Jau kādu laiku dzīvošanu nosacītā pilsētā Nelsonā esmu nomainījusi pret lauku fermu. Jā, tieši tā – fermu. Byre Farm ir mājvieta 550 govīm un tās galvenais gala produkts ir piens.
Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ vispār braucu uz Jaunzēlandi, bija izkāpt no savas komforta zonas, ielikt sevi pilnīgi citā vidē un izmēģināt lietas, ko nekad agrāk neesmu darījusi. Nu, šajā ziņā, viss rit pēc plāna – esmu govju fermā in the middle of nowhere un baroju teļus. Un tas nebūt nav tā, kā biju iedomājusies.
Agrā ceturtdienas rītā man bija noorganizēts autobuss, kas mani aizvestu uz vietu, kas saucās KAHATO, kurā mani sagaidītu Kerija – fermas saimniece. Kerijas vietā mani sagaida Emma, meitene no UK, kura drīz brauks atpakaļ uz mājām un kuras pienākumus es plānoju pārņemt. Emma šķiet ļoti jauka meitene, kura pa ceļam uz manām pagaidu mājām izstāsta galvenos pienākumus un kā viņai līdz šim ir gājis.
Mājas mani saigaida Kerija un Stīvens Semmeni, ar saviem bērniem – aptuveni 2 gadus veco Keidu (raksta – Kade, izrunājot man izklausās Keit, kas bija par iemeslu, kādēļ no sākuma domāju, ka Keids ir viņa, nevis viņš. Upss!) un tikai 3 nedēļas veco Saronu (meitene). Semmenu ģimene liekas ļoti jauki cilvēki un man tiek ierādīta mana pagaidu guļvieta ofisā – istabā, kurā atrodas dators. Tas tādēļ, ka viesu istabā mitinās Emma un pēc viņas aizbraukšanas tā kļūs par manējo. Bet ofisā, starpcitu, gulēt nemaz nav tik slikti.
Pēc nelielas iepazīšanās ar māju, kas ir ļoti skaista – koka grīdas, pasteļkrāsas toņi, kamīns un sienas, kuras vairāk sastāv no logiem, nekā sienām (kad izpalīdzēšanas kārtā mazgāju šos logus, tad par tiem vairs tik ļoti nepriecājos), tiku aicināta pie pusdienu galda. Man par lielu pārsteigumu pusdienās tika servēta... maize ar piedevām. Es kā latvieša cilvēks, pusdienās pieradusi ēst silti gatavotu ēdienu, sēžu, skatos un nevaru saprast, no kura gala, lai ķeras klāt. Un patiesībā nebija jau arī ar ko pieķerties – dakšiņu nav (beigās jau gan arī nevajadzēja). Ir plakanais galda nazītis. Izrādās - šajā ģimenē vakariņas ir galvenā ēdienreize. Brokastis kā jau brokastis – kellogs, maize (jau atkal), auzu pārslas, u.c. Pusdienas – maize ar tomātiem, gurķiem, olu un citām piedevām, kas variē. Paņem vienu lielo tostermaizi uzklāj majonēzi vai margarīnu, uzliec salātlapu, pārloki maizi uz pusēm, saliec iekšā olu, gaļu vai tomātus & gurķi un aiziet – štopē iekšā. Pēc tam tēja un saldumi. Vakariņās savukārt tiek gatavots silts ēdiens. Šie ēšanas paradumi šķiet interesanti un tajā pašā reizē pilnīgi nepareizi, jo vakariņas sanāk kādu 1 -2h pirms gulētiešanas. Visi uztura speciālisti taču stāsta, ka nav labi ēst pirms gulētiešanas, vai ne? Un baltmaize tiek ēsta lielos daudzumos, tiešām lielos.
Pēc pusdienām Emma mani aizved uz manu jauno ofisu – kūti. Un jautrība var sākties. Savā naivajā pus-pilsētnieces prātā biju iedomājusies, ka teļu barošana ir tāds.. nu tāds plezīrs vien. Mīļas telītes ar brūnām actiņām, kuras ar pudelīti ir jāpabaro. Yeah, right! Kūtī ir aptuveni 150 teles dažādā vecumā, kuras ir jābaro katru dienu – 2 reizes dienā: 7os no rīta un 3os pēcpusdienā. Un barošana notiek nevis ar pudelītēm, bet salejot pienu plastmasas konteinerā, kuram ir piestiprināti 12 fīderi (īsti nezinu, kā lai tos nosauc latviešu valodā. Knupīši?). Telēm ir jāsaņem 2 litri piena (colostrum) rītā un 2 litri piena vakarā. Un ir jābūt diezgan precīzam, jo ja ir vairāk vai mazāk, viņas saslimt. Vienā reizē tiek barotas 12 vai 24 teles. Jaundzimušās telītes tiek barotas atsevišķi ar super colostrum. Un tā, kā viņas ļoti iespējams ne reizi nav ēdušas un noteikti to nav darījušas no plastmasas knupīšiem, tad nākas iepazīties ar cow wrestling – aktīvo sporta veidu, kad spītīgu mazu govi ir jāpiedabū pie tā sasodītā fīdera! Mugura pilnīgi slapja!
Tātad mana darba diena izskatījās šādi: pieceļos no rīta pirms septiņiem, aizeju uz vietu, kur govis tiek slauktas, piepildu savu barošanas konteineri ar pienu jeb colostrum, ar kvadraciklu to aizvedu uz kūti (šeit ir vēl atsevišķs stāsts, kā mācījos braukt ar šo aparātu un vēl braukt atpakaļgaitā ar visu piekabē piestiprināto konteineri. Bet beigās iemācījos arī to), kur atrodas teles, pabaroju tās, pacīnos ar tām un atvedu konteineru atpakaļ. Un pēc pusdienā tieši tas pats. Pārējā laikā – palīdzu Kerijai ar kādiem mājas darbiem, pieskatu Keidu, palasu kādu grāmatu vai vienkārši sēžu saulē un sauļojos. Daļēji tādēļ, ka tā ir siltākā vieta dienas laikā. Lai arī saulē ir karsti, māja tomēr neuzsilst.
Jau tajā pēcpusdienā, kad Emma parādīja manus turpmākos pienākumus, gredzenus, čamčas (ar šo vārdu tiek apzīmēta visa pārējā bižutērija, ko ikdienā nēsāju), skropstu tušu nomainīju pret novalkātām darba drēbēm, kombinzonu un gumijas zābakiem. Un ziniet, pie kūts aromātiem pierod ļoti ātri. Pirmās dienas gan jutos kā pilsētniece laukos un vairākas reizes uzdevu sev jautājumu: „kāda vella pēc man šeit vajadzēja līst?” Bet beigās jutos lepna, ka tomēr uzdrošinājos, iemācījos un tiku arī novērtēta.
Tā bija lieliska iespēja iepazīties ar kiwi people tipisku dzīvi fermā. Divu nedēļu garumā mana sabiedrība bija Semmenu ģimene un dažāda vecuma govis. Jāsaka, ka sāku jau ļoti ilgoties pēc pilsētas, citiem cilvēkiem, kinoteātra un izklaides iespējām. Jo dzīve fermā dikti atšķiras no dzīves pilsētā, bet to jūs noteikti, ka jau zināt. Divi pilnīgi dažādi dzīvesstili. Tomēr man īpaši gribās izcelt atšķirības māju uztverē. Man mājas vienmēr ir bijusi vieta, kur relaksēties pēc garās darba dienas ar varbūtēju iespēju, ka nedēļas nogalē tiks veikti arī kādi saimnieciski darbi, piemēram, tīrīšana. Fermeru gadījumā tā ir saimniecība, kas ir jāvada 7 dienas nedēļā visu cauru gadu. Darbs norit nepārtraukti un nav iespējams, ienākot mājās, aizvērt aiz sevis durvis uz visu pasauli. Otra lieta, ko novēroju, kontaktējoties ar šiem cilvēkiem - viņiem ļoti patīk tas, ko viņi dara. Ļoti. Savādāk jau nevarētu. Kā man teica - tad nekas no tā neizdotos. Vienkārša patiesība, bet cik no pilsētās esošajiem cilvēkiem var pilnīgi droši apgalvot, ka viņiem patīk tas, ko viņi dara? Nu tā, ka neskatoties ne uz ko, bet patīk. Neesmu veikusi nevienu statistiski reprezentatīvu aptauju, bet šķiet, ka ļoti maza daļa. Bet ir daudz neapmierinātu, dusmīgu, bēdīgu, nogurušu seju, niknu priekšnieku, slinku darbinieku un kuņģa čūlu. Protams, var jau teikt, ka nauda maizei ir jāpelna, bet kāda tam jēga, ja tā vietā, lai dzīvotu, resursu (enerģijas, veselības, prieka, u.c.) pietiek tikai eksistēšanai? Ja jautātu man, tad nē, es nezinu, kas ir tas, ko man really, really, really patiktos darīt. Un tas ir vēl viens iemesls esmu tur, kur esmu. Tā visa meklējumos.
Tik tāl’ par dzīvi laukos un manām filozofiskajām (vai filosofiskajām?) apcerēm. Ain’t gona be a farmer. Nevarētu teikt, ka to nezināju jau iepriekš, bet ir labi par to pārliecināties vēlreiz.
Bildes no lauku piedzīvojumiem atrodamas šeit (īpaši nešķirotas un nekārtotas, slinkums...):
http://picasaweb.google.lv/agnese.mukstina/LivingInCountryside#
Tad nu pēc 2 nedēļu darba laukos, ar nedaudz uzaudzētiem roku muskuļiem, apzelētiem, bik' apkostiem roku pirkstiem un zilumiem gan uz rokām, gan ceļgaliem kārtējo reizi sakravāju ceļa somu un dodos uz Hanmer Springs termālajiem baseiniem. Jūtos nopelnījusi atpūtu pirms došanās atpakaļ pilsētas dzīvē :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru