Christchurch – Jaunzēlandes D-salas lielākā pilsēta, kurā dzīvo aptuveni 350 000 no visiem ~ miljons šīs salas iedzīvotājiem. 1856.gadā Christchurch ieguva pilsētas statusu, kas to padarīja par vecāko pilsētu Jaunzēlandē. Turpmāk tekstā šīs pilsētas nosaukumu norādīšu kā ChCh (šo saīsinājumu lieto arī paši jaunzēlandieši), jo latviskota izklausās vienkārši smieklīgi – Kraistčērča, bet angļu valodā baidos ielaist kādu drukas kļūdu ar visiem 3 „ch” un 2 „r”.
Manās pirmajās dienās šajā pilsētā laika apstākļi bija pārsteidzoši labvēlīgi – saule spoži rotājas pie debesīm, mākoņu tik pat kā nav un temperatūra dienas vidū sasniedza pat 20 grādus. Tomēr savu jaku novilku, tikai esot saule, jo tiešos saules staros ir ļoti karsti, bet ēnā uz savas ādas varētu burkānus rīvēt. Nedaudz atgādina situāciju Marokā februāra mēnesī – saule ir ļoti stipra un karsta, bet zeme vienkārši vēl nav pamodusies no ziemas un pietiekami uzkarsusi.
Par pirmajiem iespaidiem runājot, man beidzot ir sajūta, ka esmu pilsētā. Ir „daudzstāvenes”, ir Viktorijas laikmeta mājas ar vēstures piegaršu, ir milzum daudz cafe, restorāniņi, biroju ēkas, šikas viesnīcas, izklaides iespējas, dāmītes modernos kostīmiņos un Kerijas Bredšovas tipa augstpapēdenēs un jaunskungi iespīlētos uzvalkos, kā arī, protams, tūrisma industrijas izlikto āķu – suvenīru bodes, retro tramvajs, kaut kas līdzīgs gondolām pilsētas kanālā un gaisa bānītī, kā Siguldā. Bet kā jau katrai pilsētai, tai ir arī otra – ēnas puse: ir novēroti pirmie bezpajumtnieki, aizdomīga paskata tipi, piesārņotāks gaiss, biezāka satiksme un cilvēki vairs nešķiet tik laipni, kas saskaņā ar manu iepriekš izstrādāto teoriju norāda uz kiwi ne-omā vai ceļotājiem. Pilsētas vide acīmredzami dara savu.
Pilsēta ir ļoti multikulturāla, kā jau pati Jaunzēlande (ko viņi uzskata par savu lielāko priekšrocību). Tikai nevaru saprast, vai aziāti nav vairāk par citiem. Lai man piedod šī kontinenta pārstāvji, bet es tā īsti neprotu atšķirt ķīnieti no japāņa vai no korejieša, visi šķiet vienādi. Viņiem droši vien mēs visi arī liekamies vienādi. Katrā ziņā viņu ir daudz, kas iespaido arī ēstuvju ēdienkarti. ChCh un visa Jaunzēlande ir pārbāzta ar fast un junk food iestādījumiem, tie ir it visur un kādus vien vari iedomāties – McDonalds, Burgerking, KFC, Subway, u.c. eiropiešu/amerikāņu tipa ēstuves, kurām ir pievienojušās arī aziātu tradicionālo ēdienu piedāvātāji. Japāņu, ķīniešu, taizemiešu saldskābās smaržas ir atrodamas ik uz stūra. Vienmēr esmu zinājusi, ka ēst gatavot iemācīšos, kad pienāks īstais laiks. Vienreiz, divreiz, nu labi trīs reizes pēc kārtas var paēst tajās ēstuvēs, bet ceturtajā reizē vēders sāk mest kūleņus, kā arī rodas sirdsapziņas pārmetumi, domājot ar kādām nevajadzīgām un taukainām vielām piebāžu savu organismu.
Lai gan pilsētas tūrisma industrija piedāvā dažādas aktivitātes, pagaidām uz tām skatos ar lielu skepsi, jo liela daļa šķiet vienkārša naudas izšķiešana par neko. Tāpēc apmeklēju vietas, kuras ir bez maksas – Mākslas galeriju un Canterbury (reģions, kurā atrodas ChCh) muzeju. Mākslas galerijā atrodas laikmetīgās mākslas izstāde ar vairāku slavenu Jaunzēlandes mākslinieku darbiem, no kuriem man lielākā daļa liekas pilnīgs sviests. Zinu, jau zinu, ka māksla ir subjektīva un tā nedrīkst teikt, bet ja man priekšā stāv instalācija un, lai saprastu tās vēstījumu sabiedrībai vai mākslinieka iekšējās pasaules kataklizmu, ko viņš ar šī darba palīdzību cenšas izpaust, man būtu vajadzīga nedēļa, tad tādā gadījumā uzskatu, ka kvalitatīvā un „paķert spējīgā” mārketinga reklāmā ir vairāk mākslas nekā šajos darbos. But no offence, tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis.
Viena no ekspozīcijām bija ļoti interesanta - tajā bija izstādīti 9 Jaunzēlandes jauno mākslinieku darbi. Tās nosaukums „White on white”. Visos darbos dominēja baltā krāsa un tās lielākoties bija dažādas instalācijas, kā arī interaktīvi darbi. Piemēram, datorgrafikā. Turpat netālu no balta monitora atrodas pele, ar kuras palīdzību darbā var veikt savas izmaiņas, kā rezultātā viens un tas pats attēls neparādās divas reizes un katrs apmeklētājs var sniegt savu ieguldījumu mākslinieka darbā. Otrs – balts mākslīgā kažoka laukums, kurā, uzvelkot baltus cimdiņus (lai balts tomēr paliktu balts), ar birstītēm, attiecīgajā virzienā ķemmējot kažoka spalvu, var uzvilkt jaunas līnijas vai nolīdzināt esošās. Manuprāt, lieliska ideja, kā iesaistīt izstādes apmeklētājus. Lieki pieminēt, ka abos šajos darbos atstāju savus nospiedumus.
Tomēr visvairāk manu uzmanību un daļu no atlikušās dienas domām piesaistīja kādas desmit skulptūras, kurās bija attēlots viens un tas pats vīrietis. Pirmā skulptūra bija vislielākā un visas pārējās par kādiem dažiem cm īsākas, izkārtotas dilstošā secībā. Lai arī visās skulptūrās ir attēlots viens un tas pats vīrietis, papildus to lielumu izmaiņām, bija vērojamas arī citas izmaiņu nianses, bet salīdzinoši nelielas. Un instalācijas nosaukums skan aptuveni šādi: I wish I was what I was when I whished to be what I am. Nosaukumu lasīju vairākas reizes un vairākas reizes arī staigāju gar skulptūrām, uzmanīgi pētot tās. Izmaiņas bija, bet ne pārāk lielas, un skulptūru lieluma pieaugums man asociējas ar novecošanu. Un tas man lika aizdomāties par to, cik ļoti mēs dažkārt vēlamies sevi mainīt un par tā lietderīgumu. Nebūt nenoliedzu izaugsmes nepieciešamību, jo tas ir process, ko pati savā dzīvē nemitīgi meklēju, bet šķiet, ka būtiski ir apzināties robežas un novērtēt sevi jebkurā dzīves posmā, lai kādā brīdi nebūtu jāatskatās atpakaļ un jāsecina, ka liela daļa pūles bija veltas, jo patiesībā būt pašam sev šeit un tagad ir ārkārtīgi labi. Lai arī no sākuma domāju, ka šajās ekspozīcijās pat iedvesmu nevarēšu pasmelties dēļ sākotnēji redzētajiem un nesaprotamajiem objektiem, tomēr ņemu savas domas atpakaļ.
Netālu no Mākslas galerijas atrodas arī Canterbury muzejs, kurš ir ļoti liels – 3 līmeņos un iekļauj sevī ekspozīcijas gan par Jaunzēlandes pirmatnējiem iedzīvotājiem – maori, gan par eiropiešu laikiem, gan par Arktikas izpēti un pat ēģiptiešu mūmiju. Noguruma dēļ muzeju apskatīju ļoti virspusēji, bet nosolījos sev, ka noteikti tur atgriezīšos, jo atrašanās jaunā vidē ir veicinājusi interesi un vēlmi izpētīt šīs vides pagātni. Toties atklāju The Arts centre – vietu, kur pulcējas dažādi mākslinieki ar saviem izstrādājumiem, vietu, kur atrodas daudz mazu galeriju un valda patīkama gaisotne, kuru vēl vairāk paspilgtina mūziķi un cirkus mākslinieki – pašdarbnieki. Ja kādreiz esiet ChCh un nevariet mani atrast, tad visticamāk atrodos kaut kur Montreal ielas un Worcester bulvāra rajonā.
Atrašanās pilsētā nozīmē papildus izdevumus, kas savukārt liek meklēt darbu. Ja pavadot divas nedēļas fermā mani vienīgie izdevumi bija zobu pastas iegāde, tad šeit tas tāds nieks vien ir. Jāmaksā par nakts mājām, ēšanu, transportu un droši vien vēl par kaut ko, ko šobrīd nevaru iedomāties. Tāpēc galvā atsvaidzinu darba meklēšanas iemaņas, datorā - CV, kas gan šķiet pilnīgi neatbilstošs darbiem, kurus plānoju meklēt, bet nu – kāds ir, ar tādu jādzīvo. Nākamā nedēļa sola daudz formalitāšu kārtošanu (tas pats bankas konts un nodokļu maksātāja numurs ar man neesošo patstāvīgo dzīves vietas adresi), garu staigāšanu, meklējot jaukākās kafejnīcas, kurās varētu strādāt, un sazvanīšanos. Eju papildināt savu Vodafone kredītu. See ya!
Gribi vai nē, jāmācās angļu valoda, citādi pēc mēneša vairs nevarēšu izlasīt tavus rakstus.
AtbildētDzēst