ChCh

Nu pat jau šķiet, ka laiks ir sācis kustēt ātrāk. Nemanot ir paskrējusi nedēļa, kopš esmu ChCh. Šīs nedēļas laikā esmu nedaudz vairāk iepazinusi šo pilsētu un nedaudz arī nogurusi no tās bezpersoniskuma. Bet tas ir tikai darba dienās. Nedēļas nogalē pilsēta atmostas pa īstam – ielu muzikanti sāk spēlēt uz ielām un skvērā, mākslinieki un amatnieki pilsētas tirdziņos tirgos savus izstrādājumus un čamčas, ielu kafejnīcas pilnas smejošām sejām. Bet darba dienās, kā jau darba dienās – pulksten piecos veikaliem režģis pāri, cilvēki steidz uz mājām un paliek auksti. Auksti gan man te ir visu laiku, lai arī saule spīd, vējš ir nejauks un uzdzen drebuļus. Vietējie pie tā laikam ir pieraduši, jo kā gan lai izskaidro situāciju, kad es uz ielas stāvu saģērbusies visās savās siltākajās drēbēs, cimdīši rokā un kapuce galvā, bet man blakus stāv meitene zandalēs, džinsos un vieglā blūzītē? Kamēr es nepacietīgi mīņājos uz vietas, salstot un nesaprotot, kur tas autobuss tik ilgi kavējas, viņa mierīgi kaut ko skatās savā telefonā. Un es nevaru saskatīt zosādu uz viņas rokām. Nez, var jau būt, ka es tāda salīga, bet varbūt, ka jaunzēlandiešiem vienkārši biezāka āda.

Bet ja par to, ko esmu šīs nedēļas laikā sadarījusi, tad jāsāk ar to, ka dzīvoju cietumā. Aha, tieši tā – cietumā. Jailhouse accomodation. Hostelis ir izveidots bijušajā cietuma ēkā un cietuma kameras ir pārtapušas par istabiņām. Esmu ietupināta kamerā Nr.32. Ja vajadzētu aprakstīt arhitektūru, tad es teiktu, iedomājieties seriāla Prison break cietumu 19.gadsimtā. Protams, ir veikts remonts, kas telpas no draudīgām ir pārvērtis par visnotaļ foršām un stilīgām. Kā arī hosteļa īpašnieki īpaši piedomā pie detaļām – gultas pārvalks un dvielīši virtuvē ir klasiski meln-balt-melnām svītrām. Bet nu jā, durvis istabiņām ir metāla, smagas un aizslēdzot rodas tas dobjais troksnis kā seriālā... Par mājīguma sajūtu šeit nav ko runāt, bet viss ir tīrs un visādi citādi jauks.

Tā kā hostelis atrodas kādu 15min brauciena attālumā no pilsētas centra, tad esmu iepazinusies arī ar sabiedrisko transportu. Publiskā transporta pakalpojumus šeit nodrošina Metro. No sākuma domāju, vai tad tiešām šai pilsētai būtu pazemes metro, bet izrādās tas tikai tāds nosaukums autobusiem. Un katru maršrutu var izbraukāt par 2,80$, ja divu stundu laikā plāno braukt atpakaļ, tad var izmantot to pašu biļeti. Šoferīši visnotaļ laipni un izpalīdzīgi. Tā kā praktiski visiem jaunzēlandiešiem ir mašīnas, tad sabiedrisko transportu viņi izmanto reti un autobusi ir pustukši. Pat darba dienas beigās nav vajadzības spiesties, rīvēties un grūstīties. Un katrā pieturā pasažieri, kāpjot ārā, šoferītim uzsauc Thanks! Es arī.

Ejot pa pilsētas ielām, cītīgi nopētu informācijas stendus, ko pilsēta piedāvā. Galvenokārt uzmanību pievēršu bezmaksas pasākumiem. Un tā pilnīgi nejauši nokļuvu jau atkal mākslas galerijā uz bezmaksas dokumentālo filmu un vēlāk uz prezentāciju par pilsētas domes atbalstu māksliniekiem un amatniekiem. Dokumentālā filma bija par amerikāņu fotogrāfu, kas šķiet, ka septiņdesmitajos gados pārcēlās uz ChCh, lai pasniegtu fotogrāfijas mākslu studentiem. Uzvārdu vairs neatceros, bet šķiet, ka savā dzīvē ir bijis kolorīta personība un joprojām tāds ir. Pēc filmas paliku uz prezentāciju par pilsētas domes atbalstu. Un likās ļoti interesanti, ka ir izveidoti speciāli fondi, lai atbalstītu mākslinieku aktivitātes. Un viņiem šeit tas ir kā viens no pilsoniskas sabiedrības veidošanas pasākumiem, tā teikt – community work. Un visa cita starpā bija prezentācija no krievu kopienas, jo arī viņi ir saņēmuši atbalstu no pilsētas domes. Prezentācijā runāja sieviete vārdā Anna ar ļoti izteiktu krievu akcentu. Gandrīz vai eksotika – tik sen nebiju dzirdējusi šo akcentu, kas savukārt mani vedināja uz domām, vai ir arī latviešu kopienas šeit? Oklendā noteikti kāda ir, bet varbūt arī ChCh?

Izmantojot saulaino laiku, izlēmu braukt un apskatīt ChCh pludmales. Kopumā tādas, kurās var nokļūt ar sabiedrisko transportu ir trīs – New Brighton, Sumner un Lyttelton. Lyttelton gan vairāk ir kā osta, kurā ir pietauvojušies gan kravas kuģi, gan arī mazās skaistās jahtas. Pirmā, ko dodos apskatīt – New Brighton. Meitene informācijas centrā teica, ka ar autobusu aizbraucot līdz galam un tad dodoties gar pludmali, sanāk jauka stundu gara pastaiga. Jauka jau bija, tikai kādas 2 ar pus stundas gara. Uz New Brighton pludmali var doties, ja gribas aizbēgt no pilsētas un cilvēkiem, tāda vientuļa, ar dažām kaijām un daudz gliemežvākiem. Vienā posmā gan var sastapt suņus, kuri arī nekautrējas nākt klāt apostīt un ar savu smilšaino purnu nosmērēt tavu balto kreklu. Jaunzēlandiešu suņiem patīk pludmales. Katrā pludmalē ir nodalīta zona, kur saimnieki ar saviem mīluļiem var iet pastaigāties un izdauzīties ūdenī. Līdz šim novērojumi liecina, ka suņi ir labi audzināti un miermīlīgi (man kā personai, kurai ir ļoti bail no svešiem suņiem, tas ir patīkams atklājums). Sumner (man visu laiku šķiet, ka tas, kas izdomājis nosaukumu šai pludmalei nav bijis īpaši spēcīgs angļu valodas pareizrakstībā, jo tā vien prasās pēc Summer, ne?) pludmale ir īsta tūristu un sērferu pludmale. Pats ciematiņš tāds ļoti skaists un mīlīgs, pilns ar āra kafejnīcām. Varu iedomāties, ka vasaras sezonā, tas čum un mudž no sērferiem, atpūtniekiem un vasaras baudītājiem. Lyttelton – nasing spešal, miermīlīgs ostas ciematiņš.

Kopš esmu Jaunzēlandē ar vien vairāk konstatēju, ka ir lietas, kas man sāk ļoti pietrūkt. Ja tās vispār var nosaukt par lietām. Ģimene un draugi viennozīmīgi (šī kategorija ir ārpus jebkuras konkurences, bet ne par to ir stāsts šoreiz). Man ļoti pietrūkst dejas. Nu tā, ka ļoti, ļoti. Vēderdejas, kuras dejoju kādu gadu un arī salsa, kuru dejoju kādus 5 mēnešus. Tad nu lai kaut kādā mērā apmierinātu šīs vajadzības, kā arī ziņkārības vadīta, sāku meklēt, ko ChCh šajā ziņā var piedāvāt. Ir salsas skolas, kuras piedāvā kursus (jāsaka gan, ka pa diezgan lielām naudām), kā ir arī salsas deju vakari. Deju vakari mani interesē visvairāk. Rīgā salsu kādā no klubiem vai bāriem var dejot katru vakaru, šeit – ceturtdienu un piektdienu vakaros. Tad nu ceturtdienas vakarā sataisos, uzvelku kājās savas sarkanrozā kurpītes (vienīgās, ar kurām iespējams kaut nedaudz padejot), nokavēju autobusu, ar ko laicīgi nokļūt centrā (ir lietas, kas nemainās, lai arī kurā pasaules malā es atrastos), bet tomēr nokļūstu bārā, kurā ir bezmaksas salsas deju vakars. Cilvēku nav daudz, bet ir salsas mūzika un dejas. Vakara gaitā nedaudz padejoju, sapazīstos ar vienu no puišiem, novēroju dažus labus dejotājus, iepazīstu neredzētus dejas stilus, iegūstu traumu, kad viena no dejotājām ar savām aukstpapēdenēm uzkāpj man uz kājas (auuuch!) un pulksten 12os pasākumu jau klapē ciet. Tik vien tas prieks? Nu labi, norakstu to uz ceturtdienas vakaru un faktu, ka es tomēr nokavēju sākumu. Tik tāl’ ar salsas dejošanu.

Vēderdejas (droši vien vairāk interesēs meitenes, ar kurām kopā iepriekš dejoju). Internetā atrodu informāciju, ka ChCh atrodas vēderdeju skola, kas ir arī lielākā Jaunzēlandē. Un sestdienas vakarā viņiem ir pasākums – tāds kā neliels koncerts, kur dejotājas rādīs, ko ir samācījušas. Nodomāju - lieliski, varēšu redzēt, kā jaunzēlandietes prot kustināt savus gurnus. Ierodos noteiktajā laikā un vietā, samaksāju par savu biļeti un pašai par pārsteigumu konstatēju, ka telpa, kurā notiks dejošana ir samērā maza, pusi no tās aizņem spilveni. Nu okey, koncerts tiešām solās būt neliels. Iekārtojos uz viena no lielajiem spilveniem un gaidu sākumu, kurš kaut kā galīgi negrib sākties. Kaut kādā brīdi biju palaidusi garām, ka tas ir groziņu vakars, jo dāmas ierodas ar iepirkumu maisiņiem, no kuriem velk ārā uzkodas, kā arī..pudeles. Šampīši, vīniņi tiek korķēti vaļā un sajūta tādā kā nelielā burziņā. Iepazīstos ar vienu no skatītājām/dejotājām, kura paskaidro man, ka šis ir tāds casual pasākums, kurā dejotājas vienkārši sanāk kopā, padejo, paēd & nedaudz iedzer un vienkārši labi pavada laiku. Tas šķiet ļoti apsveicami (jau atkal tiek pieminēti vārdi community un social activity, kas labi iet kopā kopējo atmosfēru). Vēderdejām vecuma ierobežojumu nav, bet pierasts, ka Latvijā ļoti liela daļa dejotāju ir aptuveni manā vecumā, bet šeit lielākā daļa dāmu biju vecumā aptuveni uz 35 – 40. Kā arī Jaunzēlandē vai vismaz ChCh šķiet, ka tribal vēderdeju stils ir lielākā cieņā nekā tradicionālais (nezinu precīzu definīciju, kas ir tribal, bet man tas izskatās, kā vēderdejas emo stilā, nu kaut kā tā). Pasākums beidzot sākas un izlozes kārtībā dāmas uzliek savu mūziku un ar saviem priekšnesumiem sāk uzstāties. Pirmais priekšnesums ir labs, ar izstrādātām kustībām un pietiekami profesionāls (man šķiet, ka tā bija pasniedzēja), bet nu nākamie... Neko nesaku par dejotājām – iesācējām, jo pati neesmu nekāda spīdošā dejotāja, un katram ir savs līmenis, kurā dejo. Bet lielākajā daļā priekšnesumu tās nebija vēderdejas, drīzāk kaut kas ar vēderdeju elementiem. Man, kā tradicionālo vēderdeju stila piekritējai, tribal dejas sevišķi neiet pie sirds, bet pat neskatoties uz to, esmu redzējusi labas šī stila dejas. Un brīdi, kad uz skatuves uznāca meitene ar rozā zaķīša austiņām pie sava tribal stila tērpa, mans pacietības mērs bija pilns – I’m out of here! Protams, grūti novērtēt katras dejotājas profesionalitāti, nezinot, cik ilgi viņa ir dejojusi, bet kopumā man šķiet, ka Rīga ir krietnu soli priekšā gan skolu izvēles, gan kvalitātes ziņā. Tā vien šķiet, ka lielais attālums starp Jaunzēlandi un šīs dejas izcelsmes zemi ir atstājis manāmu iespaidu. Bet nenoliegšu, ka kritizēt ir viegli un padodas tas katram, arī man. Tā kā savas dejošanas vajadzības tā arī neapmierināju, tad noteikti meklēšu iespējas vēl un ziņošu, kā man gājis.

Tomēr mans galvenais izklaides veids šajā pilsētā ir darba meklēšana. Katru rītu izeju no hosteļa ar kaķa somu plecā (pašdarināta auduma tarba ar dzeltenu kaķi virsū no laikiem, kad man bija iestājies zināms kaķa kults) un CV tā vēderā. Esmu izmēģinājusi 3 darba meklēšanas veidus (pagaidām bez panākumiem, jāatzīst) – internets, vietējā avīze un pa tiešo jautājot, vai gadījumā nemeklē kādu papildus darbinieku. Līdz šim meklēju iespējas strādāt par viesmīli, lai arī man nav atbilstošas iepriekšējās pieredzes. Tā izrādās nav lielākā bēda, ir vietas, kuras ir gatavas mani apmācīt, bet uzzinot, ka mana vīza atļauj strādāt tikai 3 mēnešus...nu nē, tas ir daudz par maz. Jo sākot strādāt šobrīd, man būtu jāaiziet decembra beigās/janvāra sākumā, kad sākas skolēnu brīvdienas un ir karstākais sezonas punkts. Nevaru nepiekrist darba devējiem, ka tas tiešām būtu ļoti neizdevīgi. Tāpēc kārtējo reizi pierādās fakts, ka plānošanai šādā ceļošanā nav vietas. Tu vari izdomāt, ka ChCh būs perfekta vieta, kur atrast darbu un nobāzēties uz kādiem 3 mēnešiem, bet patiesībā sezonas darbiem ir vēl nedaudz par agru. Bet kā saka M.Dooley (zināms arī kā The Universe) – without challenge, adventure is impossible. Tad nu nost ar plānošanu un skatīsies, ko nākamā diena nesīs.

Ir vēl dažas lietas, kuras ir pieminēšanas vērtas. Piemēram, double chocolate muffins. Neiespējami pretoties. Latvijā šiem konditorejas izstrādājumiem nekad nepievērsu īpašu uzmanību, bet šeit tie ir tik garšīgi, ka vienmēr atrodu iemeslu, kādēļ sevi palutināt (piemēram, pēc kārtējā darba atteikuma). Mašīnas. Jaunzēlandieši lielākoties brauc ar diezgan pavecām mašīnām, jo tās ir lētas. Glancētus un šikus autiņus redzu ļoti reti, pretēji tam, kā pierasts Rīgā. Toties pludmales ciematiņos it sevišķi ir redzami rihtīgi oldsklūlīgie autiņi, tādiem vieta būtu muzejā, bet šie braucamā kārtībā braukā pa mazajām ieliņām ar smaidīgiem šoferiem iekšā. Uhh, bildēs var redzēs dažus eksemplārus. Es arī kādu no tiem sev gribētu! Attiecībā uz braukšanu pa pretējo joslu, esmu jau pieradusi, ka, šķērsojot ielu, galva ir jāgriež uz pretējo pusi, t.i. – labo, lai novērtētu, vai nebrauc kāda mašīna. Kā arī dzīvojoties fermā, man vienu dienu bija jābrauc uz tuvējo ciemu pie stūres. Un ziniet, sēžot mašīnas labajā pusē, braukšana pa kreiso joslu iegūst zināmu jēgu. Tā ka nemaz nav tik traki ar to pretējo pusi. Vienīgi dažkārt uz ielas sanāk gandrīz aizrīties ar ābolu, ko ēdu, kad paskatoties uz tradicionālo šofera atrašanās vietu, ieraugu kājas, kas uzceltas uz paneļa, vai seju, kas skatās tieši uz mani, nevis ceļu, vai, piemēram, suni.

Šodien paliek tieši mēnesis kopš esmu Jaunzēlandē. Atskatoties atpakaļ uz redzēto un izjusto grūti novērtēt vai tas ir daudz vai maz. Nav īsti ar ko salīdzināt, tāda nebijusi pieredze. Varbūt arī nevajag.

Ar vienu no ceļotājiem, ko iepazinu „cietumā” vienvakar mēģinājām noformulēt ceļotāja dzīvesveidu. Lūk, rezultāts. You’re never alone, but always on your own. Precīzāk, man šķiet, nav iespējams pateikt. Tad jau - līdz vēlākam!

Ā, un noslēgumā bilde iz cietuma dzīves.

Pārējās bildes - http://picasaweb.google.com/agnese.mukstina/ChCh#

First impressions of ChCh

Christchurch – Jaunzēlandes D-salas lielākā pilsēta, kurā dzīvo aptuveni 350 000 no visiem ~ miljons šīs salas iedzīvotājiem. 1856.gadā Christchurch ieguva pilsētas statusu, kas to padarīja par vecāko pilsētu Jaunzēlandē. Turpmāk tekstā šīs pilsētas nosaukumu norādīšu kā ChCh (šo saīsinājumu lieto arī paši jaunzēlandieši), jo latviskota izklausās vienkārši smieklīgi – Kraistčērča, bet angļu valodā baidos ielaist kādu drukas kļūdu ar visiem 3 „ch” un 2 „r”.

Manās pirmajās dienās šajā pilsētā laika apstākļi bija pārsteidzoši labvēlīgi – saule spoži rotājas pie debesīm, mākoņu tik pat kā nav un temperatūra dienas vidū sasniedza pat 20 grādus. Tomēr savu jaku novilku, tikai esot saule, jo tiešos saules staros ir ļoti karsti, bet ēnā uz savas ādas varētu burkānus rīvēt. Nedaudz atgādina situāciju Marokā februāra mēnesī – saule ir ļoti stipra un karsta, bet zeme vienkārši vēl nav pamodusies no ziemas un pietiekami uzkarsusi.

Par pirmajiem iespaidiem runājot, man beidzot ir sajūta, ka esmu pilsētā. Ir „daudzstāvenes”, ir Viktorijas laikmeta mājas ar vēstures piegaršu, ir milzum daudz cafe, restorāniņi, biroju ēkas, šikas viesnīcas, izklaides iespējas, dāmītes modernos kostīmiņos un Kerijas Bredšovas tipa augstpapēdenēs un jaunskungi iespīlētos uzvalkos, kā arī, protams, tūrisma industrijas izlikto āķu – suvenīru bodes, retro tramvajs, kaut kas līdzīgs gondolām pilsētas kanālā un gaisa bānītī, kā Siguldā. Bet kā jau katrai pilsētai, tai ir arī otra – ēnas puse: ir novēroti pirmie bezpajumtnieki, aizdomīga paskata tipi, piesārņotāks gaiss, biezāka satiksme un cilvēki vairs nešķiet tik laipni, kas saskaņā ar manu iepriekš izstrādāto teoriju norāda uz kiwi ne-omā vai ceļotājiem. Pilsētas vide acīmredzami dara savu.

Pilsēta ir ļoti multikulturāla, kā jau pati Jaunzēlande (ko viņi uzskata par savu lielāko priekšrocību). Tikai nevaru saprast, vai aziāti nav vairāk par citiem. Lai man piedod šī kontinenta pārstāvji, bet es tā īsti neprotu atšķirt ķīnieti no japāņa vai no korejieša, visi šķiet vienādi. Viņiem droši vien mēs visi arī liekamies vienādi. Katrā ziņā viņu ir daudz, kas iespaido arī ēstuvju ēdienkarti. ChCh un visa Jaunzēlande ir pārbāzta ar fast un junk food iestādījumiem, tie ir it visur un kādus vien vari iedomāties – McDonalds, Burgerking, KFC, Subway, u.c. eiropiešu/amerikāņu tipa ēstuves, kurām ir pievienojušās arī aziātu tradicionālo ēdienu piedāvātāji. Japāņu, ķīniešu, taizemiešu saldskābās smaržas ir atrodamas ik uz stūra. Vienmēr esmu zinājusi, ka ēst gatavot iemācīšos, kad pienāks īstais laiks. Vienreiz, divreiz, nu labi trīs reizes pēc kārtas var paēst tajās ēstuvēs, bet ceturtajā reizē vēders sāk mest kūleņus, kā arī rodas sirdsapziņas pārmetumi, domājot ar kādām nevajadzīgām un taukainām vielām piebāžu savu organismu.

Lai gan pilsētas tūrisma industrija piedāvā dažādas aktivitātes, pagaidām uz tām skatos ar lielu skepsi, jo liela daļa šķiet vienkārša naudas izšķiešana par neko. Tāpēc apmeklēju vietas, kuras ir bez maksas – Mākslas galeriju un Canterbury (reģions, kurā atrodas ChCh) muzeju. Mākslas galerijā atrodas laikmetīgās mākslas izstāde ar vairāku slavenu Jaunzēlandes mākslinieku darbiem, no kuriem man lielākā daļa liekas pilnīgs sviests. Zinu, jau zinu, ka māksla ir subjektīva un tā nedrīkst teikt, bet ja man priekšā stāv instalācija un, lai saprastu tās vēstījumu sabiedrībai vai mākslinieka iekšējās pasaules kataklizmu, ko viņš ar šī darba palīdzību cenšas izpaust, man būtu vajadzīga nedēļa, tad tādā gadījumā uzskatu, ka kvalitatīvā un „paķert spējīgā” mārketinga reklāmā ir vairāk mākslas nekā šajos darbos. But no offence, tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis.

Viena no ekspozīcijām bija ļoti interesanta - tajā bija izstādīti 9 Jaunzēlandes jauno mākslinieku darbi. Tās nosaukums „White on white”. Visos darbos dominēja baltā krāsa un tās lielākoties bija dažādas instalācijas, kā arī interaktīvi darbi. Piemēram, datorgrafikā. Turpat netālu no balta monitora atrodas pele, ar kuras palīdzību darbā var veikt savas izmaiņas, kā rezultātā viens un tas pats attēls neparādās divas reizes un katrs apmeklētājs var sniegt savu ieguldījumu mākslinieka darbā. Otrs – balts mākslīgā kažoka laukums, kurā, uzvelkot baltus cimdiņus (lai balts tomēr paliktu balts), ar birstītēm, attiecīgajā virzienā ķemmējot kažoka spalvu, var uzvilkt jaunas līnijas vai nolīdzināt esošās. Manuprāt, lieliska ideja, kā iesaistīt izstādes apmeklētājus. Lieki pieminēt, ka abos šajos darbos atstāju savus nospiedumus.

Tomēr visvairāk manu uzmanību un daļu no atlikušās dienas domām piesaistīja kādas desmit skulptūras, kurās bija attēlots viens un tas pats vīrietis. Pirmā skulptūra bija vislielākā un visas pārējās par kādiem dažiem cm īsākas, izkārtotas dilstošā secībā. Lai arī visās skulptūrās ir attēlots viens un tas pats vīrietis, papildus to lielumu izmaiņām, bija vērojamas arī citas izmaiņu nianses, bet salīdzinoši nelielas. Un instalācijas nosaukums skan aptuveni šādi: I wish I was what I was when I whished to be what I am. Nosaukumu lasīju vairākas reizes un vairākas reizes arī staigāju gar skulptūrām, uzmanīgi pētot tās. Izmaiņas bija, bet ne pārāk lielas, un skulptūru lieluma pieaugums man asociējas ar novecošanu. Un tas man lika aizdomāties par to, cik ļoti mēs dažkārt vēlamies sevi mainīt un par tā lietderīgumu. Nebūt nenoliedzu izaugsmes nepieciešamību, jo tas ir process, ko pati savā dzīvē nemitīgi meklēju, bet šķiet, ka būtiski ir apzināties robežas un novērtēt sevi jebkurā dzīves posmā, lai kādā brīdi nebūtu jāatskatās atpakaļ un jāsecina, ka liela daļa pūles bija veltas, jo patiesībā būt pašam sev šeit un tagad ir ārkārtīgi labi. Lai arī no sākuma domāju, ka šajās ekspozīcijās pat iedvesmu nevarēšu pasmelties dēļ sākotnēji redzētajiem un nesaprotamajiem objektiem, tomēr ņemu savas domas atpakaļ.

Netālu no Mākslas galerijas atrodas arī Canterbury muzejs, kurš ir ļoti liels – 3 līmeņos un iekļauj sevī ekspozīcijas gan par Jaunzēlandes pirmatnējiem iedzīvotājiem – maori, gan par eiropiešu laikiem, gan par Arktikas izpēti un pat ēģiptiešu mūmiju. Noguruma dēļ muzeju apskatīju ļoti virspusēji, bet nosolījos sev, ka noteikti tur atgriezīšos, jo atrašanās jaunā vidē ir veicinājusi interesi un vēlmi izpētīt šīs vides pagātni. Toties atklāju The Arts centre – vietu, kur pulcējas dažādi mākslinieki ar saviem izstrādājumiem, vietu, kur atrodas daudz mazu galeriju un valda patīkama gaisotne, kuru vēl vairāk paspilgtina mūziķi un cirkus mākslinieki – pašdarbnieki. Ja kādreiz esiet ChCh un nevariet mani atrast, tad visticamāk atrodos kaut kur Montreal ielas un Worcester bulvāra rajonā.

Atrašanās pilsētā nozīmē papildus izdevumus, kas savukārt liek meklēt darbu. Ja pavadot divas nedēļas fermā mani vienīgie izdevumi bija zobu pastas iegāde, tad šeit tas tāds nieks vien ir. Jāmaksā par nakts mājām, ēšanu, transportu un droši vien vēl par kaut ko, ko šobrīd nevaru iedomāties. Tāpēc galvā atsvaidzinu darba meklēšanas iemaņas, datorā - CV, kas gan šķiet pilnīgi neatbilstošs darbiem, kurus plānoju meklēt, bet nu – kāds ir, ar tādu jādzīvo. Nākamā nedēļa sola daudz formalitāšu kārtošanu (tas pats bankas konts un nodokļu maksātāja numurs ar man neesošo patstāvīgo dzīves vietas adresi), garu staigāšanu, meklējot jaukākās kafejnīcas, kurās varētu strādāt, un sazvanīšanos. Eju papildināt savu Vodafone kredītu. See ya!

P.s. Bildes šoreiz nav, jo pilsētu sākumā likās foršāk skatīt plaši atvērtām acīm, nevis caur 5x8cm lielo fotokameras ekrāniņu :) Bet vēlāk noteikti būs.

Hanmer Springs

Kā jau iepriekš minēju, pēc darba fermā jutos nopelnījusi atpūtu, tādēļ pa ceļam uz savu nākamo pilsētu Christchurch, nolēmu iegriezties Hanmer Springs. Kas patiesībā tāds tūrisma ciemats vien ir. Tās galvenais produkts ir termālie baseini, kuros ūdens nāk no apkārtesošo kalnu termālajiem avotiem. Pats baseinu kompleks atrodas ārā, zem klajas debess. Samaksājusi savus 14 bakšus par baseinu apmeklējumu, dodos uz ģērbtuvēm. Un šeit jau atkal paveras jaunzēlandiešu izpratne par telpām, to siltināšanu vai, pareizāk sakot, nesiltināšanu. Eiropas galā pierasts, ka ģērbtuvēs parasti ir silts, lai pēc tam slapjam būtu, kur forši saģērbties. Nu šai pus lielajam dīķim, ģērbtuves ir tādas ļoti nosacītas. Tāda lieta, kā skapīši neeksistē, principā ātri pārģērbies un meties ūdenī. Savas mantas vai nu atstāj slēdzamos seifos ārpusē (par maksu, protams) vai arī atstāj tur pat kaut kur baseinu teritorijā. Tā kā Jaunzēlande līdz šim ir sevi pierādījusi kā drošu valsti un arī pārējie baseina apmeklētāji savas mantas atstāja uz soliņiem, tad es daru tieši to pašu, ik pa reizei gan uzmetot acu skatienu un nočekojot vai viss savā vietā.

Pa teritoriju izvietoti vairāki baseini, kuros temperatura svārstās no 37 - 41 grādam pēc Celsija skalas. Ūdens šajos baseinos ir bagātināts ar minerāliem un visādām citām labām, bet smirdīgām vielām, kurām nosaukumus vairs neatceros. Un baseini pēc smaržas vai smirdoņas atgādina Latvijā atrodamos sēravotus, tikai uzkarsēti. Tā nu es tur sēdēju dažāda siltuma un intensitātes olūdeņos :) Nekas ārkārtīgs jau tas nebija, bet nu relaksējos gan - kā jau atrodoties ūdenī. Ar 1,5h šajos ūdeņos pietiek atliektiem galiem.

No sākuma nebiju plānojusi rakstīt atsevišķu rakstu par šīs vietas apmeklējumu, jo no ciema tur nekā daudz arī nav. Viens pārtikas veikals, viens bankomāts, baseini, spa, dažas kafejnīcas un veikali, kā arī ar tūrismu saistīti kantori, kas piedāvā dažāda veida tūrisma atrakcijas. Bet tas, kas mani visvairāk "paķēra" šajā pilsētā, bija hostelis, kurā apmetos, un tā iemītnieki. Hanmer backpacker hostelis atrodas kādu 5 min gajiena attālumā no nosacītā ciemata centra. Tā īpašnieks Edwin bija ļoti atsaucīgs un viesmīlīgs. Viņš šo hosteli ir nopircis 5 mēnešus atpakaļ un šobrīd ļoti piestrādā, lai to padarītu par labāko hosteli tuvākajā apkārtnē. Un šķiet, ka tas viņam ļoti labi izdodas, jo tik mājīgi un jauki nebiju iepriekš jutusies Nelsonas hosteļos. Hostelis var uzņemt tikai 19 viesus, kas noteikti spēlēja lielu lomu mājīguma gaisotnes radīšanā, jo visi jutās kā savējie. Vakara gaitā sapazinos ar daudziem citiem ceļotājiem, dzirdēju interesantus ceļojumu stāstus, izdzēru daudz tējas krūzītes un, lai arī acis dēļ noguruma krita ciet, nevarēju vien beigt vervelēt. Tas šķiet ir viens no lielākajiem ceļošanas plusiem - iespēja satikt tik dažādus un tik interesantu cilvēkus. Cilvēkus, kuriem ceļošana pa pasauli apkārt ir kļuvusi par dzīvesveidu un savā ziņā arī rutīnu. Saņēmu kārtējo devu ieteikumu turpmākajiem ceļojuma plāniem un pat sarunāju, ka viens britu puisis paķers mašīnā līdz Christchurch. Sweet!

Ā, un vēl nogaršoju ingvera alu. Nenormāli labs. Ar alus garšu galīgi nav saistīts un šķiet ir arī bezalkoholisks. Latvijā tāds arī ir nopērkams?

Bildes šeit: http://picasaweb.google.lv/agnese.mukstina/HanmerSprings#
Nekā daudz gan tur nav, bet debesis tajā vakarā likās fotogrāfēšanas vērtas.

Living in countryside

Jau kādu laiku dzīvošanu nosacītā pilsētā Nelsonā esmu nomainījusi pret lauku fermu. Jā, tieši tā – fermu. Byre Farm ir mājvieta 550 govīm un tās galvenais gala produkts ir piens.

Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ vispār braucu uz Jaunzēlandi, bija izkāpt no savas komforta zonas, ielikt sevi pilnīgi citā vidē un izmēģināt lietas, ko nekad agrāk neesmu darījusi. Nu, šajā ziņā, viss rit pēc plāna – esmu govju fermā in the middle of nowhere un baroju teļus. Un tas nebūt nav tā, kā biju iedomājusies.

Agrā ceturtdienas rītā man bija noorganizēts autobuss, kas mani aizvestu uz vietu, kas saucās KAHATO, kurā mani sagaidītu Kerija – fermas saimniece. Kerijas vietā mani sagaida Emma, meitene no UK, kura drīz brauks atpakaļ uz mājām un kuras pienākumus es plānoju pārņemt. Emma šķiet ļoti jauka meitene, kura pa ceļam uz manām pagaidu mājām izstāsta galvenos pienākumus un kā viņai līdz šim ir gājis.

Mājas mani saigaida Kerija un Stīvens Semmeni, ar saviem bērniem – aptuveni 2 gadus veco Keidu (raksta – Kade, izrunājot man izklausās Keit, kas bija par iemeslu, kādēļ no sākuma domāju, ka Keids ir viņa, nevis viņš. Upss!) un tikai 3 nedēļas veco Saronu (meitene). Semmenu ģimene liekas ļoti jauki cilvēki un man tiek ierādīta mana pagaidu guļvieta ofisā – istabā, kurā atrodas dators. Tas tādēļ, ka viesu istabā mitinās Emma un pēc viņas aizbraukšanas tā kļūs par manējo. Bet ofisā, starpcitu, gulēt nemaz nav tik slikti.

Pēc nelielas iepazīšanās ar māju, kas ir ļoti skaista – koka grīdas, pasteļkrāsas toņi, kamīns un sienas, kuras vairāk sastāv no logiem, nekā sienām (kad izpalīdzēšanas kārtā mazgāju šos logus, tad par tiem vairs tik ļoti nepriecājos), tiku aicināta pie pusdienu galda. Man par lielu pārsteigumu pusdienās tika servēta... maize ar piedevām. Es kā latvieša cilvēks, pusdienās pieradusi ēst silti gatavotu ēdienu, sēžu, skatos un nevaru saprast, no kura gala, lai ķeras klāt. Un patiesībā nebija jau arī ar ko pieķerties – dakšiņu nav (beigās jau gan arī nevajadzēja). Ir plakanais galda nazītis. Izrādās - šajā ģimenē vakariņas ir galvenā ēdienreize. Brokastis kā jau brokastis – kellogs, maize (jau atkal), auzu pārslas, u.c. Pusdienas – maize ar tomātiem, gurķiem, olu un citām piedevām, kas variē. Paņem vienu lielo tostermaizi uzklāj majonēzi vai margarīnu, uzliec salātlapu, pārloki maizi uz pusēm, saliec iekšā olu, gaļu vai tomātus & gurķi un aiziet – štopē iekšā. Pēc tam tēja un saldumi. Vakariņās savukārt tiek gatavots silts ēdiens. Šie ēšanas paradumi šķiet interesanti un tajā pašā reizē pilnīgi nepareizi, jo vakariņas sanāk kādu 1 -2h pirms gulētiešanas. Visi uztura speciālisti taču stāsta, ka nav labi ēst pirms gulētiešanas, vai ne? Un baltmaize tiek ēsta lielos daudzumos, tiešām lielos.

Pēc pusdienām Emma mani aizved uz manu jauno ofisu – kūti. Un jautrība var sākties. Savā naivajā pus-pilsētnieces prātā biju iedomājusies, ka teļu barošana ir tāds.. nu tāds plezīrs vien. Mīļas telītes ar brūnām actiņām, kuras ar pudelīti ir jāpabaro. Yeah, right! Kūtī ir aptuveni 150 teles dažādā vecumā, kuras ir jābaro katru dienu – 2 reizes dienā: 7os no rīta un 3os pēcpusdienā. Un barošana notiek nevis ar pudelītēm, bet salejot pienu plastmasas konteinerā, kuram ir piestiprināti 12 fīderi (īsti nezinu, kā lai tos nosauc latviešu valodā. Knupīši?). Telēm ir jāsaņem 2 litri piena (colostrum) rītā un 2 litri piena vakarā. Un ir jābūt diezgan precīzam, jo ja ir vairāk vai mazāk, viņas saslimt. Vienā reizē tiek barotas 12 vai 24 teles. Jaundzimušās telītes tiek barotas atsevišķi ar super colostrum. Un tā, kā viņas ļoti iespējams ne reizi nav ēdušas un noteikti to nav darījušas no plastmasas knupīšiem, tad nākas iepazīties ar cow wrestling – aktīvo sporta veidu, kad spītīgu mazu govi ir jāpiedabū pie tā sasodītā fīdera! Mugura pilnīgi slapja!

Tātad mana darba diena izskatījās šādi: pieceļos no rīta pirms septiņiem, aizeju uz vietu, kur govis tiek slauktas, piepildu savu barošanas konteineri ar pienu jeb colostrum, ar kvadraciklu to aizvedu uz kūti (šeit ir vēl atsevišķs stāsts, kā mācījos braukt ar šo aparātu un vēl braukt atpakaļgaitā ar visu piekabē piestiprināto konteineri. Bet beigās iemācījos arī to), kur atrodas teles, pabaroju tās, pacīnos ar tām un atvedu konteineru atpakaļ. Un pēc pusdienā tieši tas pats. Pārējā laikā – palīdzu Kerijai ar kādiem mājas darbiem, pieskatu Keidu, palasu kādu grāmatu vai vienkārši sēžu saulē un sauļojos. Daļēji tādēļ, ka tā ir siltākā vieta dienas laikā. Lai arī saulē ir karsti, māja tomēr neuzsilst.

Jau tajā pēcpusdienā, kad Emma parādīja manus turpmākos pienākumus, gredzenus, čamčas (ar šo vārdu tiek apzīmēta visa pārējā bižutērija, ko ikdienā nēsāju), skropstu tušu nomainīju pret novalkātām darba drēbēm, kombinzonu un gumijas zābakiem. Un ziniet, pie kūts aromātiem pierod ļoti ātri. Pirmās dienas gan jutos kā pilsētniece laukos un vairākas reizes uzdevu sev jautājumu: „kāda vella pēc man šeit vajadzēja līst?” Bet beigās jutos lepna, ka tomēr uzdrošinājos, iemācījos un tiku arī novērtēta.

Tā bija lieliska iespēja iepazīties ar kiwi people tipisku dzīvi fermā. Divu nedēļu garumā mana sabiedrība bija Semmenu ģimene un dažāda vecuma govis. Jāsaka, ka sāku jau ļoti ilgoties pēc pilsētas, citiem cilvēkiem, kinoteātra un izklaides iespējām. Jo dzīve fermā dikti atšķiras no dzīves pilsētā, bet to jūs noteikti, ka jau zināt. Divi pilnīgi dažādi dzīvesstili. Tomēr man īpaši gribās izcelt atšķirības māju uztverē. Man mājas vienmēr ir bijusi vieta, kur relaksēties pēc garās darba dienas ar varbūtēju iespēju, ka nedēļas nogalē tiks veikti arī kādi saimnieciski darbi, piemēram, tīrīšana. Fermeru gadījumā tā ir saimniecība, kas ir jāvada 7 dienas nedēļā visu cauru gadu. Darbs norit nepārtraukti un nav iespējams, ienākot mājās, aizvērt aiz sevis durvis uz visu pasauli. Otra lieta, ko novēroju, kontaktējoties ar šiem cilvēkiem - viņiem ļoti patīk tas, ko viņi dara. Ļoti. Savādāk jau nevarētu. Kā man teica - tad nekas no tā neizdotos. Vienkārša patiesība, bet cik no pilsētās esošajiem cilvēkiem var pilnīgi droši apgalvot, ka viņiem patīk tas, ko viņi dara? Nu tā, ka neskatoties ne uz ko, bet patīk. Neesmu veikusi nevienu statistiski reprezentatīvu aptauju, bet šķiet, ka ļoti maza daļa. Bet ir daudz neapmierinātu, dusmīgu, bēdīgu, nogurušu seju, niknu priekšnieku, slinku darbinieku un kuņģa čūlu. Protams, var jau teikt, ka nauda maizei ir jāpelna, bet kāda tam jēga, ja tā vietā, lai dzīvotu, resursu (enerģijas, veselības, prieka, u.c.) pietiek tikai eksistēšanai? Ja jautātu man, tad nē, es nezinu, kas ir tas, ko man really, really, really patiktos darīt. Un tas ir vēl viens iemesls esmu tur, kur esmu. Tā visa meklējumos.

Tik tāl’ par dzīvi laukos un manām filozofiskajām (vai filosofiskajām?) apcerēm. Ain’t gona be a farmer. Nevarētu teikt, ka to nezināju jau iepriekš, bet ir labi par to pārliecināties vēlreiz.

Bildes no lauku piedzīvojumiem atrodamas šeit (īpaši nešķirotas un nekārtotas, slinkums...):

http://picasaweb.google.lv/agnese.mukstina/LivingInCountryside#

Tad nu pēc 2 nedēļu darba laukos, ar nedaudz uzaudzētiem roku muskuļiem, apzelētiem, bik' apkostiem roku pirkstiem un zilumiem gan uz rokām, gan ceļgaliem kārtējo reizi sakravāju ceļa somu un dodos uz Hanmer Springs termālajiem baseiniem. Jūtos nopelnījusi atpūtu pirms došanās atpakaļ pilsētas dzīvē :)