!
P.s. Nākošās 5 (šoreiz pašdarinātas) pastkartes meklē ceļu pie saviem adresātiem.
P.p.s. Bilžu diemžēl nav.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru