Different kind of Subject

Šī emurāra temats nebūs par maniem tagadējiem piedzīvojumiem vai iespaidiem. Drīzāk informatīva rakstura. Ļoti bieži e-pastā un sociālajos portālos saņemu tehniskas dabas jautājumus no tiem, kuri arī vēlas doties apskatīt Jaunzēlandi un izmantot Working holiday programmas priekšrocības. Mēģināšu strukturēti aprakstīt savu pieredzi cerībā, ka tā kādam varētu palīdzēt. Lai arī tagad šeit atrodoties viss liekas vairāk vai mazāk pašsaprotami, atceros kā pašai bija sākumā – lēmums braukt ir pieņemts un ko tālāk? Zinu, ka kaut mazākā informācijas kripatiņa reizēm ir ļoti svarīga. Bet pirms tālāk lasāt manus tā saucamos padomus, tad brīdinu, ka tā ir tikai mana pieredze, kas reizēm var neatspoguļot situāciju pilnībā, kā arī es varu cilvēcīgi kļūdīties.

Vīza. Tātad viss šis process, lietišķā valodā runājot, saucas Working holiday scheme. Pasaulē ļoti izplatīta vīzu programma, kas ļauj jauniešiem ceļot apkārt un pie reizes arī piestrādāt, lai būtu nepieciešamie iztikas līdzekļi. No 2009.gada 2.marta šī vīza Latvijai ir pieejama ar Jaunzēlandi. Visa informācija par vīzu ir atrodama Jaunzēlandes Imigrācijas dienesta mājas lapā – www.immigration.govt.nz. Iesaku šo mājas lapu izpētīt no A-Z, jo principā visa nepieciešama informācija par vīzu tur arī ir atrodama. Bet īsumā – katru gadu ir pieejamas 100 vīzas, kuru skaitīšana sākas no 2.marta. Nezinu, vai šobrīd viss 2009.gada limits ir izsmelts un jaunām vīzām var pieteikties tikai martā, jo dati par izsniegtajām vīzām netiek publicēti (vismaz es neatradu tādu informāciju). Līdz ar to īsti nezinu, kas notiek, ja tiek aizpildīta anketa, bet jaunu vietu vairāk nav – vai tas nozīmē, ka vīza netiek izsniegta vai arī pieteikums tiek pārcelts uz nākamo periodu? Man šie jautājumi nebija īsti aktuāli, tāpēc atbildēt nevarēšu. Bet tajā pašā mājas lapā ir iespēja elektroniski nosūtīt jautājumu. Un viņi godīgi atbild norādīto dienu laikā, tā ka droši var rakstīt un pajautāt. Pats vīzas iegūšanas process izskatās apmēram šādi: mājas lapā aizpildi elektronisko veidlapu (atbildi uz daudziem jautājumiem un galvenokārt vairākas reizes nākas ieskaidrot, ka neesi krimināli sodīts un bīstams; aizpildot nepieciešama pase, jo jāievada pases numurs, pārliecinies, ka ievadi numuru pareizi un pasi mainīt arī neplāno, jo pēc tam kādas izmaiņas veikt būs sarežģīti; norādi vēlamo iebraukšanas datumu – sevišķi iespringt nav nepieciešams, jo tikko kā ir apstiprināta vīza, tā viņi dod gadu laika, lai iebrauktu valstī un aktivizētu darba atļauju); samaksā noteikto naudas summu par vīzu, kas pirms gada bija aptuveni 30 LVL; e-pastā saņemsi norādījumus turpmākai rīcībai, kas praktiski nozīmē vizīti pie ārsta, jo viņiem bail, ka Latvijas pilsoņi varētu radīt draudus viņu veselības sistēmai visus aplipinot ar tuberkulozi. Līdz ar to jāizprintē no viņu mājas lapas Temporary Entry X-ray Certificate veidlapa, sekojot instrukcijām jāaizpilda sava daļa, jāpieliek 1 vai 2 pases fotogrāfijas, jānes uz ARS, jānofogrāfē plaušas (atkal jau kādi 30 LVL) un jāiedod ārstam aizpildīt viņa slēdziens. Ar to vēl viss nebeidzas – veidlapa un rentgenuzņēmums ir jānes apstiprināt pie viena no tā saucamajiem panel doctors, kuri Latvijā ir veseli 2 (kontaktinformācija jau atkal ir atrodama viņu mājas lapā). Finālā atliek visu nosūtīt vienai no viņu vēstniecībām (kontaktinformācija būs e-pastā). Pēc aptuveni 2-3 nedēļām viņu mājas lapas izveidotajā profilā (kas nepieciešams, lai aizpildītu pieteikuma anketu) parādīsies vīzas apstiprinājums un nosacījumi. Tātad no vīzas piešķiršanas brīža tiek dots gads, lai iebrauktu valstī un aktivizētu darba atļauju, kas tad arī ir derīga uz gadu. Es Jaunzēlandē iebraucu 21.augustā un 2010.gada 20.augusts ir pēdējā diena, kad man šeit ir ļauts atrasties. Vīza ļauj iebraukt un izbraukt no Jaunzēlandes šī gada laikā cik tik uziet, bet ņem vērā, ka tas vīzu nepagarinās, t.i. – kopumā tāpat būs gads. Strādāt pie viena darba devēja var līdz 3 mēnešiem, kas ir diezgan diskriminējoši, jo citu valstu jaunieši var strādāt visu gadu, piemēram, britu jaunieši jo vīzu var arī pagarināt uz 2 gadiem un visu šo laiku strādāt, cik ilgi vēlas. Un šādi nejauki ierobežojumi par 3 mēnešiem šķiet, ka ir uzlikti tikai jauniešiem no Austrumeiropas, Āzijas un varbūt vēl kādām ne tik populārām valstīm. Tā ka valstu diplomātiskās attiecības šeit spēlē zināmu lomu. Tas arī viss par vīzu. Izprintē to no viņu mājas lapas, sakopē vairākos eksemplāros un turi to sasniedzamā attālumā, jo to var pajautāt muitas darbinieki iebraucot un to noteikti jautās, stājoties darba attiecībās. Easy-peasy, ne? Un tas ir tikai sākums.

Apdrošināšana. Saskaņā ar vīzas nosacījumiem katram braucējam pirms braukšanas ir jānokārto comprehensive hospitalisation health insurance, kas nozīmē, ka parastā tūrista nelaimes gadījumu apdrošināšana šeit nederēs. Tūristu veselības apdrošināšana izmaksas, kas rodas nelaimes gadījumu rezultātā, bet Jaunzēlandē nelaimes gadījumu apārstēšana ir bez maksas arī iebraucējiem. Comprehensive veselības apdrošināšana nozīmē to, ka tā segtu arī vizīti pie ģimenes ārsta vai cita speciālista, ja rastos tāda nepieciešamība. Un tās izmaksas nav no mazākajām, veselības apdrošināšana uz gadu maksās aptuveni 500-600 LVL. Šīs starptautiskās veselības apdrošināšanas var iegādāties internetā un ērtākais veids, kā tās atrast ir pajautājot Google tantei. Tās darbības principi visām ir vairāk vai mazāk vienādi, ja rodas nepieciešamība pēc ārsta, tad izmaksas vispirms ir jāsedz pašam un pēc tam rēķini jāsūta ofisam, kuri tad to visu izskata un pārskaita naudu uz kontu. Atsevišķas kompānijas ar atsevišķām slimnīcām veic tiešo rēķinu maksāšanu, bet tā kā ceļojot nekad nevar paredzēt, kurā vietā atradīsies, tad man šķiet, ka tam nav īpaši lielas jēgas. Attiecībā uz pašu veselības apdrošināšanas veidlapas aizpildīšanu, iesaku melot. Īsti nezinu vai tā ir ar visām kompānijām, bet manā veselības apdrošināšanas veidlapā tika prasīts atbildēt uz tādiem jautājumiem kā – vai jebkad ir bijusi nepieciešamība doties pie ārsta? Pat ja tas ir bijis saaukstēšanās rezultātā. (Un kurš tad nav bijis pie ārsta?) Bet kas notiek, ja šo informāciju norāda? Tā tiek automātiski izslēgta no apdrošināšanas polises. Šo apdrošināšanas kompāniju politika neatļauj apmaksāt izdevumus, kas rodas kādu iepriekšēju saslimšanu rezultātā. Un ja savas atklātības dēļ arī norādi visas vizītes pie ģimenes ārsta, tad rēķini, ka tas viss būs kā neattiecināmas izmaksas, ja šo pašu iemeslu dēļ šeit nāksies apmeklēt ģimenes ārstu vai citu speciālistu. Esmu dzirdējusi, ka citi ceļotāji šo apdrošināšanas polisi neuztver nopietni un neiegādājas. Man uz robežas arī to neviens nepajautāja, bet gadījumā, ja pajautā un tādas līdzi nav, tad principā ir pārkāpti vīzas nosacījumi. Ja runājam par veselības sistēmu Jaunzēlandē, tad ģimenes ārsts jeb General practitioner ir ārkārtīgi svarīga persona, kas nozīmē, ka pie attiecīgā speciālista nevar tikt bez nosūtījuma. Aptiekas arī ir viens diezgan smieklīgs iestādījums, kas vairāk atgādina mūsu pašu Drogas – pilnas ar kosmētikas produktiem. Ja Latvijas aptiekās 3 sienas no 4 ir noklātas ar zālēm un viena siena ir atvēlēta kosmētikas un citiem produktiem, tad Jaunzēlandē viss ir otrādi. Bezrecepšu zāles ir tikai dažas, ļoti mazā izvēlē un galvenokārt saaukstēšanās gadījumiem. Tāpēc, ja zini, ka varētu rasties nepieciešamība pēc kādām specifiskām zālēm, tad tās ieteicams iegādāties jau Latvijā un ņemt līdzi.

Aviobiļetes. Šeit ir tikai viens ieteikums – jo ātrāk pirktas, jo labāk jeb lētāk. Te nu katram pašam jāmeklē internetā izdevīgākie varianti. Es lidoju no Londonas ar viņu pašu Air New Zealand, kas nozīmēja, ka man nevajadzēja nekur pārsēsties (ja neskaita Honkongu, kur vajadzēja izkāpt no lidmašīnas, iziet security kontroli un kāpt atpakaļ) un ilgi dzīvoties pa lidostām. Bet tā kā pirku vienu mēnesi iepriekš, tad sanāca ļoti dārgas biļetes. Noteikti, ka var sakombinēt visādus variantus arī caur Āzijas vai citām aviokompānijām. Bet jāņem vērā, ka biļetes ir jāpērk arī atpakaļ ceļam, jo, ja nemaldos, tad tas atkal ir viens no vīzas nosacījumiem, kas nav tas sliktākais. Manas biļetes ir ar maināmu beigu datumu, kas nozīmē, ka piemaksājot nelielu (cerams, vēl neesmu noskaidrojusi, cik tas varētu man izmaksāt) naudas summu, varu izvēlēties citu atpakaļ braukšanas datumu. Tādēļ uzskatu, ka lidot ar vienu aviokompāniju šajā gadījumā ir izdevīgāk, jo, ja izvēlas kombinēto lidojumu, izmaiņu gadījumā, datumi jāmaina visiem lidojumiem, kas to pašu izmaksu summu vien savelk.

Finanses. Visus visvairāk interesējošais jautājums, uz kuru visgrūtāk sniegt atbildes. Vispirms par izdevumu sadaļu. Turpmākās naudas summas tiks norādītas Jaunzēlandes dolāros, tāpēc svarīgi jau savlaicīgi iegaumēt naudas maiņas kursu 1$ = 0,36 LVL, es parasti visu dalu ar 3 un vēl nedaudz piemetu klāt. Vīzas nosacījumi paredz, ka līdzi laikam jāņem 4200$, kas sākotnēji izklausās liela naudas summa, bet ticiet man, tā pazūd gaismas ātrumā. Vidēji viena nakts hostelī maksā 25$, ilgtermiņa istabas īre (atkarībā no tā, kurā pilsētā, vai vēlies dzīvot viens vai ar kādu kopā, centrā vai ārpus centra) – 80-150$, autobuss no vienas pilsētas līdz otrai (ja vien neplāno braukt no salas viena gala līdz otram) maksā 20-30$, litrs piena – 2-3$, maize vidēji 3$, vistas fileja (aptuveni 2 ēdienreizēm) – 5$, pudele alus – 2$ (pērkot vairumā, lētāk), kilograms rīsu/makaronu/kartupeļu 2-3$. Aptuveni šādas cenas, kas šobrīd laikam ir dārgāk nekā Latvijā. Dzīvošanas izmaksas ir atkarīgas no katra dzīves veida, ko un cik daudz ēd. Man ēšana vidēji nedēļā izmaksā 70-100$. Cik maksās ēšanā ārpus mājas, īsti nepateikšu. Aptuveni rēķinot un taupīgi dzīvojot, vidējās accomodation & food izmaksas mēnesī varētu būt ap 1000$.

Ieņēmumu sadaļa. Jaunzēlandē minimālā alga ir 12,5$/stundā. Lielākoties visur maksā tā saucamo Holiday pay 8% apmērā, kas ir kā atvaļinājuma nauda tiem, kas strādā mazāk par gadu, kas nozīmē, ka minimums, ko iespējams saņemt ir 13,5$/stundā. Nodokļos aiziet aptuveni piektā daļa, kas nemaz nav neslikti, ņemot vērā, ka Latvijā nodokļos aiziet apmēram trešdaļa. Darba sludinājumos algas variē no tiem pašiem 12,5$ līdz 16$, atkarībā no tā, cik „šika” iestāde un kādi darba pienākumi. Ja strādā ar minimālo algu, tad aptuveni puse algas aiziet dzīvošanai un pārtikai, otru pusi var mierīgi ietaupīt tālākai ceļošanai.

Darba meklēšana. Kad konta saturs sāk dramatiski samazināties, tad zini, ka ir pienācis laiks meklēt darbu. Ar darbiem ir tā, ka avīzes ir pilnas ar sludinājumiem, bet to atrast nav tik vienkārši, jo tā sameklēšana ir atkarīga no vairākiem apstākļiem. Lielajās pilsētās ir vairāk iespēju, bet vairāk arī darba meklētāju. Mazajās pilsētelēs vai miestiņos piedāvājums ir mazāks, bet nav daudz cilvēku, kuri tur gribētu iesprūst uz ilgāku laiku. Vasaras sezonā darba piedāvājumu ir daudz vairāk nekā ziemā, jo tad visa valsts ir pilna ar tūristiem un viesmīlības nozare plaukst un zeļ. Ja ir iepriekšēja pieredze viesmīlības nozarē, tas ir liels pluss. Vasaras sezonā var doties novākt augļus, atsevišķos dārzos darbs ir atrodams arī citos gada laikos. Darba meklēšanas kanāli – vietējās avīzes, internets, mazajās pilsētās – community board (atrodams lielveikalos), var doties uz darba aģentūru, kura iekārtos darbā, bet lielākoties tas ir ārkārtīgi garlaicīgs darbs fabrikā. Sezonas laikā var sperties iekšā veikalos vai kafejnīcās un pa tiešo jautāt pēc darba (jārēķinās, ka nāksies dzirdēt daudz noraidījumu un tas var radīt depresīvu noskaņojumu). Ja vēlme ir piestrādāt tikai uz īsu laiku, lai iekrātu naudu, tad darbu var meklēt caur aģentūrām, jo viņi var piedāvāt īstermiņa darbu, tā pat ir arī ar augļu novākšanas darbu – nekādu interviju, apmācību sniedz uz vietas, naudu sāc pelnīt jau no pirmās dienas un aiziet no darba vari jebkurā brīdī. Citos gadījumos prasa uzņemties saistības vismaz uz 3 mēnešiem vai arī neņem darbā tā iemesla dēļ, ka ar Latvijas vīzu var strādāt tikai 3 mēnešus.

Noderīgas interneta lapas – www.backpackersboard.co.nz (vispār ļoti noderīga info ceļotājiem, ir atrodami arī darba piedāvājumi, bet jāskatās, kurā gadījumā piedāvā darbu un kurā tikai bezmaksas dzīvošanu apmaiņā pret darbu), www.seek.co.nz (šķiet, ka saturīgākā no visām darba sludinājumu lapām), www.picknz.co.nz (viss par un ap augļu novākšanu, pie kontaktiem var atrast e-pastu, kur pajautāt, vai tuvākajā nākotnē būs nepieciešami papildus darbinieki). Google tante vienmēr piedāvā n-tos variantus. Ja visi striķi trūkst, tad var mēģināt doties „wwoofingot” – www.helpx.net un www.wwoof.co.nz, strādāt 2-4h dienā apmaiņā pret bezmaksas dzīvesvietu un ēdināšanu. Darbu meklēt būtu ieteicams, atrodoties uz vietas, lai nepieciešamības gadījumā var aiziet uz interviju vai izmēģinājuma dienu. Universāla padoma darba meklēšanas ziņā man nav - viss atkarīgs no veiksmes un apņēmības. Jārēķinās, ka darba atrašana var aizņemt kādas 2 nedēļas vai pat vairāk, tā ka, kā man reiz teica - time and patience is all it takes.

Pirmie soļi. Pirmais, ko ieteiktu izdarīt, ir iegādāties BBH kluba karti (Budget Backpacker Hostels). Tā maksā 45$, bet ar šo karti BBH tīkla hosteļos var ietaupīt 3$ uz katru nakti, kā arī šī karte darbojas kā zvanu karte 20$ apmērā – noderīgi, lai pazvanītu uz mājām un jebkurā citā situācijā, kad nepieciešams kādu sazvanīt, piemēram nākošā hosteļa norezervēšanai. Un kas ir pats labākais, to var izmantot, zvanot no mobilā telefona. Tā ka pati karte atmaksājas 9 naktīs.

Bankas konts. Iesaku iet uz BNZ banku, jo tā šķiet ceļotājiem visdraudzīgākā – neprasa apliecinājumu par pilnīgi neiespējamo patstāvīgo dzīves vietu. Bet var iet arī uz citām bankām, palūdzot hostelim, kur esi apmeties, uzrakstīt apliecinājumu, ka kādu laiku tur plāno uzturēties. BNZ bankā aizpildīju pieteikumu, noguldīju prasītos 200$ kontā un pēc pāris dienām konts un karte bija gatava.

Nodokļu maksātāja numurs. No bankas palūdz izziņu par „patstāvīgo” dzīves vietas adresi, kas šajā gadījumā ir vienkārši norādītā hosteļa adrese, paņem pasi un vīzu un dodies uz Inland Revenue kantori aizpildīt pieteikumu. Aptuveni pēc 2 nedēļām uz norādīto adresi viņi atsūta tavu nodokļu maksātāja numuru. Ja nepieciešams numuru uzzināt ātrāk, tad var zvanīt un noskaidrot pa telefonu. Ar šo formalitāšu kārtošanu var nesteigties, jo nodokļu maksātāja numuru darba devējam var iesniegt arī vēlāk.

Par iepriekšēju plānošanu. Viena no ceļotāja dzīves atziņām – it’s good to have a plan. Nothing will ever happen according to this plan. Tā kā domāju, ka nav īpaši nepieciešams iespringt uz visa garā ceļojuma/piestrādāšanas saplānošanu, jo lietas uz vietas var izrādīties daudz savādākas nekā esi tās iedomājies, sēžot pasaules otrā pusē; nekad nevar zināt, kādas iespējas sagaidīs tevi aiz nākamā stūra un galu galā – ceļošanas bohēma ar striktu plānošanu kopā īsti neiet.

Tā, uz doto brīdi tas būtu arī viss, cerams, ka noderēs. Ja vēl kaut kas noderīgs ienāks prātā, tad šo rakstu papildināšu, kā arī var iesūtīt kādus sasāpējušos jautājumus un tad atbildes agrāk vai vēlāk šeit parādīsies. Pakojiet somas, brauciet apskatīt šo skaisto zemi un nesiet Latvijas vārdu pasaulē, lai pēc kāda gada letiņiem nenāktos katrā iepazīšanās reizē dzirdēt „Latvia? Where the hell is that?!?”

Sweetheart

Jau nedēļu dzīvojos pa Aleksandru un pelnu naudu turpmākajiem mēnešiem nu vai vismaz mēnesim. Daru atkal lietas, ko nekad mūžā neesmu darījusi, tāpēc iespaidi sakrājušies pamatīgi. Bet no paša sākuma bija tā –ceļošanai pa vidu gribēju iebraukt Aleksandrā (Alexandra), kas ir neliela pilsētele Otago reģiona centrā un gluži tā pat kā netālu esošā Cromwell ir slavenas dēļ fakta, ka ap šīm pilsētām atrodas n-tie augļu dārzi. Klimats šeit ir noturīgs un siltāks nekā piekrastē (+35 ir karstākais, ko līdz šim esmu Jaunzēlandē piedzīvojusi), kas ļauj šai valstij audzēt daudzus eksotiskos augļus – aprikozes, persikus, nektarīnus, kā arī ķiršus – lielus, saldus un „gaļīgus”, ja tā var izteikties par ogām. Un kā reizi ir sezonas karstums to novākšanā, kādēļ arī šī vieta krita par mērķi maniem naudas piepelnīšanas plāniem. Zvanīju, lai rezervētu hosteli uz vienu nakti, jo nākamajā dienā gribēju aiziet piereģistrēties Seasonal solutions kantorī, kas ir izveidots tā iemesla dēļ, lai tādus backpackerus, kā es piesaistītu augļu dārziem uz sezonas darbiem – augļu novākšanu u.c. Hostelī atbild laipna kundzīte un sāk jautāt, kāda iemesla dēļ braucu uz Aleksandru. Nu es arī stāstu, ka meklēšu kādu augļu novākšanas darbu, uz ko man viņa atbild, ka iespējams uz to laiku, kad ieradīšos Aleksandrā, man darbs jau būs sagādāts. No priekiem gandrīz vai palēcos un dziļā pateicībā atvadījos no kundzītes uz 2 nedēļām, lai bik paceļotu (nez kapēc liekas, ka es šo jau vienā emuārā aprakstīju, bet nu labi). Un attiecīgi pēc div’ nedēļām izkāpusi no sakarsušā autobusa zvanu kundzītei, kuras vārds, starp citu, ir Marj, izrunā kā Mārdž (izrādās Simpsoni nav vienīgie, kuriem ir Mārdža), un saku „kling klang es ir klāt”. Izrādās, ka man naktsvieta ir nokārtota pie Mārdžas meitas Kārenas (Karen vai Karīnas), jo kundzītes hostelis esot pilns. Kārena atbrauc man pakaļ un iepazīstina ar manu jauno mitekli, kas atrodas viņas īpašumā un principā ir kā ļoti miniatūra viesu māja ar vienu istabu, iebūvētu virtuvi un vannas istabu. „Mājā” jau dzīvojas 2 meitenes – vāciete un korejiete (vai ķīniete vai varbūt japāniete, īsti neatceros) un abas arī strādā Panmure augļu dārzā, kur plānoju savas darba gaitas uzsākt arī es. Vakarā tiek sazvanīta augļu dārza menedžere, kura apstiprina, ka varēšu sākt strādāt no aiznākamās dienas. Sweet! Atliek vienīgi atrisināt transporta jautājumu, jo augļu dārzs atrodas kādas 15 minūtes mašīnas brauciena attālumā no pilsētas centra. To atkal savās rokas ņem Karīna, kura aizved mani uz vēl vienu centrā esošu hosteli, kurā mitinās jaunieši, kuriem paredzēts uzsākt darbu tad pat, kad man. Un tiek noskaidrots, kuriem mašīnā ir brīva vieta un es veiksmīgi tieku piekabināta attiecīgajai kompānijai. Kā jau nojaušat, tad man visā šajā darba/transporta iegūšanas procesā pašai nekas nebija jādara – tikai jābūt klāt, jāsmaida un jāmāj ar galvu. Vieglāk par vieglu. Bet kā izrādās, tad man ir spēcīgi palaimējies, jo biju iegājusi Seasonal Solutions kantorī tīri tā intereses pēc, bet tur man atbildēja, ka pagaidām brīvu darba vietu nav un cilvēki stāvot rindā, lai dabūtu darbu. Kas man liek domāt, ka tam visam apakšā ir šī attiecīgā augļu dārza un hosteļu bartera darījums, jo tā vien liekas, ka no tiem visiem aptuveni trīsdesmit cilvēkiem 90% ir apmetušies šajos divos hosteļos. Tā nu saņemu instrukcijas, ka nākamajā dienā darbā jābūt sešos no rīta un darba aprakstā ir vesels viens punkts – cherry picking.

Agrā ceturtdienas rītā pa tumsu sataisos (viena no meitenēm strādā pie ķiršu pakošanas, līdz ar to viņas darba diena sākas krietni vēlāk nekā manējā) un norunātajā vietā sagaidu savu transportu – 4 jauniešu kompāniju, 2 džeki no Čīles un 2 meitenes no Beļģijas un Japānas. Ceļu izrādās neviens tā īsti nezin, bet veiksmīgi atrodam augļu dārzu īpašnieku „ofisu” un dodamies iepazīties ar savu menedžeri un darba nosacījumiem. No savas kaimiņienes Regīnas esmu jau noskaidrojusi, ka menedžere ir visnotaļ šerpa dāma, un par to pārliecinos arī klātienē. Ātri vien mums tiek izstāstīti līguma un samaksas nosacījumi, kā arī nokārtotas visas formalitātes ar pasēm un darba atļaujām. Nākamajā brīdī atrodos mašīnas piekabē ar vēl kādiem trīsdesmit tādiem pašiem kā es – ķiršu lasītājiem un dodamies kalnos uz ķiršu plantācijām. Sēžot mašīnas piekabē, sajūtas nedaudz atgādina filmas par imigrantiem un viņu darba apstākļiem. Novalkātas, netīras drēbes, samiegojušās un nogurušas acis, neķemmēti mati. Saule tikko kā uzlēkusi un gaiss pilns ar mašīnas saceltajiem putekļiem. Bet ir jautri, nopietni. Pirmkārt, esmu atkal kaut kā jauna gaidās, otrkārt, man apkārt ir pilns ar jauniešiem no visas pasaules. Tiek apspriests, kas tika darīts iepriekšējā vakarā, bārstīti joki un uzstādītas likmes, cik daudz ķiršu katrs šodien novāks. Un tas viss tiek aprunāts vismaz četrās valodās. Nokļuvusi ķiršu plantācijā, saņemu norādījumus, kā pareizi jānovāc ķirši – drīkstam lasīt tikai noteikta lieluma ķiršus, tiem jābūt ar visiem kātiņiem, bez lapām un jebkādiem bojājumiem. Katram tiek iedalītas trepes. Tādas 2m trepes (vai kāpnes, īsti nezinu, kurš ir pareizais vārds), kuras sākumā nemaz nespēju pastiept, kur nu vēl uzliet kokā, lai tiktu klāt visām sarkanajām un labajām ogām. Uz ko mana menedžere Bridžeta (Bridget) atbild „ja es ar salauztu kāju varu uzsliet tās trepes, tad vari arī tu”. Kāja viņai tiešām ir salauzta (staigā apkārt ģipsī) un trepes tiešām beigu beigās ar slapju muguru dabūju pareizajā aukstumā un leņķī. Ķirši tiek lasīti pa pāriem, katrs no savas puses. Man pārī ir džeks no Vācijas Maikls. Un reiz’ arī viņam īsti neizdevās tās trepes uzsliet tā, lai tiktu klāt pašiem augšējiem ķiršiem, uz ko Bridget atbildēja „Ou, don’t be such a pussy!”. Tā lūk, ar šo dāmu joki mazi. Bet kopumā ir ok, ja pajautā, tad visu izskaidro un parāda, pa lielam man nekādu iebildumu pret viņu nav. Un šķiet, ka viņai pret mani arī, lai arī reizēm nesalasu nepieciešamo ķiršu minimumu, kas ir 90kg jeb 18 spaiņi. Saskaņā ar likumdošanu, viņiem vienalga ir jāmaksā man minimālā alga, līdz ar to var saprast Bridžetas attieksmi, jo, ja darbinieki ir pārāk lēni, tad viņas uzņēmumam mīnusi. Un kas notiek, ja galīgi nespēj izpildīt minimumu? You go home. Esay-peasy. Bet ir tādi ikgadējie ķiršu lasītāji, kuri dienā var nolasīt 30 spaiņus. Galvenokārt tie ir studenti no Otago universitātes, kas pa vasaru šādā veidā piepelnās. Strādājam katru dienu, izņemot publiskās brīvdienas un lietainas dienas. Pagaidām ir bijusi tikai viena publiskā brīvdiena. Šobrīd mana ikdiena ir ļoti vienkārša – darbs, duša, bik atvelkam elpu, vakariņu/nākamās dienas brokastu un pusdienu pagatavošana, kāda grāmata vai TV un guļam. Nākamajā dienā viss norit tieši tādā pašā kombinācijā no jauna. Pirmās trīs dienas paskrēja diezgan ātri dēļ jaunajiem iespaidiem, šobrīd dienas paliek aiz vien garākas, bet mani mierina doma, ka tas ir tikai uz neilgu laiku. „Jo vairāk ķiršu manā spainītī, jo vairāk naudas manā kontā” ir mans šā brīža moto. Brīžiem aizdomājos, kā pati Bridžeta to visu var izturēt, jo ķiršu novākšana sākas kaut kad decembrī, līdz tam tiek veikti visādi sagatavošanās darbi un viņa pati katru dienu ir klāt un visus menedžē un baksta, kas nozīmē, ka viņai brīvdienu nav bijis gandrīz 4 mēnešus un nebūs vēl ilgi, jo pēc ķiršiem nāk nektarīni un pēc nektarīniem – āboli. Bet viņa ir apņēmības pilna katru dienu.

Ķiršus varam ēst tik cik uziet. Tik vienīgā problēma, ka ķirši vairumā nav labi kuņģim un par to pārliecinos katru dienu. Lai kā cenšos sevi atturēt no to ēšanas, līdz šim nav sevišķi veiksmīgi izdevies. Labi, ka ķirši tiks drīz nolasīti. Tad ķeršos klāt nektarīniem, kas ir lieli augļi un ar tiem pilnu vēderu nemanot nevar pielasīt. Kas vēl? Jaunzēlandē šķiet, ka suņi ož spēcīgāk nekā Latvijā. Mājās, kur dzīvoju, ir veseli divi. Dikti jau mīļi, bet kad nāk klāt tad laizās, spalvojas, blusojas un... un smird. Tikko viens nolaizīja tastatūras taustiņus arī. Laikam laiks beigt rakstīt un sākt gatavot savas 3 maltītes vienā laikā. Tad jau līdz nākamajam memuāram. Nedaudz pietrūkst regulāra interneta pieslēguma, jo tajās reizēs, kad tieku klāt internetam, tad abu e-pastu pasta kastītes ir pietaisītas līdz augšai un pa to vienu stundu laika īsti nesanāk pat visu izlasīt, kur nu vēl atbildēt. Tā ka piedodiet, ja neatbildu. Ceru, ka visiem viss bumbās, kedās, štokos, ķiršos. Kā arī cerams, ka tad, kad tikšu klāt visiem jaunumiem, tad varēšu izsekot visam līdzi.

Pāris bildes ir atrodamas tur pat, kur parasti. Ā, vēl. Tā kā darba diena ir gara, tad ķiršu lasītāju vidū tiek atrasti visādi veidi, kā izklaidēties, kamēr spainītis pildās ar ogām. Joku plēšana pats par sevi saprotams, bet tiek arī izdomāti radošāki veidi - dziedātas nedaudz modificētas dziesmas ķiršu gaumē. Piemēram, „I wonder how, I wonder why, yesterday you told me ‘bout the blue, blue sky, and all that I can see, is just another cherry - tree. I’m turning my head up and down, I’m turning turning turning turning around, and all that I can see is just a f**** cherry-tree...” Vai no Bob Marley kolekcijas „I picked the cherry...” utt.

Tagad gan – bye!

P.S. Ķiršu šķirnes nosaukums, ko šobrīd lasām, ir Sweetheart. Visnotaļ izskatam un garšai atbilstoši :)

Dunedin – Invercargill – Te Anau – Milford Sound – Queenstown

Nedaudz atpūtusies no nemitīgās pārvietošanās, somu pakošanas/atpakošanas procesa un jaunu vietu apgūšanas ķeros klāt nākamajam emuāram. Virsrakstā uzskaitīts vietu saraksts, kas tika aplūkots šo nedēļu laikā. Centīšos atcerēties iespaidus, galvenos apskates objektus un ko paspēju sadarīt.

Dunedin. D-salas studentu pilsēta. Dunedinā atrodas Otago universitāte, kas laikam ir lielākā D-salā un katru gadu Dunedin kļūst par mājām tūkstošiem studentu. Pati pilsēta jāsaka, ka diezgan smuka un ļoti kalnaina, līdzenu ielu tikpat kā nav, vai nu kāp augšā vai arī mēģini piebremzēt, lai nenoripotu lejā. Bet tie laikapstākļi... Trīs dienu uzturēšanās laikā mani priecēja viena puslīdz saulaina pēcpusdiena. Diezgan nomācoši. Tā arī jutos visas tās dienas vasaras laikā satinusies šallē, drebinoties un slēpjoties no lietus. Un tā pie viņiem notiek visnotaļ bieži. Kā reizi sanāca Dunedin būt nedēļas nogalē un domāju, ka varēšu palūkoties uz studentu nakts dzīvi, bija radies iespaids, ka tā varētu piedāvāt labas iespējas. Tam sekoja neliels „aplauziens”, jo pieradusi pie ChCh bāru un klubu daudzuma un dažādības, ar nožēlu konstatēju, ka Dunedin naktsdzīve aprobežojas ar dažiem bāriem pašā centrā un vēl pāris kaut kur pilsētā. Kvalitatīvu dzīvo mūziku nācās ar uguni meklēt, līdz to atradu vienā mazā pagrabiņā. Vēl interesanti, ka Dunedin atrodas divas ražotnes lieliem Jaunzēlandes brendiem – Cadbury šokolādei un Speights alum. Abās šajās vietās ir iespējams iet ekskursijā. Es neaizgāju nevienā, jo Speights alusdarītavai visas ekskursijas tajā dienā, kad gribēju iet bija „nobukotas”, bet par Cadbury ekskursiju dzirdēju ļoti sliktas atsauksmes. Zinātāji stāstīja, ka tur ekskursiju laikā mašīnas ir apturētas, tā ka nemaz īsti neredzi pašas šokolādes ražošanas procesu, tikai plikas mašīnas. Un šokolādi arī nevarot atēsties tādos daudzumos, ka pēc tam vairs uz to nevar pat paskatīties. Par Latvijas „Laimas” šokolādes ražotni turpretī esmu dzirdējusi pavisam citas atsauksmes. Pozitīvais moments visā Dunedin uzturēšanās laikā bija Otago zemnieku tirdziņš, kurā varēju nobaudīt Boysenberries īkšķa lielumā. Īsti nezinu kā latviski sauc šīs ogas, man likās, ka tas, ko ēdu, bija zilenes, bet varētu arī kļūdīties. Atrasties Otago reģionā zināmā mērā ir bauda, jo sezonas veltes var atrast ik uz stūra. Braucot pa ceļu, visur var redzēt norādes uz svaigiem dārzeņiem, augļiem un ogām. Dunedin uz ielu stūriem pārdod ķiršus, zemenes un citus dārzu labumus. Ā, un vēl interesanti bija redzēt retro mašīnu šovu un dzīvo mūziku uzstājamies pašā pilsētas centrā. Tas arī viss par Dunedin. Domāju, ka būs tur jāatgriežas kādā saulainākā dienā, lai pienācīgi varētu izbaudīt uzturēšanās laiku studentu pilsētā.

Invercargill. Šajā pilsētā bija paredzēts pārlaist tikai vienu nakti, bet beigās sanāca pavadīt trīs naktis. Tas vienīgi tā iemesla dēļ, ka nedabūju lēto lidojumu uz Stewart’s Island. Stewart’s Island ir Jaunzēlandes sala pašā dienvidu galā, kas liekas diezgan smieklīgi, jo Jaunzēlande pati sastāv no divām salām. Bet lai nu kā – ir viņiem pašiem sava sala arī. Uz salas nav nevienas bankas, bankomātu un elektrība maksā četras reizes dārgāk nekā pārējā Jaunzēlandē. Bet esot skaista daba un vienīgā vieta, kur kiwi putni dzīvojas savvaļā. Uz salu tikt iespējams divējādi – ar kuģīti vai ar „ļoteni”, kas abos gadījumos nav lēts prieks. Bet lidojumu iespējams dabūt pa pus cenu, ja kompānijai zvana iepriekšējā vakarā un viņiem ir palikušas pāri sēdvietas. Man vēlamajā dienā nebija. Tā nu arī uz Stewart’s Island netiku, par ko baigi arī nepārdzīvoju, jo biju nedaudz nogurusi no nemitīgās pārvietošnās. Pati Invercargill... nu kā lai to labāk pasaka.. ārkārtīgi garlaicīga. Nekā tur nav ko skatīt, nu varbūt vienīgi Queens gardens, bet tas ir arī vienīgais. Tomēr savu tur pavadīto laiku nenožēloju, jo dzīvojos mīlīgā hostelī, atradu interesantu grāmatu, no kuras nevarēju atrauties, kā arī aizgāju pa ilgiem laikiem uz kino. Šerloks Holms un Doktors Vatsons nodrošināja izklaidēm pilnu pēcpusdienu, lai gan aktieri līdz galam nepārliecināja par savu atbilstību lomām. Bet par kino arī labs stāsts. Līdz šim Jaunzēlandē esmu bijusi trīs dažādos kino un nevienā no tiem man nekad nav prasījuši uzradīt biļeti pirms došanās attiecīgajā zālē. Vienīgais „uzraugs” ir uzraksts uz durvīm, kas mudina pārliecināties, ka ir iegādāta pareizā biļete uz attiecīgo seansu. Un nespēju atturēties no domas, ka var taču arī nedaudz šmaukties. Nu.. vienas filmas vietā netīšām apmeklēt divas. Vienīgi šī nodoma īstenošanu apdraud mana apziņa „ka, tā darīt taču nav labi” un fakts, ka man nepadodas melošana. Tad savukārt ienāca prātā cita ideja – izlikties par dumju „blondīnīti”, kas neprot runāt angļu valodā. Un ja kāds tomēr kādā brīdī jautā pēc biļetes, uzrādīt pilnīgi neatbilstošu biļeti, bet ar cietu ģīmi un pārliecību, ka tā ir pareiza. Savukārt uz jautājumiem, kas pilnīgi noteikti sekotu, atbildētu skaidrā latviešu valodā un pastāstītu, ko šodien ēdu brokastīs. A ko viņi man padarītu? Vienīgi pašai būtu kauns par sev pievērsto uzmanību, bet nu kas zin’, piedzīvojumu vārdā jau ne to vien var izdarīt.

Te Anau. Skaista vieta pie skaista ezera. Nav pa rokai neviena informatīvā bukleta, tāpēc īsti nevarēšu pateikt cik ezers liels un dziļš, bet tā uz aci skatoties – liiiels. Apkārt vieni vienīgi kalni un pa vidu ezers ar mazu ciematiņu. Laiks priecēja, saule karsēja un sauļošanās krēms aizmirsās, kā rezultātā nedaudz apdedzināju ādu. Par Jaunzēlandes sauli neesmu veikusi vēl kārtīgu izpēti internetā, bet skaidri zinu, ka jokoties ar to nevar. Saule šeit ir 2.bīstamākā pasaulē aiz Austrālijas. Vieni saka tādēļ, ka virs šī reģiona ozona slānī ir caurums, citi avoti vēstī, ka gaisa piesārņojums ir tik minimāls, kā rezultātā saule ir visā savā spožumā un spēcīgumā. Vēža asociācijas brīdinājuma reklāmas redzamas ik uz stūra un minimālais aizsargkrēma stiprums ir 15, bet lielākoties visi izmanto vismaz 30. Tā ka saules aizsargkrēms šajā galā ir pamatnepieciešamība. Te Anau nav īpaši daudz ko darīt, lielākoties cilvēki tur ierodas tādēļ, lai paķertu kādu piedāvājumu aizbraukt apskatīt Milford Sound un doties kārtējos trecking pārgājienos. Tā kā manā ceļojumu plānā tā pat bija paredzēts doties apskatīt Milford Sound un pārgājienos iet īsti negribējās, tad es tā pat vien svētā mierā dzīvojos pa ciematiņu. Apskatīju vietējā wild life parkā Jaunzēlandes putnus, kuri šeit ir biezā slānī un lielā daudzveidībā, kā arī izbaudīju ezera mieru un klusumu. Savukārt atgriežoties no Milford Sound, man nācās pavadīt vēl vienu nakti Te Anau un tajā vakarā vietējā krogā uzstājās čigānu grupa. Nu vismaz tā viņi paši sevi sauca. Solists dikti kolorīts džeks - rudiem drediem un bārdu, bārsta rupjības vienā laidā. Un pirmā dziesma tiešām šķiet, ka bija rumāņu valodā. Tālāk sekoja angļu un krievu valodas sajaukumi. Katrā ziņā bija interesants vakars.

Milford Sound. Viena no top 10 vietām, ko visi uzsver, ka ir nepieciešams apskatīt. Uz šo nelielo ciematiņu un vietu ik dienu dodas simtiem tūristu. Pats Milford Sound ir vieta starp milzīgiem kalnu masīviem, caur kuru iespējams piekļūt pie sauszemes. Principā tie paši fjordi, tikai nosaukti par Sound. Lai apskatītu šo vietu iespējams doties izbraucienā ar kuģīti, lidmašīnu vai helikopteri. Dodos ar kuģīti 2 stundu garā izbraucienā pa Milford Sound. Man ļoti palaimējās ar laikpstākļiem, jo parasti šajā kalnainajā apgabalā līst lietus vai ir apmācies. Kalni spēcīgi atgādina Norvēģijas fjordus. Ik pa brīdim var manīt jūras lauvām un roņiem līdzīgus dzīvnieciņus, kas vēsā mierā peldas vai atpūšas uz akmeņiem. Nākamajā rītā līst lietus, tad līst kā pa Jāņiem, tad smidzina, tad atkal gāž kā ar spaiņiem. Uz pusdienas laiku noskaidrojas un spīd saule tā it kā nekas nebūtu noticis. Visā Milford Sound apskatē pats iespaidīgākais bija brauciens uz šo vietu. Jo ceļš ved caur kalnu kalniem un ielejām, vietām līkumus atļauts izbraukt tikai ar 45 km/h, bet tiek uzskatīts, ka šis ceļa posms ir labākais alpu ceļš pasaulē (ceļš ir labākā stāvoklī nekā atsevišķi Latvijas galvenie ceļi) Tā kā es turpceļā biju vienīgā autobusā, tad man bija individuālā ekskursija ar iespēju sēdēt blakus šoferim. Bija arī pārsteiguma moments, apstājoties uz pirms tuneļa, kur jāuzgaida kādas 15 min, varēju aplūkot tik ilgi neredzēto sniegu.

Queenstown. Pēdējā pieturvieta manā 2 nedēļu garajā mini-ceļojumā. Ierodos agri no rīta, kā rezultātā visa diena, ko staigāt apkārt un aplūkot pilsētu. Queenstown tiek uzskatīta par pasaules aktīvā un ekstrēmā sporta veida galvaspilsētu. Un par to vien liecina neskaitāmie ofisi, kuros var norezervēt visus iespējamos izklaides veidus. Pat īsti nezinu kā tos visus veidus pārtulkot latviešu valodā, bet vārdu sakot – visu, ko vien vari iedomāties ko varētu darīt gaisā un uz ūdens, to visu var izdarīt Queenstown. Tikai jāpiebilst, ka tā arī ir visdārkākā vieta Jaunzēlandē, kur to visu darīt. Man ir plānā kādu reizi izbaudīt brīvā lidojuma kaifu, bet ir skaidrs, ka to darīšu Z-salā, jo tur to varot izdarīt par daudz pieņemamākām izmaksām. Queenstown ir kūrortpilsēta un tāda gaisotne arī šeit valda. Ir pirmdienas pēcpusdiena, ezera piekraste pilna ar cilvēkiem, kuri sauļojās, peldas un vienkārši bauda vasaru. Es ar’ metos iekšā ūdenī. Vakarā neliela socializēšanās ar hostelī esošajiem jauniešiem, kārtīgs miegs un nākamajā rītā dodos uz Aleksandru – augļu novākšanas galvaspilsētu, kurā man jau ir sarunāts darbs. Bet par to jau nākamajā rakstā.