Conclusion

Šodien ir pagājuši trīs mēneši, kopš esmu mājās. Laiks patiesībā ir paskrējis vēja spārniem. Sajūtas arī ir bijušas visādas - no lieliem priekiem līdz emocionāliem kritumiem, bet tas viss piederas pie lietas. Atgriezties iepriekšējā vidē nav viegli. Esot Jaunzēlandē, runājoties ar pārējiem ceļotājiem un stāstot savu ceļojuma stāstu, kas ietver motivāciju, kādēļ esmu devusies ceļojumā, visi vienmēr teica, ka tas esot bijis drosmīgi no manas puses - vienai pašai doties pāri visai pasaulei šādā piedzīvojumā. Bet ziniet, lai atgrieztos mājās un atsāktu dzīvi no tā paša punkta, kur tā tika atstāta, ir vajadzīgāka lielāka drosme. Stāties pretī ikdienas izaicinājumiem, lūk, tas ir drosmīgi. Ceļošana tajā ziņā ir viegla. Kaut kas nepatīk? Nomaini hosteli! Pārcelies uz citu pilsētu! Vai citu valsts salu. Vienkārši. Īstā dzīve nozīmē risināt problēmas, ja tādas uzrodas, nevis bēgt no tām. Bet, kas attiecas uz došanos šādā avantūrā, tad grūtākais šķiet bija pieņemt lēmumu. Kā P.Koelju reiz ir teicis: "Iespējams, ka cilvēka dzīvē nav nekā grūtāka par izvēli." Un tā tiešām ir, līdz ko pieņemts lēmums, tā lietas (ar nelielu līdzdalību) sāk notikt pašas no sevis.
Pie re-integrēšanās interesantākajiem momentiem varētu minēt ilgstošu nevarēšanu ievākties atpakaļ savā istabā. Pierasts, ka apmešanās vietas tiek mainītas bieži, līdz ar to nav vajadzības izkrāmēt savas mantas un kaut kur īpaši iedzīvoties, jo tā pat drīz nāksies pārvākties. Tā es ilgu laiku nodzīvoju istabā ar neizkravātām somām. Un cik ļoti patiesībā esam apkrāvušies ar mantām. Dzīvojot gandrīz gadu uz divām somām, ar kopējo svaru - 27kg, biju šokā, cik man mājās daudz mantu. Nevarēju saprast, ko ar tām iesākt. Ja reiz gandrīz gadu man tās nav bijušas vajadzīgas, vai tiešām tās man būs nepieciešamas turpmāk?
Pagāja laiks, kamēr pieradu, ka satiksme tiek organizēta pa labo braukšanas joslu. Šķiet, ka joprojām, šķērsojot ielu galvu vispirms griežu nepareizajā virzienā. Krustojumos, kurus regulē luksofori, bieži vien "nogulēju" zaļo signālu, jo pierasts, ka par tā iedegšanos signalizē arī skaņas signāls. Kā arī to aktivizēšanai vairs nav jāspiež poga uz dzeltenas kastītes.
Spilgtas emocijas arī ir mani pavadījušas. Atskārsme, ka apkārtesošie cilvēki, lai arī ir tie paši, tomēr ir mainījušies. Pašai negribot ar savu prombūtni ir sanācis kādu arī sāpināt un ir vajadzīgs laiks un pacietība, lai attiecības iegūtu iepriekšējo siltumu un tuvību. Saprast to, ka arī pārējiem dzīve ir ritējusi savu gaitu, un tava atgriešanās mājās tik ārkārtīgi liels notikums liekas tikai pašam.
Aizbraucu ar mērķi saprast, ko es vēlos darīt savā dzīvē. Vai esmu to sapratusi? Neko konkrētu nosaukt nevaru, bet esmu ieguvusi apjausmu, kā es vēlētos dzīvot - ar sajūtu, ka esmu pati savas dzīves un ikdienas noteicēja, lai katras dienas beigās varētu teikt, ka šo dzīves dienu nemainītu ne pret ko citu pasaulē. Darīt tās lietas, kas mani iepriecina un iedvesmo. Iedvesmot citus. Novērtēt katru brīdi, kas man tiek dots. Man bieži jautā - vai šis brauciens bija tā vērts. Un neminstinoties varu atbildēt - bija. Lai arī šobrīd nav viegli - meklēju darbu un cenšos atgūt vismaz kaut kādu finansiālu stabilitāti, un joprojām mēģinu saprast, kuras būtu tās lietas, ko es vēlos darīt savā dzīvē. Bet šis brauciens ir tā pamatīgi satricinājis manu pasauli - tādā labā nozīmē. Kā man tuva draudzene teica - tas ir tikai sākums. Un man šķiet, ka tas ir labs sākums skaistai un piepildītai dzīvei.
Paldies visiem mana bloga lasītājiem - ģimenei, draugiem, paziņām un arī visiem nepazīstamajiem apmeklētājiem. Ar jūsu palīdzību es nezaudēju motivāciju turpināt rakstīt (lai gan tādu brīžu bija ārkārtīgi daudz) un dokumentēt savas izjūtas. Tagad pati esmu par to ļoti priecīga - kopumā sarakstīts 21 raksts. Ja mani raksti ir izklaidējuši jūs vai snieguši nepieciešamo informāciju, vai varbūt iedrošinājuši uz līdzīgu piedzīvojumu, tad šis blogs ir sasniedzis savu mērķi. Paldies!
Pati Jaunzēlande un šis piedzīvotais laiks vienmēr paliks manā sirdī kā kaut kas īpašs un skaists. Jābrīdina uzreiz, ja izlemsiet doties uz šo valsti kaut vai uz neilgu brīdi, atgriežoties mājās jums tā pietrūks. Ļoti. Bet es izvēlējos atgriezties mājās. Arī par šo lēmumu man bieži jautā, jo cilvēkiem ir radies priekšstats, ka tur noteikti ir labāk nekā te. Jā, tur ir skaisti un situācija ir daudz stabilāka, bet vai tas ir galvenais priekšnosacījums laimīgai un veiksmīgai dzīvei? Domāju, ka ne. Viss atkarīgs no mums pašiem nevis no vietas. Manas mājas ir tur, kur ir mana ģimene un draugi, - Latvijā. Un, ja gribēšu, tad varēšu realizēt visas savas ieceres arī šeit. Tomēr tas nemazina manas sajūtas par Jaunzēlandi, tās zemi un iedzīvotājiem, tā ir vieta, kur es noteikti vēl atgriezīšos. Bet šobrīd - esmu mājās un izbaudu šo sajūtu.

Paldies, ka bijāt kopā ar mani!
Agnese