Welingtona. Rīta puse, brokastu galds. Manas somas ir sapakotas un saliktas stūrī, no hosteļa esmu jau „izčekojusies”, vēl tikai brokastis jāpaēd un jāsaprot, ko darīt tālāk. Tukšā dūšā īsti nedomājas, tāpēc labāk paēst. Bioloģiskā ferma, kurā gribēju uz kādu nedēļu pastrādāt apmaiņā pret dzīvošanu, ēšanu un jaunām zināšanām par organisko lauksaimniecību un pārtiku, atteica. Esot jau pilna māja ar wwoferiem. Plāns B – otra ferma jaunus cilvēkus uzņem tikai sākot ar mēneša pirmo datumu, kas nozīmē, ka man vēl nedēļa laika. Ar naudām ir kā ir, šķiet, ka nepietiks pat tai pašai vienai nedēļai. Hostelis, kurā biju apmetusies nepatīk – ož pēc virtuves, bezpersonisks un iepriekšējā naktī istabā bija pagadījies tik skaļš krācējs, ka nu dien jutu sevī mostamies ļoti vardarbīgas tieksmes. Viens no ceļošanas mīnusiem – skaļi krācēji. Šoreiz pat ausu aizbāžņi nelīdzēja. A ko darīt tādā situācijā? Ja citi pārāk skaļi uzvedas, ka nevar gulēt, tad var nobļauties, lai aizveras, un nākamajā rītā sūdzēties hosteļa administrācijai, bet ko darīt ar krācējiem? Neko, teiksiet. Pēc idejas speciāli jau neviens nekrāc un paši jau laikam arī nejūt, ka krāc. Bet ko darīt man, ja no rīta esmu cēlusies 5.30, tad 5 stundas pavadījusi autobusā no ChCh (kurā savācu savas mantas) uz Piktonu, tad dažas stundas Pictonā un tad 3 garas stundas šūpojoties prāmī no Piktonas uz Welingtonu, un nogurums ir tik liels, ka aizmigt ir ļoti grūti. Kādu stundu mocījos un tad viss – cēlos augšā un gāju pie džeka klapēt uz pleca. Šis piedzēries un neko nejūt. Sāku klapēt pa pieri, lai taču beidzot dara kaut ko. Par laimi pagriezās uz sāniem un nekrāca vairs tik skaļi. Uzskatīju, ka zināms kompromiss ir panākts un devos gulēt. Beidzot tas arī izdevās. Nākamo dienu pavadīju ar Piktonā iepazītiem draugiem, staigājot pa Welingtonu. Pilsēta skaista. Daudzi saka, ka no lielajām pilsētām Jaunzēlandē tā pati jaukākā. Nevaru nepiekrist. Vakarā ar hostelī sastaptajiem jauniešiem devos uz salsas vakaru. Nav tik traki, vēl kaut ko atceros arī. Nedaudz mierīgāka nakts un rīts jau klāt. Brokastis, sēžu un domāju, ko darīt tālāk. Man pretī sēž džeks no Vācijas, sākam runāt, kādi kuram plāni. Es galvenokārt atbildu – nezinu, jo tiešām nezinu, ko darīšu tālāk. Viņš savukārt plāno doties tālāk un veikt pārgājienus kalnos. Ceļo viens ar savu mašīnu. Un no sērijas tie spontānie lēmumi tie labākie, jautāju – Can I come with you? Var manīt zināmu apmulsumu viņa sejā, bet pēc brīža atbild – yeah, why not. Tā nu es pēc 15 min sēžu tikko satikta džeka mašīnā un dodamies prom no Welingtonas. Nedaudz žēl, ka nesanāca pavadīt vairāk laika vējainajā galvas pilsētā Welingtonā, bet pārāk daudz nepārdzīvoju, jo ir sajūta, ka priekšā gaida kaut kas sasodīti labs.
Džeku sauc Hennings (Henning) un viņš ir no Vācijas, studē medicīnu. Pirms gala eksāmeniem paņēma nelielu pārtraukumu, lai paceļotu un iegūtu jaunus iespaidus. Dodamies no Welingtonas Egmont nacionālā parka virzienā, kas atrodas labu 6 stundu brauciena attālumā. Plāns ir veikt Mt Taranaki summit track, kas nozīmē uzkāpt tajā kalnā un pa to pašu ceļu atgriezties atpakaļ. Atkarībā no fiziskā sagatavotības līmeņa pārgājiens aizņem 6-10h. Tā kā man nekādu citu plānu nav, tad es piekrītu piedalīties šajā avantūrā. Noskatītajā hostelī ierodamies ap vakariņu laiku, noskaidrojam, ka laika prognoze rītdienai ir labvēlīga, kas nozīmē, ka pārgājienu veikt būs iespējams. Kopīgi pagatavojam vakariņas un satiekam vēl vienu džeku, kas arī bija apmeties tajā pašā hostelī Welingtonā un kuram ir tādi paši plāni - iekarot Mt Taranaki (2518m). Nākamajā rītā ceļamies agri, paēdam kārtīgas brokastis, sapakojam mugursomas ar pietiekamu daudzumu energy food – tumšo šokolāde ar riekstiem, ūdeni, kā arī siltām drēbēm, jo laika apstākļi uz šī kalna, kas patiesībā ir vulkāns, var mainīties acumirklī no saules uz lietu un pat sniegu. Apņēmības pilni dodamies uz pārgājiena sākumpunktu. Let’s do this! un sākam kāpienu Taranaki kalnā. Pirmais posms ir diezgan stāvs kāpums, bet norit pa ierīkotu celiņu. Mugura slapja un par kāju muskuļu esamību pārliecinos caur izteiktām sāpēm, bet tas ir tikai sākums un trases vieglākais posms. Uzkāpjam līdz pirmajam atskaites punktam – apmetnei, kura domāta tiem, kas veic pārgājienu apkārt kalnam vairāku dienu garumā. Man tiek uzdots jautājums vai esmu gatava turpināt pārgājienu, vai tomēr vēlos iet atpakaļ, jo sākotnējā noruna bija tāda, ka došos līdz apmetnei un tad izlemšu, vai kāpšu tālāk, jo nebiju pārliecināta par savu fizisko sagatavotību, kā arī par savu savainoto celi. Celis uz doto brīdi nesāpēja un galīgi nebija vēlme padoties, tādēļ pamāju ar galvu, ka esmu gatavo doties tālāk. Tālākais ceļa posms šķiet bija fiziski grūtākais, ko esmu savā dzīvē darījusi. Nu katrā ziņā nespēju atcerēties vēl kādu reizi, kad būtu bijis nepieciešams sevi spēcīgi motivēt nepadoties un doties nospraustā mērķa virzienā. Bet ar šokolādi, lielu daudzumu ūdens un biežiem, bet neilgiem atpūtas brīžiem tas ir iespējams. Pēc šī pārgājiena man ir izmainījies priekšstats par šokolādi. Tā vairs nav līdzeklis, ar ko sevi palutināt. Tā ir dzīvības glābējs, nopietni. Pēc apēsta šokolādes gabala fiziski var sajust cukura radīto enerģiju. Un vēl viena laba lieta – šādos pārgājienos nav iemesla izjust sirdsapziņas pārmetumus par veselas šokolādes iepakojuma apēšanu vienā dienā, jo tas viss taču bija vajadzīgs enerģijai, kura momentā tika sadedzināta. Ceļš augšup kalnā ir atzīmēts ar oranžiem stabiem, vietām ir stāvas kāpnes, bet lielākā daļa – pure nature. Lielas akmeņu grēdas vai arī sakaltusi lava, kas ir kā mazi pelēki akmentiņi. Vienā no posmiem, kāpums ļoti stāvs, bet nav pat īsti akmeņu, uz kuriem atsperties un ir ļoti jācenšas neslīdēt atpakaļ. Vienīgais veids kā tikt uz augšu – četrrāpus kā monkey-girl rāpties augšā. Bet savā ziņā Mt Taranaki man daudz ko iemācīja, jo nevarēju nevilkt paralēles starp kāpšanu šajā kalnā un tiekšanos uz jebkuru lielu dzīves mērķi. Svarīgi mērķi vienmēr paturēt prātā (vai šajā gadījumā ik pa laikam pacelt degunu augšā, lai paskatītos uz kalna virsotni), ieturēt biežas un īsas atpūtas pauzes nevis izdedzināt sevi pirmajos metros, pašmotivācija – tā tiešām darbojas, you can do it, honey! bija vārdi, ko sev atkārtoju visnotaļ bieži, un brīžos, kad šķiet, ka nu tiešām vairs nevar, tad atliek paskatīties atpakaļ un konstatēt, ka ir paveikts pārāk daudz, lai padotos, nesasniedzot virsotni. Ieturot pusdienas vulkāna virsotnē ar brīnišķīgo skatu uz Tasman Sea un cik tālu vien mākoņi atļauj un sajūtot, cik cilvēks patiesībā ir niecīgs salīdzinājumā ar dabu, rodas neizsakāmi liela gandarījuma sajūta. Jau atkal galvā viena doma – šo dzīves dienu nemainītu ne pret ko citu pasaulē.
Pēc foto sesijas kalna virsotnē dodamies atpakaļ. Lai arī kāpt kalnā augšā ir grūtāk, kāpt lejā kaitinoši. Nemitīgi ir jāuzmanās, lai nenokristu, un šajā reizē mans celis arī lika par sevi manīt, kā rezultātā kāpums lejā bija lēns un sarežģīts. Kāju centos likt tā, lai nejustu sāpēs, kas nozīmēja lielāku slodzi likt uz otru kāju, kas tā pat jau nogurusi. Kaut kur pusceļā likās, ka šis kāpums mūžam nebeigsies un biju jau uz padošanās robežas, bet ko nu vairs – lejā kaut kā jātiek un ja reiz piekritu šai avantūrai, tad līdz jānoved līdz galam. Pēc 9 stundu kāpelēšanas nonācu galapunktā/sākumpunktā. Nogurums tāds, ka vārdos neizteiksi, bet gandarījums vēl lielāks. Viss, ko varu pateikt - I did it! Screw you Mt Taranaki – I did it! Nekad nebiju domājusi, ka es kādreiz rāpšos vulkānu virsotnēs un vēl jo vairāk, ka man tas tik ļoti patiks. Visiem, kuri dosies uz Jaunzēlandi, iesaku pievarēt šo kalnu. Vakarā sekoja karsta duša, vakariņas un filmas Last Samurai skatīšanās. Kā izrādās šajā filmā, kurā galveno lomu tēlo Toms Krūzs, darbība norisinās šī kalna apkārtnē. Pašu kalnu gan filmā var redzēt veselas divas reizes. Zinot, ka hostelī šī filma ir pieejama, nosolījāmies, ka, ja uzkāpsim kalnā, tad vakarā kā balvu skatīsimies šo filmu. Filma.. nekas īpašs, bet uzvaras prieku nemazināja. Nākamajā dienā dodamies Tongaririo national park, jo pie viena kalna iekarošanas džeki nedomā apstāties...
Jaunzēlandes Z-salā atrodas četri vulkāni – Mt.Taranaki, Mt.Ruapehu, Mt.Ngauruhoe un Mt.Tongariro. Maori leģenda vēsta, ka agrāk visi šie četri vulkāni atradās vienu viet’ – Z-salas vidienē, bet Mt.Taranaki tika padzīts no šīs vietas, jo tika pieķerts ar Mt.Tongaririo dāmu Mt.Pihanga (netālu esošs kalns pie Taupo ezera), kā rezultātā viņam nācās pārvirzīties uz salas rietumkrastu. Runā, ka brīžos, kad kalna virsotni apņem migla, viņš joprojām raudot (lai gan internetā ir atrodama arī savādāka informācija - ka kalniem nācās sacensties savā starpā par Pigangas uzmanību un tad nu Mt.Tongariro ar savu vulkānisko izvirdumu kaut kurā gadā esot uzvarējis šajā cīņā). Mt Tongaririo (1978m) crossing ir viens no visbiežāk apmeklētajiem pārgājieniem Jaunzēlandē. Pasaules top 10 pārgājienu sarakstā ievietojas 3.vietā. Ierodamies tuvējā ciematiņā vēlu vakarā un kā noskaidrojam – laika prognozes nav tās no labākajām. Tuvākajās dienās sola lietu un stipru vēju. Vējš kalna virsotnē mēdz būt ļoti spēcīgs, ar stiprām brāzmām, kas var nopūst arī no kalna. Puiši tomēr nolemj riskēt, cik tālu spēs aiziet, bet es nolemju palikt hostelī un pavadīt mierīgu dienu, jo atklāti runājot – knapi spēju pakustēties. Viena lieta muskuļu sāpes, bet otra – ir milzīgs pārgurums arī pēc 10 stundu gara miega. Ap pusdienas laiku puiši ir atpakaļ – nogājuši tikai 5 km (no visiem 19), jo laika apstākļi un redzamība bija briesmīga. Nu neko darīt, sākotnēji šķiet, ka Mt.Tongaririo paliks nepieveikts, bet pašā vakarā atnāk atjaunota laika prognoze, kas rītdienai sola visnotaļ labvēlīgus laika apstākļus. Tipiski Jaunzēlandei – ar laika apstākļiem šeit nekad neko nevar zināt. Tā esmu nedaudz atguvusi spēkus, nolemju, ka es jau nu šoreiz mājās nesēdēšu, bet arī došos iekarot Mt.Tongaririo. Atkal jau mugursomas tiek sapakotas ar šokolādi, pietiekamu daudzumu ūdens un siltām drēbēm. Nonākam pārgājiena sākumā, jau atkal uzmundrinošais Let’s do this! Mt.Tongaririo crossing ir pārgājiens 19 km garumā, bet salīdzinot ar Mt.Taranaki daudz vieglāks, lai arī joprojām jutos nogurusi no iepriekšējā pārgājiena. Tā kā šis ir ļoti populārs pārgājiens, tad tajā ir ieguldīta liela nauda tā pieejamības uzlabošanai, ir celiņi, ir kāpnītes, kā arī pats kalns nav tik liels un nonākot vulkāna augšienē, sanāk iet pa krāteri, kurš ir līdzens kā tuksnesis. Vienā brīdī vējš gan saceļas tik stiprs, ka grūti paiet, bet kopumā ātri vien tiek sasniegts kulminācijas punkts un tālāk seko ne pārāk stāvs 11km garš ceļš lejup. Atpakaļceļā domāju, kādēļ Mt.Taranaki bija tas, kuram bija jāiet prom – viņš ir lielāks un varenāks, kā arī Mt.Tongaririo slikti ož – pēc vecām olām. Vienā brīdi smaka ir tik spēcīga, ka vairs nav iespējams izturēt....pat grūti aprakstīt, cik ļoti smirdīga. Nu ļoti, tās vairs nebija vecas, bet satrūdējušas olas vai kaut kas tamlīdzīgs (šis kalns ir daļēji aktīvs un ražo sērūdens avotus un termālos ūdeņus, tādēļ arī tik specifiski smaržojošs). Bet nu nevar zināt, iespējams vulkānu starpā – jo smirdīgāks, jo varenāks. Dabā jau dažkārt tie likumi ir pavisam ačgārni.
SUPERIIIGI!!! :)
AtbildētDzēst