Sweetheart

Jau nedēļu dzīvojos pa Aleksandru un pelnu naudu turpmākajiem mēnešiem nu vai vismaz mēnesim. Daru atkal lietas, ko nekad mūžā neesmu darījusi, tāpēc iespaidi sakrājušies pamatīgi. Bet no paša sākuma bija tā –ceļošanai pa vidu gribēju iebraukt Aleksandrā (Alexandra), kas ir neliela pilsētele Otago reģiona centrā un gluži tā pat kā netālu esošā Cromwell ir slavenas dēļ fakta, ka ap šīm pilsētām atrodas n-tie augļu dārzi. Klimats šeit ir noturīgs un siltāks nekā piekrastē (+35 ir karstākais, ko līdz šim esmu Jaunzēlandē piedzīvojusi), kas ļauj šai valstij audzēt daudzus eksotiskos augļus – aprikozes, persikus, nektarīnus, kā arī ķiršus – lielus, saldus un „gaļīgus”, ja tā var izteikties par ogām. Un kā reizi ir sezonas karstums to novākšanā, kādēļ arī šī vieta krita par mērķi maniem naudas piepelnīšanas plāniem. Zvanīju, lai rezervētu hosteli uz vienu nakti, jo nākamajā dienā gribēju aiziet piereģistrēties Seasonal solutions kantorī, kas ir izveidots tā iemesla dēļ, lai tādus backpackerus, kā es piesaistītu augļu dārziem uz sezonas darbiem – augļu novākšanu u.c. Hostelī atbild laipna kundzīte un sāk jautāt, kāda iemesla dēļ braucu uz Aleksandru. Nu es arī stāstu, ka meklēšu kādu augļu novākšanas darbu, uz ko man viņa atbild, ka iespējams uz to laiku, kad ieradīšos Aleksandrā, man darbs jau būs sagādāts. No priekiem gandrīz vai palēcos un dziļā pateicībā atvadījos no kundzītes uz 2 nedēļām, lai bik paceļotu (nez kapēc liekas, ka es šo jau vienā emuārā aprakstīju, bet nu labi). Un attiecīgi pēc div’ nedēļām izkāpusi no sakarsušā autobusa zvanu kundzītei, kuras vārds, starp citu, ir Marj, izrunā kā Mārdž (izrādās Simpsoni nav vienīgie, kuriem ir Mārdža), un saku „kling klang es ir klāt”. Izrādās, ka man naktsvieta ir nokārtota pie Mārdžas meitas Kārenas (Karen vai Karīnas), jo kundzītes hostelis esot pilns. Kārena atbrauc man pakaļ un iepazīstina ar manu jauno mitekli, kas atrodas viņas īpašumā un principā ir kā ļoti miniatūra viesu māja ar vienu istabu, iebūvētu virtuvi un vannas istabu. „Mājā” jau dzīvojas 2 meitenes – vāciete un korejiete (vai ķīniete vai varbūt japāniete, īsti neatceros) un abas arī strādā Panmure augļu dārzā, kur plānoju savas darba gaitas uzsākt arī es. Vakarā tiek sazvanīta augļu dārza menedžere, kura apstiprina, ka varēšu sākt strādāt no aiznākamās dienas. Sweet! Atliek vienīgi atrisināt transporta jautājumu, jo augļu dārzs atrodas kādas 15 minūtes mašīnas brauciena attālumā no pilsētas centra. To atkal savās rokas ņem Karīna, kura aizved mani uz vēl vienu centrā esošu hosteli, kurā mitinās jaunieši, kuriem paredzēts uzsākt darbu tad pat, kad man. Un tiek noskaidrots, kuriem mašīnā ir brīva vieta un es veiksmīgi tieku piekabināta attiecīgajai kompānijai. Kā jau nojaušat, tad man visā šajā darba/transporta iegūšanas procesā pašai nekas nebija jādara – tikai jābūt klāt, jāsmaida un jāmāj ar galvu. Vieglāk par vieglu. Bet kā izrādās, tad man ir spēcīgi palaimējies, jo biju iegājusi Seasonal Solutions kantorī tīri tā intereses pēc, bet tur man atbildēja, ka pagaidām brīvu darba vietu nav un cilvēki stāvot rindā, lai dabūtu darbu. Kas man liek domāt, ka tam visam apakšā ir šī attiecīgā augļu dārza un hosteļu bartera darījums, jo tā vien liekas, ka no tiem visiem aptuveni trīsdesmit cilvēkiem 90% ir apmetušies šajos divos hosteļos. Tā nu saņemu instrukcijas, ka nākamajā dienā darbā jābūt sešos no rīta un darba aprakstā ir vesels viens punkts – cherry picking.

Agrā ceturtdienas rītā pa tumsu sataisos (viena no meitenēm strādā pie ķiršu pakošanas, līdz ar to viņas darba diena sākas krietni vēlāk nekā manējā) un norunātajā vietā sagaidu savu transportu – 4 jauniešu kompāniju, 2 džeki no Čīles un 2 meitenes no Beļģijas un Japānas. Ceļu izrādās neviens tā īsti nezin, bet veiksmīgi atrodam augļu dārzu īpašnieku „ofisu” un dodamies iepazīties ar savu menedžeri un darba nosacījumiem. No savas kaimiņienes Regīnas esmu jau noskaidrojusi, ka menedžere ir visnotaļ šerpa dāma, un par to pārliecinos arī klātienē. Ātri vien mums tiek izstāstīti līguma un samaksas nosacījumi, kā arī nokārtotas visas formalitātes ar pasēm un darba atļaujām. Nākamajā brīdī atrodos mašīnas piekabē ar vēl kādiem trīsdesmit tādiem pašiem kā es – ķiršu lasītājiem un dodamies kalnos uz ķiršu plantācijām. Sēžot mašīnas piekabē, sajūtas nedaudz atgādina filmas par imigrantiem un viņu darba apstākļiem. Novalkātas, netīras drēbes, samiegojušās un nogurušas acis, neķemmēti mati. Saule tikko kā uzlēkusi un gaiss pilns ar mašīnas saceltajiem putekļiem. Bet ir jautri, nopietni. Pirmkārt, esmu atkal kaut kā jauna gaidās, otrkārt, man apkārt ir pilns ar jauniešiem no visas pasaules. Tiek apspriests, kas tika darīts iepriekšējā vakarā, bārstīti joki un uzstādītas likmes, cik daudz ķiršu katrs šodien novāks. Un tas viss tiek aprunāts vismaz četrās valodās. Nokļuvusi ķiršu plantācijā, saņemu norādījumus, kā pareizi jānovāc ķirši – drīkstam lasīt tikai noteikta lieluma ķiršus, tiem jābūt ar visiem kātiņiem, bez lapām un jebkādiem bojājumiem. Katram tiek iedalītas trepes. Tādas 2m trepes (vai kāpnes, īsti nezinu, kurš ir pareizais vārds), kuras sākumā nemaz nespēju pastiept, kur nu vēl uzliet kokā, lai tiktu klāt visām sarkanajām un labajām ogām. Uz ko mana menedžere Bridžeta (Bridget) atbild „ja es ar salauztu kāju varu uzsliet tās trepes, tad vari arī tu”. Kāja viņai tiešām ir salauzta (staigā apkārt ģipsī) un trepes tiešām beigu beigās ar slapju muguru dabūju pareizajā aukstumā un leņķī. Ķirši tiek lasīti pa pāriem, katrs no savas puses. Man pārī ir džeks no Vācijas Maikls. Un reiz’ arī viņam īsti neizdevās tās trepes uzsliet tā, lai tiktu klāt pašiem augšējiem ķiršiem, uz ko Bridget atbildēja „Ou, don’t be such a pussy!”. Tā lūk, ar šo dāmu joki mazi. Bet kopumā ir ok, ja pajautā, tad visu izskaidro un parāda, pa lielam man nekādu iebildumu pret viņu nav. Un šķiet, ka viņai pret mani arī, lai arī reizēm nesalasu nepieciešamo ķiršu minimumu, kas ir 90kg jeb 18 spaiņi. Saskaņā ar likumdošanu, viņiem vienalga ir jāmaksā man minimālā alga, līdz ar to var saprast Bridžetas attieksmi, jo, ja darbinieki ir pārāk lēni, tad viņas uzņēmumam mīnusi. Un kas notiek, ja galīgi nespēj izpildīt minimumu? You go home. Esay-peasy. Bet ir tādi ikgadējie ķiršu lasītāji, kuri dienā var nolasīt 30 spaiņus. Galvenokārt tie ir studenti no Otago universitātes, kas pa vasaru šādā veidā piepelnās. Strādājam katru dienu, izņemot publiskās brīvdienas un lietainas dienas. Pagaidām ir bijusi tikai viena publiskā brīvdiena. Šobrīd mana ikdiena ir ļoti vienkārša – darbs, duša, bik atvelkam elpu, vakariņu/nākamās dienas brokastu un pusdienu pagatavošana, kāda grāmata vai TV un guļam. Nākamajā dienā viss norit tieši tādā pašā kombinācijā no jauna. Pirmās trīs dienas paskrēja diezgan ātri dēļ jaunajiem iespaidiem, šobrīd dienas paliek aiz vien garākas, bet mani mierina doma, ka tas ir tikai uz neilgu laiku. „Jo vairāk ķiršu manā spainītī, jo vairāk naudas manā kontā” ir mans šā brīža moto. Brīžiem aizdomājos, kā pati Bridžeta to visu var izturēt, jo ķiršu novākšana sākas kaut kad decembrī, līdz tam tiek veikti visādi sagatavošanās darbi un viņa pati katru dienu ir klāt un visus menedžē un baksta, kas nozīmē, ka viņai brīvdienu nav bijis gandrīz 4 mēnešus un nebūs vēl ilgi, jo pēc ķiršiem nāk nektarīni un pēc nektarīniem – āboli. Bet viņa ir apņēmības pilna katru dienu.

Ķiršus varam ēst tik cik uziet. Tik vienīgā problēma, ka ķirši vairumā nav labi kuņģim un par to pārliecinos katru dienu. Lai kā cenšos sevi atturēt no to ēšanas, līdz šim nav sevišķi veiksmīgi izdevies. Labi, ka ķirši tiks drīz nolasīti. Tad ķeršos klāt nektarīniem, kas ir lieli augļi un ar tiem pilnu vēderu nemanot nevar pielasīt. Kas vēl? Jaunzēlandē šķiet, ka suņi ož spēcīgāk nekā Latvijā. Mājās, kur dzīvoju, ir veseli divi. Dikti jau mīļi, bet kad nāk klāt tad laizās, spalvojas, blusojas un... un smird. Tikko viens nolaizīja tastatūras taustiņus arī. Laikam laiks beigt rakstīt un sākt gatavot savas 3 maltītes vienā laikā. Tad jau līdz nākamajam memuāram. Nedaudz pietrūkst regulāra interneta pieslēguma, jo tajās reizēs, kad tieku klāt internetam, tad abu e-pastu pasta kastītes ir pietaisītas līdz augšai un pa to vienu stundu laika īsti nesanāk pat visu izlasīt, kur nu vēl atbildēt. Tā ka piedodiet, ja neatbildu. Ceru, ka visiem viss bumbās, kedās, štokos, ķiršos. Kā arī cerams, ka tad, kad tikšu klāt visiem jaunumiem, tad varēšu izsekot visam līdzi.

Pāris bildes ir atrodamas tur pat, kur parasti. Ā, vēl. Tā kā darba diena ir gara, tad ķiršu lasītāju vidū tiek atrasti visādi veidi, kā izklaidēties, kamēr spainītis pildās ar ogām. Joku plēšana pats par sevi saprotams, bet tiek arī izdomāti radošāki veidi - dziedātas nedaudz modificētas dziesmas ķiršu gaumē. Piemēram, „I wonder how, I wonder why, yesterday you told me ‘bout the blue, blue sky, and all that I can see, is just another cherry - tree. I’m turning my head up and down, I’m turning turning turning turning around, and all that I can see is just a f**** cherry-tree...” Vai no Bob Marley kolekcijas „I picked the cherry...” utt.

Tagad gan – bye!

P.S. Ķiršu šķirnes nosaukums, ko šobrīd lasām, ir Sweetheart. Visnotaļ izskatam un garšai atbilstoši :)