Jaunais gads iesācies lielu plānošanu, autobusu/hosteļu rezervēšanu un pamatīgu mājas lēnā interneta spīdzināšanu. Pēc gandrīz četru mēnešu pavadīšanas ChCh esmu nolēmusi doties tālāk un, godīgi sakot, bija jau arī laiks, vai ne? Lai arī sākumā iecerētā lielās naudas sapelnīšana ar somu pārdošanu neizdevās, tomēr zināms dolāru daudzums kabatā ir un aptuveni 2 nedēļām pietiks. Un šo nedēļu laikā ir paredzēts apskatīt daaaaudz. Šobrīd vietas neuzskaitīšu, jo tās tā pat jums neko neizteiks, tāpēc par to, ko nu būšu redzējusi, aptaustījusi un izjutusi varēsiet izlasīt turpmākajos rakstos. Tik varu pateikt, ka došos dienvidu virzienā izpētīt D-salas dibengalu. Savukārt pēc šīs intensīvās ceļošanas man jau ir sarunāts augļu novākšanas darbs Aleksandrā (pilsēta Otago reģionā, kur ir pilns augļu dārziem, vīnogulājiem un citiem garšīgiem labumiem). Un darba sarunāšana bija viens labs pēcpusdienas pārsteigums - zvanīju uz Aleksandru, lai norezervētu sev hosteli uz vienu nakti, jo biju paredzējusi tajā pilsētā visai ceļošanai pa vidu iebraukt un reģistrēties Seasonal solutions kantorī, kuri tad savukārt man uz februāri varētu nodrošināt vietu kādā no augļu dārziem. Un laipnā hosteļa kundzīte uzzinājusi, ka uz Aleksandru braucu, lai varētu sameklēt fruit-picking darbu izstāsta, ka viņa saņem daudz darba piedāvājumu no augļu dārzu saimniekiem un uz to laiku, kad ieradīšos Aleksandrā, viņa man būs sarunājusi darbu. Izklausījās, ka viņai tā ir tāda ierasta lieta, kas manī radīja sajūtu, ka problēmu nebūs. Tāpēc ar mierīgu sirdi rīt varu mesties savos ceļošanas plānos, zinot, ka pēc 2 nedēļām būs kur palikt un ko darīt. Un patiesībā nevaru vien sagaidīt!
Bet par vecā gada nogali runājot, sagaidīju to spožajā un cilvēku pārpildītajā ChCh kazino! Gribējās jauno gadu sagaidīt vietā ar glanci, tā teikt, lai būtu iemesls uzvilkt kleitu un nopirkt jaunas un pēc skata mīlīgas balet-tipa kurpītes (uzskatu, ka tas bija mans gada nogales labākais darbs), jo staigāt vienos un tajos pašos T-kreklos, topiņos, džemperos un džīnās ir ārkārtīgi apnicīgi. Šķiet, ka šim lielajam ceļojumam beidzoties, savas drēbes nāksies izlidināt pa logu (nu ne gluži burtiski, bet tomēr), jo, pirmkārt, būs apriebušies līdz nelabumam, otrkārt - veļas mašīnas šeit šķiet drēbēm un to krāsām ir ļoti nedraudzīgas. Un, protams, kā kārtīga veļas mīkstinātāja izlutināta meitene pirmajās nedēļās še nopirku gan pulveri, gan šo produktu, bet ar nožēlu nācās konstatēt, ka šajās veļas mašīnās tas nav paredzēts, nu vismaz tajās, kas ir hosteļos un mana dzīvoklī noteikti, tā ka drēbes ir tīras, bet sāk zaudēt krāsu un pēc jasmīniem nesmaržo. Tāda neliela atkāpe par veļas mazgāšanu netīšām sanāca. Turpinot par kazino - uz vienu mirkli man bija sajūta, ka esmu nonākusi tādā mini-Lasvegasas vidē. Pilns ar cilvēkiem, kas smej, dzer šampanieti, spaida automātu pogas, dejo vai ar cietu ģīmi spēlē kādu kāršu spēli. Bildes diemžēl no paša kazino nebūs, jo kad tādas tika mēģinātas uzņemt, tad pie mums pienāca laipna apsardzes darbiniece un izskaidroja, ka šādas darbības nav atļautas, un nācās izdzēst bildes no aparāta. Pati arī izmēģināju automātus un jāsaka, ka bija jautri līdz brīdim, kad tie apēda visas manas 2$ monētas. Tālāk devos izmēģināt amerikāņu ruleti (vai kā to sauca,) jo iepriekšējo reizi, kad to spēlēju, biju ļoti veiksmīga. Šoreiz nebija tas gadījums. Un tā izklaidējoties ar monētām un žetoniem starp košiem, krāsainiem automātiem, skaļiem viesiem, nogurušiem kazino darbiniekiem un saviem dzīvokļa biedriem 3 gabalu sastāvā, nemanot pienāca brīdis, kad mikrofonā tika skaitīts 10 līdz jaunajam gadam. Tam seko glāžu saskandināšana, no griestiem krītoši baloni, košas papīra drumstalas visapkārt un te nu viņš i' - Happy New Year! Sagaidīts! Jāsaka, ka sajūtu ziņā neko diži neatšķīrās no parasta night-out, tik vien kā rūpīgāka pucēšanās, jaunas kurpes kājās un party-hat uz galvas. Bet iesācies jaunais gads ir ar labām sajūtām un apziņu, ka priekšā stāv vēl viens posms pilns ar piedzīvojumiem, smiekliem, mīlestību, priekiem un pats galvenais - neizsīkstošām iespējām.
Darbi ir padarīti - no Jāņa (John) un Paulīnes (Pauline), saviem līdzšinējiem darba devējiem, esmu atvadījusies. Ārkārtīgi jauki un mīļi cilvēki, viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ hoteļa tīrīšanas darbs tika darīts, kā norunāts - 3 mēnešus un cits darbs netika meklēts. Viņi mani sauca par Agiju (Agie), kas man likās dikti mīļi un atgādināja, ka tā mani mēdza saukt arī draugi. Atmiņā noteikti paliks kā vieni no labākajiem darba devējiem, esmu no viņiem daudz ko iemācījusies un šoreiz nerunāju par pareizu gultas saklāšanu. Somas gandrīz sakravātas, jāatzīst, ka ir apstiprinājušās manas aizdomas - esmu pamatīgi apaugusi ar mantām. Daļa no tām uz ceļošanas laiku tiks atstāta pie kaimiņa, lai pēc tam ar to šķirošanu un domāšanu ko-lai-pie-vella-ar-tām-iesāk nodarbojas nākotnes Agnese (šo triku noskatījos no seriāla How I met your Mother, dikti labs īslaicīgs problēmu risināšanas veids). Vēl tikai jāuzcep kāda atvadu pica dzīvokļa biedriem un tad jau Good-bye ChCh!
P.s. Kāds ir nozadzis ChCh vasaru, ja gadījumā kaut kur to redzat, lūdzu zvaniet 111. Paldies! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru