Crazy Samurai

Welingtona. Rīta puse, brokastu galds. Manas somas ir sapakotas un saliktas stūrī, no hosteļa esmu jau „izčekojusies”, vēl tikai brokastis jāpaēd un jāsaprot, ko darīt tālāk. Tukšā dūšā īsti nedomājas, tāpēc labāk paēst. Bioloģiskā ferma, kurā gribēju uz kādu nedēļu pastrādāt apmaiņā pret dzīvošanu, ēšanu un jaunām zināšanām par organisko lauksaimniecību un pārtiku, atteica. Esot jau pilna māja ar wwoferiem. Plāns B – otra ferma jaunus cilvēkus uzņem tikai sākot ar mēneša pirmo datumu, kas nozīmē, ka man vēl nedēļa laika. Ar naudām ir kā ir, šķiet, ka nepietiks pat tai pašai vienai nedēļai. Hostelis, kurā biju apmetusies nepatīk – ož pēc virtuves, bezpersonisks un iepriekšējā naktī istabā bija pagadījies tik skaļš krācējs, ka nu dien jutu sevī mostamies ļoti vardarbīgas tieksmes. Viens no ceļošanas mīnusiem – skaļi krācēji. Šoreiz pat ausu aizbāžņi nelīdzēja. A ko darīt tādā situācijā? Ja citi pārāk skaļi uzvedas, ka nevar gulēt, tad var nobļauties, lai aizveras, un nākamajā rītā sūdzēties hosteļa administrācijai, bet ko darīt ar krācējiem? Neko, teiksiet. Pēc idejas speciāli jau neviens nekrāc un paši jau laikam arī nejūt, ka krāc. Bet ko darīt man, ja no rīta esmu cēlusies 5.30, tad 5 stundas pavadījusi autobusā no ChCh (kurā savācu savas mantas) uz Piktonu, tad dažas stundas Pictonā un tad 3 garas stundas šūpojoties prāmī no Piktonas uz Welingtonu, un nogurums ir tik liels, ka aizmigt ir ļoti grūti. Kādu stundu mocījos un tad viss – cēlos augšā un gāju pie džeka klapēt uz pleca. Šis piedzēries un neko nejūt. Sāku klapēt pa pieri, lai taču beidzot dara kaut ko. Par laimi pagriezās uz sāniem un nekrāca vairs tik skaļi. Uzskatīju, ka zināms kompromiss ir panākts un devos gulēt. Beidzot tas arī izdevās. Nākamo dienu pavadīju ar Piktonā iepazītiem draugiem, staigājot pa Welingtonu. Pilsēta skaista. Daudzi saka, ka no lielajām pilsētām Jaunzēlandē tā pati jaukākā. Nevaru nepiekrist. Vakarā ar hostelī sastaptajiem jauniešiem devos uz salsas vakaru. Nav tik traki, vēl kaut ko atceros arī. Nedaudz mierīgāka nakts un rīts jau klāt. Brokastis, sēžu un domāju, ko darīt tālāk. Man pretī sēž džeks no Vācijas, sākam runāt, kādi kuram plāni. Es galvenokārt atbildu – nezinu, jo tiešām nezinu, ko darīšu tālāk. Viņš savukārt plāno doties tālāk un veikt pārgājienus kalnos. Ceļo viens ar savu mašīnu. Un no sērijas tie spontānie lēmumi tie labākie, jautāju – Can I come with you? Var manīt zināmu apmulsumu viņa sejā, bet pēc brīža atbild – yeah, why not. Tā nu es pēc 15 min sēžu tikko satikta džeka mašīnā un dodamies prom no Welingtonas. Nedaudz žēl, ka nesanāca pavadīt vairāk laika vējainajā galvas pilsētā Welingtonā, bet pārāk daudz nepārdzīvoju, jo ir sajūta, ka priekšā gaida kaut kas sasodīti labs.

Džeku sauc Hennings (Henning) un viņš ir no Vācijas, studē medicīnu. Pirms gala eksāmeniem paņēma nelielu pārtraukumu, lai paceļotu un iegūtu jaunus iespaidus. Dodamies no Welingtonas Egmont nacionālā parka virzienā, kas atrodas labu 6 stundu brauciena attālumā. Plāns ir veikt Mt Taranaki summit track, kas nozīmē uzkāpt tajā kalnā un pa to pašu ceļu atgriezties atpakaļ. Atkarībā no fiziskā sagatavotības līmeņa pārgājiens aizņem 6-10h. Tā kā man nekādu citu plānu nav, tad es piekrītu piedalīties šajā avantūrā. Noskatītajā hostelī ierodamies ap vakariņu laiku, noskaidrojam, ka laika prognoze rītdienai ir labvēlīga, kas nozīmē, ka pārgājienu veikt būs iespējams. Kopīgi pagatavojam vakariņas un satiekam vēl vienu džeku, kas arī bija apmeties tajā pašā hostelī Welingtonā un kuram ir tādi paši plāni - iekarot Mt Taranaki (2518m). Nākamajā rītā ceļamies agri, paēdam kārtīgas brokastis, sapakojam mugursomas ar pietiekamu daudzumu energy food – tumšo šokolāde ar riekstiem, ūdeni, kā arī siltām drēbēm, jo laika apstākļi uz šī kalna, kas patiesībā ir vulkāns, var mainīties acumirklī no saules uz lietu un pat sniegu. Apņēmības pilni dodamies uz pārgājiena sākumpunktu. Let’s do this! un sākam kāpienu Taranaki kalnā. Pirmais posms ir diezgan stāvs kāpums, bet norit pa ierīkotu celiņu. Mugura slapja un par kāju muskuļu esamību pārliecinos caur izteiktām sāpēm, bet tas ir tikai sākums un trases vieglākais posms. Uzkāpjam līdz pirmajam atskaites punktam – apmetnei, kura domāta tiem, kas veic pārgājienu apkārt kalnam vairāku dienu garumā. Man tiek uzdots jautājums vai esmu gatava turpināt pārgājienu, vai tomēr vēlos iet atpakaļ, jo sākotnējā noruna bija tāda, ka došos līdz apmetnei un tad izlemšu, vai kāpšu tālāk, jo nebiju pārliecināta par savu fizisko sagatavotību, kā arī par savu savainoto celi. Celis uz doto brīdi nesāpēja un galīgi nebija vēlme padoties, tādēļ pamāju ar galvu, ka esmu gatavo doties tālāk. Tālākais ceļa posms šķiet bija fiziski grūtākais, ko esmu savā dzīvē darījusi. Nu katrā ziņā nespēju atcerēties vēl kādu reizi, kad būtu bijis nepieciešams sevi spēcīgi motivēt nepadoties un doties nospraustā mērķa virzienā. Bet ar šokolādi, lielu daudzumu ūdens un biežiem, bet neilgiem atpūtas brīžiem tas ir iespējams. Pēc šī pārgājiena man ir izmainījies priekšstats par šokolādi. Tā vairs nav līdzeklis, ar ko sevi palutināt. Tā ir dzīvības glābējs, nopietni. Pēc apēsta šokolādes gabala fiziski var sajust cukura radīto enerģiju. Un vēl viena laba lieta – šādos pārgājienos nav iemesla izjust sirdsapziņas pārmetumus par veselas šokolādes iepakojuma apēšanu vienā dienā, jo tas viss taču bija vajadzīgs enerģijai, kura momentā tika sadedzināta. Ceļš augšup kalnā ir atzīmēts ar oranžiem stabiem, vietām ir stāvas kāpnes, bet lielākā daļa – pure nature. Lielas akmeņu grēdas vai arī sakaltusi lava, kas ir kā mazi pelēki akmentiņi. Vienā no posmiem, kāpums ļoti stāvs, bet nav pat īsti akmeņu, uz kuriem atsperties un ir ļoti jācenšas neslīdēt atpakaļ. Vienīgais veids kā tikt uz augšu – četrrāpus kā monkey-girl rāpties augšā. Bet savā ziņā Mt Taranaki man daudz ko iemācīja, jo nevarēju nevilkt paralēles starp kāpšanu šajā kalnā un tiekšanos uz jebkuru lielu dzīves mērķi. Svarīgi mērķi vienmēr paturēt prātā (vai šajā gadījumā ik pa laikam pacelt degunu augšā, lai paskatītos uz kalna virsotni), ieturēt biežas un īsas atpūtas pauzes nevis izdedzināt sevi pirmajos metros, pašmotivācija – tā tiešām darbojas, you can do it, honey! bija vārdi, ko sev atkārtoju visnotaļ bieži, un brīžos, kad šķiet, ka nu tiešām vairs nevar, tad atliek paskatīties atpakaļ un konstatēt, ka ir paveikts pārāk daudz, lai padotos, nesasniedzot virsotni. Ieturot pusdienas vulkāna virsotnē ar brīnišķīgo skatu uz Tasman Sea un cik tālu vien mākoņi atļauj un sajūtot, cik cilvēks patiesībā ir niecīgs salīdzinājumā ar dabu, rodas neizsakāmi liela gandarījuma sajūta. Jau atkal galvā viena doma – šo dzīves dienu nemainītu ne pret ko citu pasaulē.

Pēc foto sesijas kalna virsotnē dodamies atpakaļ. Lai arī kāpt kalnā augšā ir grūtāk, kāpt lejā kaitinoši. Nemitīgi ir jāuzmanās, lai nenokristu, un šajā reizē mans celis arī lika par sevi manīt, kā rezultātā kāpums lejā bija lēns un sarežģīts. Kāju centos likt tā, lai nejustu sāpēs, kas nozīmēja lielāku slodzi likt uz otru kāju, kas tā pat jau nogurusi. Kaut kur pusceļā likās, ka šis kāpums mūžam nebeigsies un biju jau uz padošanās robežas, bet ko nu vairs – lejā kaut kā jātiek un ja reiz piekritu šai avantūrai, tad līdz jānoved līdz galam. Pēc 9 stundu kāpelēšanas nonācu galapunktā/sākumpunktā. Nogurums tāds, ka vārdos neizteiksi, bet gandarījums vēl lielāks. Viss, ko varu pateikt - I did it! Screw you Mt Taranaki – I did it! Nekad nebiju domājusi, ka es kādreiz rāpšos vulkānu virsotnēs un vēl jo vairāk, ka man tas tik ļoti patiks. Visiem, kuri dosies uz Jaunzēlandi, iesaku pievarēt šo kalnu. Vakarā sekoja karsta duša, vakariņas un filmas Last Samurai skatīšanās. Kā izrādās šajā filmā, kurā galveno lomu tēlo Toms Krūzs, darbība norisinās šī kalna apkārtnē. Pašu kalnu gan filmā var redzēt veselas divas reizes. Zinot, ka hostelī šī filma ir pieejama, nosolījāmies, ka, ja uzkāpsim kalnā, tad vakarā kā balvu skatīsimies šo filmu. Filma.. nekas īpašs, bet uzvaras prieku nemazināja. Nākamajā dienā dodamies Tongaririo national park, jo pie viena kalna iekarošanas džeki nedomā apstāties...

Jaunzēlandes Z-salā atrodas četri vulkāni – Mt.Taranaki, Mt.Ruapehu, Mt.Ngauruhoe un Mt.Tongariro. Maori leģenda vēsta, ka agrāk visi šie četri vulkāni atradās vienu viet’ – Z-salas vidienē, bet Mt.Taranaki tika padzīts no šīs vietas, jo tika pieķerts ar Mt.Tongaririo dāmu Mt.Pihanga (netālu esošs kalns pie Taupo ezera), kā rezultātā viņam nācās pārvirzīties uz salas rietumkrastu. Runā, ka brīžos, kad kalna virsotni apņem migla, viņš joprojām raudot (lai gan internetā ir atrodama arī savādāka informācija - ka kalniem nācās sacensties savā starpā par Pigangas uzmanību un tad nu Mt.Tongariro ar savu vulkānisko izvirdumu kaut kurā gadā esot uzvarējis šajā cīņā). Mt Tongaririo (1978m) crossing ir viens no visbiežāk apmeklētajiem pārgājieniem Jaunzēlandē. Pasaules top 10 pārgājienu sarakstā ievietojas 3.vietā. Ierodamies tuvējā ciematiņā vēlu vakarā un kā noskaidrojam – laika prognozes nav tās no labākajām. Tuvākajās dienās sola lietu un stipru vēju. Vējš kalna virsotnē mēdz būt ļoti spēcīgs, ar stiprām brāzmām, kas var nopūst arī no kalna. Puiši tomēr nolemj riskēt, cik tālu spēs aiziet, bet es nolemju palikt hostelī un pavadīt mierīgu dienu, jo atklāti runājot – knapi spēju pakustēties. Viena lieta muskuļu sāpes, bet otra – ir milzīgs pārgurums arī pēc 10 stundu gara miega. Ap pusdienas laiku puiši ir atpakaļ – nogājuši tikai 5 km (no visiem 19), jo laika apstākļi un redzamība bija briesmīga. Nu neko darīt, sākotnēji šķiet, ka Mt.Tongaririo paliks nepieveikts, bet pašā vakarā atnāk atjaunota laika prognoze, kas rītdienai sola visnotaļ labvēlīgus laika apstākļus. Tipiski Jaunzēlandei – ar laika apstākļiem šeit nekad neko nevar zināt. Tā esmu nedaudz atguvusi spēkus, nolemju, ka es jau nu šoreiz mājās nesēdēšu, bet arī došos iekarot Mt.Tongaririo. Atkal jau mugursomas tiek sapakotas ar šokolādi, pietiekamu daudzumu ūdens un siltām drēbēm. Nonākam pārgājiena sākumā, jau atkal uzmundrinošais Let’s do this! Mt.Tongaririo crossing ir pārgājiens 19 km garumā, bet salīdzinot ar Mt.Taranaki daudz vieglāks, lai arī joprojām jutos nogurusi no iepriekšējā pārgājiena. Tā kā šis ir ļoti populārs pārgājiens, tad tajā ir ieguldīta liela nauda tā pieejamības uzlabošanai, ir celiņi, ir kāpnītes, kā arī pats kalns nav tik liels un nonākot vulkāna augšienē, sanāk iet pa krāteri, kurš ir līdzens kā tuksnesis. Vienā brīdī vējš gan saceļas tik stiprs, ka grūti paiet, bet kopumā ātri vien tiek sasniegts kulminācijas punkts un tālāk seko ne pārāk stāvs 11km garš ceļš lejup. Atpakaļceļā domāju, kādēļ Mt.Taranaki bija tas, kuram bija jāiet prom – viņš ir lielāks un varenāks, kā arī Mt.Tongaririo slikti ož – pēc vecām olām. Vienā brīdi smaka ir tik spēcīga, ka vairs nav iespējams izturēt....pat grūti aprakstīt, cik ļoti smirdīga. Nu ļoti, tās vairs nebija vecas, bet satrūdējušas olas vai kaut kas tamlīdzīgs (šis kalns ir daļēji aktīvs un ražo sērūdens avotus un termālos ūdeņus, tādēļ arī tik specifiski smaržojošs). Bet nu nevar zināt, iespējams vulkānu starpā – jo smirdīgāks, jo varenāks. Dabā jau dažkārt tie likumi ir pavisam ačgārni.

Tajā pašā dienā braucām tālāk uz Taupo ezeru un nākamajā dienā uz vietu, ko sauc Rotorua. Hennings devās tālāk uz Oklendu, savukārt es paliku Rotorua. Kā jau minēju – spontānie lēmumi ir tie labākie. Ja nebūtu Hennings ar saviem plāniem pagadījies pie brokastu galda, tad neko tamlīdzīgu visticamāk nebūtu piedzīvojusi – četrās dienās tika apskatītas un paveiktas lielākā daļa aktivitāšu, kuras ir vērts redzēt/darīt Z-salā.

Sailing away

Laiks kārtējam emuāra ierakstam. Sagatavojiet sev kādu cuppa of something, jo šis raksts plānojas būt garš. Blakus datoram stāv saburzīta post-it piezīmju lapiņa ar uzskaitītiem iespaidiem vai notikumiem, kurus noteikti jāpastāsta. Darbība joprojām norisinās The Villa hostelī, kur dienas un nedēļas paiet samērā ātri, jo neskatoties uz to, ka Piktona ir mazs miests, te var atrast visnotaļ interesantas un aizraujošas nodarbes, piemēram, piedalīšanos burāšanas sacensībās.

Nekad nevar zināt, aiz kura stūra kāda necerēta izdevība slēpsies. Šoreiz tā parādījās hosteļa menedžeres izskatā, kas pie vakariņu galda tā starp citu pajautāja, vai mums būtu interese doties līdzi uz vietēja jahtu kluba burāšanas sacensībām. Hell yes! Waikawa jahtu klubs katru vasaru rīko burāšanas regati, kas norisinās 10 nedēļas (laikam) pēc kārtas katru otrdienas vakaru. Menedžere Katrīna pati ļoti ir aizrāvusies ar burāšanu un pat apmeklē kursus, lai kādu dienu varētu kļūt par kapteini (vai kā Jaunzēlandē šo pozīciju sauc – skipper), tādēļ viņa pati katru reizi dodas uz šīm sacensībām un kā palīgs mācas uz vienas no laivām. Laivu, kas piedalās sacensībās, tur ir daudz un visām ir vajadzīgs 1 vai 2 palīgi, kuri par laimi var būt arī nepieredzējuši zaļi gurķi. Tā nu sasēdāmies mašīnās un tikām aizvesti uz Waikawa jahtu klubu. Sākums ļoti mulsinošs – īsti nevaru saprast, kas man būtu jādara, lai tiktu uz kādas no laivām, jo kā izrādās šoreiz palīgos nācēju ir vairāk nekā laivu, kurām tie ir nepieciešami. Bet sacensību organizatore ātri vien visu nokārto un mani labprāt uz savas laivas RICOCHET uzņems skippers vārdā Pip (atvasinājums no Filip). Pips ir kungs jau gados ar sirmiem, izspūrušiem matiem, debess zilām acīm un labu humora izjūtu. Otrs palīgs ir Jans no Vācijas, ar kuru kopā strādājam hostelī. Tiekam laipni aicināti uz laivas, vēl nepieciešams tikai sagaidīt divus patstāvīgos komandas biedrus, kuri ir pāris, kas savu iztiku pelna, vizinot tūristus uz jahtas Karību jūrā. Tiek veikti nelieli sagatavošanās darbi un laiva pamazām sāk slīdēt ārā no laivu piestātnes. Sieviete, kuras vārdu tā arī neiemācījos izrunāt, apņēmās iemācīt vienu no svarīgākajiem darbiem uz laivas. Un kā domājat? Saliet rumu glāzēs! Pips pats meistaro savu rumu, kuram devis nosaukumu Ricochet Ngakuta Gold Rum (ko nozīmē Ngakuta, gan nezinu). Jaunzēlandē ir atļauts brūvēt pašam savu alkoholu, tik vien, ka tirgot to ir aizliegts. Pirmo reizi baudīju pašdarinātu rumu, kas tiek brūvēts no cukura, pievienojot raugu un ruma garšvielas. Un kā sacīt jāsaka – makten labs. Apmācību procesā man tiek jautāts - How many monkeys you want in your glass? Excuse me?! Well, how many fingers? ....? Plikšķināju savas acis un nevarēju saprast, kas tā par āzēšanu ar mērkaķiem un pirkstiem (vēl taču visiem būtu jābūt skaidrā...). Kā izrādās glāzē ielejamais ruma daudzums tiek mērīts ar pirkstiem, respektīvi, viena, divu vai trīs pirkstu platumā. Un šie pirksti tiek saukti arī par mērkaķīšiem. Asprātīgi, vai ne? Tā nu tieku pielikta pie saliešanas darba, kā rezultātā latviešu tauta tika lādēta visu sacensību laiku, jo...iespējams dēļ lielās laivas šūpošanās un apziņas, ka, ja kaut ko daru, tad daru kārtīgi, kā arī rums taču nav nekādas „zilumzāles”, glāzēs iekrita nevis viens vai divi mērkaķīši, bet visi četri. Upss! Bet nu neko – izlietu un ar kolu atšķaidītu rumu atpakaļ pudelē nesasmelsi, tā ka komandas vīriem bija vien jādzer tāds kā ir. Ar visa ruma saliešanu bijām jau nonākuši līcī un gatavojāmies startam...nosacīti. Kamēr citas laivas, jau uzslējušas savas buras, riņķoja apkārt starta līnijai, mūsu komanda plēsa jokus un mācījās Cheers! pateikt latviešu valodā. Desmit minūtes pirms noteiktā starta laika laivā tomēr ieviesās zināma nopietnība un buras tika uzslietas. Mani palīga pienākumi šajā reizē izpaudās, kā skraidīšana no laivas vienas malas uz otru, nodrošinot nepieciešamo atsvaru (nu par sava svara pievienoto vērtību šajā braucienā gan sākotnēji šaubījos, bet nu kas jādara, tas jādara, jo laivai, lai tā ātrāk burātu, nepieciešams atrasties noteiktā leņķī pret ūdeni), kā arī izvairoties no... īsti nezinu kā to sauc latviešu valodā, bet, vārdu sakot, no tās laivas detaļas, kas mēdz ātri pārsvērties no vienas puses uz otru. Komēdijās, kurās darbība notiek uz laivas, kāds vienmēr ar šo masta sastāvdaļu dabū pa galvu. Ceru, ka saprotat, ko domāju. Skraidīšanas starplaikos sēdēju uz laivas malas ar vēju matos un vēroju pasakainu saulrietu kalnos. Tajā brīdī vienīgā doma, kas bija manā galvā - šo savas dzīves dienu nemainītu ne pret ko citu pasaulē. Man tādas aizdomas, ka Pips ar šo apziņu dzīvo katru dienu. Agrāk bijis skolas direktors, tagad pensijā dzīvo ar savu kundzi mājā, kas atrodas ūdens malā, katru rītu mostas ar uzlecošo sauli pār kalniem un uz veikalu iepirkties dodas ar savu laivu. Kaut kad plāno doties ceļot arī pa Baltijas jūru, apmainījāmies e-pastiem, lai dienā, kad piestās Rīgas ostā, es varētu viņu sagaidīt un izrādīt Rīgu ar latvieša viesmīlību. Aptuveni pēc divām stundām burāšana ir galā un dodamies atpakaļ uz laivu piestātni un jahtu klubu. Atpakaļceļā tieku pat pie laivas stūrēšanas. Nekā sarežģīta jau nav, ja vien neskaita sīkumu, ka jāstūrē pretējā virzienā, kurā gribas doties. A-ha, mulsinoši, bet tiekam atpakaļ piestātnē bez starpgadījumiem. Sacensībās neuzvarējām, bet uz šīs laivas tas nav galvenais. Jahtu klubā norisinās neliela apbalvošana un socializēšanās ar pārējiem dalībniekiem. Ar milzīgu nogurumu, ēstgribu un pozitīvisma lādiņu atgriežos Villā. Tāda bija mana pirmā buršanas pieredze, kas nenoliedzami rosināja darīt visu iespējamo, lai tiktu uz nākošo burāšanas reizi, kas šoreiz izpaudās kā veiksmīga laika plānošana, lai samenedžētu savu pēcpusdienas maiņu hostelī un darbu fish ‘n’ chips veikalā tā, lai otrdienas pēcpusdiena un vakars paliek brīvs. Otrajā reizē jau zināju, kur jāiet, un Pips mani jau arī gaidīja. Jans šoreiz netika, jo brīvprātīgi pieteicās palikt hostelī un gatavot vakariņas, par ko visi bijām bezgala pateicīgi. Šoreiz tiku pie nopietnākiem pienākumiem arī – pievilku vai atlaidu vienu no priekšējās buras virvēm pēc nepieciešamības. Skraidīšana no vienas malas uz otru un ruma saliešana arī neizpalika. Šajā reizē ar mērkaķu skaitu biju uzmanīgāka. Burāšana notika tādā pašā jautrā garā, bez uzvarām, bet ar gandarījumu un prieku. Atsevišķas pieminēšanas vērts ir Herberts. Pavecāks kungs no Vācijas, kas jau 5 gadus dzīvo Jaunzēlandē, trīs gadus mācās burāt uz vienas no laivām, kura šoreiz sacensībās nepiedalījās, tādēļ viņš bija otrs palīgs uz RICOCHET laivas. Tāds palīgs! Uzvedās kā skippers, deva pats savus norādījumus, kas dažkārt bija diametrāli pretēji laivas kapteiņa norādījumiem un finālā piedāvāja izprecināti mani savam dēlam. Nu nē, zinot kāds būtu vīra tēvs, man nemaz neradās vēlme zināt, kāds ir dēls, tādēļ laipni atteicu šim piedāvājumam. Trešajā burāšanas reizē dažādu apstākļu dēļ netiku pie Pipa uz laivas, lai arī kā man gribējās. Šoreiz bija uz citas laivas, kuras nosaukumu un kapteini diemžēl neatceros. Šī burāšanas reize bija pēdējā vasaras regatē un tikai saukta par Fun race, jo par sacensībām un uzvarēšanu svarīgāka bija izklaide. Man gan pašai šo burāšanas reizi vairāk gribētos saukt par Extreme race, jo laika apstākļi bija īsti Jaunzēlandi raksturojoši – stiprs vējš un lietus. Uz laivas man īsti nebija ko darīt, jo bija jau pietiekami daudz cilvēku un katram savi pienākumi, līdz ar to centos citiem nepīties pa kājām, kas nebija tik vienkārši, jo vietas tur bija gaužām maz. Vējš milzīgs, ātrums liels, kas kopā rezultējās ar diezgan ekstrēmām situācijām, kad laiva uz līkuma sasveras gandrīz 90 grādu leņķī un vienīgais veids kā neiekrist ūdenī ir ar kājām atsperties pret otru bortu un ar rokām turēties pie da-jeb-kā. Savukārt šajā brīdī man galvā bija divas domas – wow wow wow, cik forši! un vai man nevajadzētu izjust...BAILES? Bet acīmredzot adrenalīna līmenis asinīs darīja savu. Ju-huuuuuu! Burāšanai beidzoties, pārsalusi, piesmeltām botēm un slapju dibenu ievēlos jahtu klubā, kur jau valdīja atraisīta gaisotne, jo sākās rezultātu paziņošana un ballīte. Diemžēl līdz beigām nepaliku, jo pārējie hosteļa komandas biedri arī bija izmirkuši un gribēja ātrāk tikt atpakaļ hostelī. Tāda bija mana nelielā, bet aizraujošā burāšanas pieredze. Bezmaksas un pilnīgi negaidīta. Ak jā, vēl viens labs moments. Katru trešdienas rītu reģionālajā radio tiek paziņoti burāšanas sacensību rezultāti. Pēc pirmās burāšanas reizes Pips stāstīja, ka nākamajā dienā viņš runāšot šajā radio un noteikti pieminēšot mūs ar Janu. Izskatījās, ka viņš nejoko, tādēļ nākamajā rītā brokastu laikā pirms ikdienas darba gaitu uzsākšanas radio tika uzgriezts īpaši skaļi un gaidījām, kad Pips runās. Un tiešām – 9.25am Pips paziņoja rezultātus savā humora pilnajā manierē un īpaši pasveicināja Agnesi no Latvijas un Janu no Vācijas! Tā lūk – principā Piktonā esmu vietēja mēroga slavenība, tik joprojām īsti nesaprotu, kādēļ pārējie mēdiji nelikās par šo faktu ne zinis un neaicināja mani uz intervijām un foto sesijām...

Turpinu ar pilnīgi negaidītajiem momentiem, kas izvērsās ballītē ar nosaukumu Night out (Rum edition). Kādas divas nedēļas Villā sanāca strādāt ļoti jautrā un foršā kompānijā, bet kā tas ar ceļotājiem/wooferiem bieži notiek – kādam jābrauc mājās un kādam jāpilda savi ceļojuma plāni, kā rezultātā burtiski dažu dienu laikā nomainījās gandrīz viss komandas sastāvs. Skumīgi, bet iemesls kārtējai atvadu ballītei! Zinot, ka Pips brūvē ārkārtīgi labu un garšīgu rumu, kā arī tīri tā, lai pārliecinātos, ka esam apmainījušies ar pareizajiem e-pastiem, uzrakstīju viņam pāris rindiņas, izskaidrojot situāciju ar atvadu ballīti, kurā lieliski iederētos viņa gatavotais rums... Lai arī pārdod pašu brūvēto alkoholu nav atļauts, bet neviens taču to neuzzinātu. Nosūtīju, bet atbildes kā nav, tā nav. Domāju, nu neko varbūt nebija laiks izlasīt vai atbildēt, vai varbūt tiešām kļūda e-pasta adresē un gandrīz jau aizmirsu par šo lietu. Dienas rit savu mierīgo gaitu un pienāk sestdiena, kad plānota atvadu ballīte un iziešana „ielās”. No reception atnāk ziņa, ka mani kāds meklē. Hmm.. tā kā nevienu negaidu, bet izrādās pie manis ieradies Pips un pasniedz melnā plastmasas maisiņā ietītu paštaisīto rumu! Esmu šokā un bez vārdiem! Stostoties saku Thank you, thank you un cik tad es būtu parādā par šo, uz ko Pips atmet ar roku un novēl patīkamu ballīti. Cheeers mate! Joprojām šokā un ar pārlaimīgu ģīmi eju paziņot jaunumus komandas biedriem. Jā, ballīte bija laba. Dažas bildes picasā ir pieejamas, pārējās, respektējot savus komandas biedrus, nepublicēšu. Pips noteikti paliks atmiņā kā viens no sirsnīgākajiem cilvēkiem, ko esmu satikusi Jaunzēlandē. Ļoti ceru, ka man izdosies paņemt līdzi uz mājām šo jaunzēlandiešus tik ļoti raksturojošo sirsnīgumu un beznosacījuma draudzīgumu.

Komanda, ar kuru kopā pavadījām ne vienu vien smieklu pilnu brīdi, sastāvēja no Mirandas (Myranda) no Kanādas, Karolīnas (Caroline) no Norvēģijas, diviem Janiem (Jan) no Vācijas un manis. Kopā strādājām, kopā smējāmies, kopā burājām, kopā aprunājām darba organizāciju Villā, kopā spēlējām drinking games un minējām sudoku mīklas. Sudoku mīklas vispār viens kārtīgs fenomens – Karolīna atrada grāmatu plauktā sudoku mīklu grāmatu ar kādām 300 mīklām, kura tajā plauktā neviena neaiztikta bija nogulējusi gadus divus. Un kā jau ar visām atkarību izraisošām lietām (pat uz grāmatas aizmugurējā vāka rakstīts brīdinājums – highly addictive) vienu brīdi visi to vien darīja, kā minēja sudoku mīklas...visu laiku. Es personīgi tik ļoti ar šo mīklu minēšanu neaizrāvos, iespējams tādēļ, ka nevienu līdz galam tā arī nespēju atrisināt. Norakstīju to uz neveiksmīgu mīklu izvēli un ceļošanas laikā nedaudz notrulinātām smadzenēm. Domu, ka varbūt vienkārši neesmu smart enough, spītīgi atsakos pieņemt. Kad abas meitenes aizbrauca projām, tad es Villas wooferu komandā biju vienīgā meitene ar sešiem džekiem, istabu, kurā dzīvoju, bija jādala ar trīs no tiem. Nemaz arī nebija tik traki būt gandrīz vienīgajai sieviešu kārtas pārstāvei (gandrīz tādēļ, ka no patstāvīgajiem darbiniekiem viena vēl bija meitene – Reičela), tomēr ir atsevišķas dažkārt kaitinošas pazīmes, kas liecina, ka ir bik par daudz: istabas logs jātur vaļā visu laiku; skaļas atraugas vairs netiek atvainotas, bet ir kļuvušas par dabisku parādību; pašai negribot esmu informēta par vācu futbola komandas rezultātiem; joki galvenokārt par sievietēm un viņu vājībām; lai arī cilvēku skaits nav mainījies (9), vakariņas jāgatavo vismaz 12 cilvēkiem, lai visi justos paēduši; tualetes poda vāks un brille šķiet lejā vairs nelaižas... ieklēmmējušies varbūt.

Iepriekš minēju, ka papildus darbam Villā strādāju arī ātro uzkodu ēstuvē jeb fish ‘n’ chips veikalā. Arī interesanta pieredze. Pirmkārt tādēļ, ka kopš esmu Jaunzēlandē cenšos ēst maksimāli veselīgu ēdienu, kas nenoliedzami rosina izteiktu nepatiku pret fast food. Ļoti izteiktu nepatiku, kas no sākuma traucēja strādāt. Katru reizi ieslidinot jau iepriekš pagatavotos un sasaldētos kartupeļu salmiņus karstajā eļļā, tirpas pārskrēja pār kauliem. Bet ar laiku pieradu pie šī fakta un ne jau man viņi bija jāēd. Fish ‘n’ chips iestādījumi Jaunzēlandē ir ļoti izplatīti. Pirmos un vienīgos fish & chips ēdu fermā, kur strādāju pirmajās nedēļās, tur tie nāca ļoti autentiskā izskatā – iesaiņoti avīzēs. Tagad zinu, ka eļļā ceptu kartupeļu pagatavošanas laiks aizņem aptuveni 5 min, 2 min nepieciešams, lai tie nožūtu, un 1 min, lai iesaiņotu. Piektdienu un sestdienu vakaros pasūtījumi mēdza būt tik daudz, ka īsti nebija, kur piestiprināt pasūtījuma lapiņas. Labs stresa un laika menedžmenta treniņš. Veikala īpašnieki ir vīrs un sieva, vīrs kiwi, bet sieva Džim (Jiim) no Taizemes. Džim astoņpadsmit gadu vecumā iepazinās ar savu topošo vīru (sasodīts, vārdu neatceros) un atbrauca uz Jaunzēlandi, drīz vien apprecējās un palika stāvoklī ar savu dēlu – Džoniju (Jonny). Kad Džonijam palika divi gadi, tad viņi atvēra savu fish & chips veikalu, kurā viņa strādā katru dienu aptuveni no 11iem līdz 10iem vakarā. Every single day. Jautāju Džim, vai ar veikalu iespējams labi nopelnīt, uz ko saņēmu atbildi – so so. Jautāju, ko Džim dara brīvajā laikā. Guļot. Jautāju, ko Džim patiktos darīt, ja būtu vairāk brīvā laika. Emm... Pēc šīs sarunas ilgi domāju par Džim un dzīvi, kādu viņa ir izvēlējusies. No Taizemes viņa aizbrauca tādēļ, ka tā vieta, kur viņa dzīvoja bija ļoti nabadzīga. Esmu pārliecināta, ka precības nebija tik vien kā aiz lielas mīlestības, bet arī vīzas apsvērumu dēļ. Šobrīd Džim jau 20 gadus dzīvo Jaunzēlandē, bet lielāko daļu no šī laika ir pavadījusi virtuvē, cepot eļļā kartupeļu salmiņus un zivis. Nevarētu teikt, ka viņa ir nelaimīga, drīzāk samierinājusies ar situāciju, kāda tā ir un mainīt neko nedomā. No vienas puses skumji, no otras – ne man kāds ir devis tiesības spriest par cita dzīvi.

Mēnesis un vēl nedaudz, ko pavadīju Piktonā līdz šim bija notikumiem un piedzīvojumiem bagātākais laiks. Sava daļa no dzīves skolas. Ir gūtas atziņas un uzkrāta pieredze. Kārtējo reizi pārliecinājos par savu naivumu, kad pirmais, ko redzu cilvēkos ir šķietami labās īpašības. Tam seko vilšanās un pārliecināšanās, ka nekā vairāk par egoismu un patmīlību tur nav. Tajā pat laikā satiku daudz vairāk jauku, mīļu un sirsnīgu cilvēku, kuru kontakti ir pierakstīti un ir apņemšanās tos satikt vēl kādreiz, jo kā vēsti veca vācu paruna – katru cilvēku, ko dzīvē esi saticis, noteikti satiksi otru reizi arī. Uz to tad arī paļaujos.

Tā, kas man vēl te pierakstīts uz dzeltenās post-it lapiņas... ak, jā! Skrienot pa Piktonas vietējām trasītēm lejup pa nogāzi, savainoju savu celi. Pat īsti nezinu kādā veidā, vienkārši sāka sāpēt, kā rezultātā vienu nedēļu spēcīgi kliboju. Nu jau ir daudz labāk, bet fiziskās aktivitātes, kas saistītas ar skriešanu vai iešanu lejup pa nogāzi, liek celim jau atkal iesāpēties. Iespējams tas tādēļ, ka skrēju ar nepareiziem apaviem, jo citu vienkārši nebija, bet vēlme skriet bija lielāka par veselo saprātu. Atkal jau mācība – never ever run in wrong shoes un never ever shake a baby (sociālā reklāma Jaunzēlandes medijos, tā pat vien te pieminēju). Kaut kad tika nosūtītas kārtējās pastkartes, cerams, ka nonāks līdz adresātiem laicīgi un pieklājīgā izskatā.

Tā šķiet, ka tas arī viss. Esmu aprakstījusi visu, ko vēlējos un šķiet, ka vienam emuāra rakstam vairāk kā pietiekami. Šoreiz ir arī bildes, skatīt tur pat, kur parasti. That’s it folks!