Tieši tā - somas. Iemesls, kādēļ tik nepiedodami ilgi emuārs tika atstāts bez ievērības un svaigām ziņām. Sāku jau no draugiem saņemt norūpējušos jautājumus, kur esmu pazudusi. Paldies par rūpēm un viss kārtībā - te pat vien esmu. In Christchurch. Otrs iemesls, kādēļ tik ilgi nav rakstīts, ir visnotaļ triviāls - rutīna. Aha, šķiet, ka no šīs cilvēces parādības izbēgt nav iespējams pat dodoties tālos un ilgstošos ceļojumos. Stājoties darba attiecībās, kurās darba ritmu regulē hoteļa neparedzamā noslodze, nākas atteikties uz kādu laiku no jaunu vietu & cilvēku iepazīšanas, līdz ar to arī būtiski samazinās emocijas un iespaidi, ko šeit apspriest. Bet nu mēneša laikā šis tas tomēr ir iekrāts.
Pagājušā rakstā minēju, ka labprāt izvēlos darīt lietas, kas pašai patīk. Un šādā viedā plānoju arī turpmāk pelnīt naudu. Darīšana rit pilnā sparā, bet naudas pelnīšana...nu...viss vēl priekšā. Pārnākot mājās no hoteļa housekeeping darba un paēdot pusdienas, man sākas otrā maiņa, kas dažkārt pārvēršas arī par nakts maiņu. Pašdarinātu somu šūšana. Aptuveni pa 60 LVL nopirku lietotu šujmašīnu, kas ir pat jaudīgāka un labāka nekā man mājās esošā. Sameklēju veikalu, kurā nopirkt visas "šujamlietas", audumus, pērlītes, un atlika vien ļaut fantāzijai vaļu. Tā nu mana mazā istaba pilda arī darbnīcas funkcijas. Pašā somu veidošanas procesā istabā nav īsti, kur kāju nolikt, bet man patīk. Mazām telpām ir viena ļoti laba priekšrocība - viss atrodas rokas stiepiena attālumā. Lineāls, šķēres, tējas krūze, diega spolīte, sviestmaize, telefons, dators, spilvens. Vārdu sakot - viss. Bet ar somu uzšūšanu viss jau vēl nebeidzas, jāmeklē veidi, kā tās pārdot. Un šeit nu beidzot dzīvē arī izmantoju savas augstskolā iegūtās zināšanas, sākot no pašizmaksas rēķināšanas un tirgus izpētes, beidzot ar pārdošanas cenas noteikšanu un labāko tirgošanās vietu apzināšanu. Pieprasījuma/piedāvājuma līknes gan nezīmēju. Process visnotaļ interesants, lai arī atrašanās svešā valstī un kontaktu trūkums šo visu padarīja vēl sarežģītāku. Bet galu galā nokļuvu vietā, kuru jau biju noskatījusi pašā sākumā - Arts centre market. Agrā svētdienas rītā ar trīs maisiem, kas piekrauti ar manām pašdarinātām somām, galdautu, prezentācijas lietām un līdzpaņemtām pusdienām, ierodos norādītajā vietā, kur rosība rit pilnā sparā. Esošie amatnieki, mākslinieki un juvelieri ar steigu kārto produktus savos stendos, visi šķiet labā noskaņojumā un savā starpā dikti labi pazīstami. Laikapstākļi - kā jau Jaunzēlandē - ir apmācies un smidzina, auksts arī. Man arī tiek ierādīts viens stends un galds, uz kura tad izkārtoju savas veselas 7 somas, un tirgošanās var sākties. Pamazām ierodas cilvēki, kas kā jau tirgū lielākoties staigā apkārt un just looking. Tādi nedaudz sabozušies un neizgulējušies. Pati patiesībā arī tā jūtos, jo aukstums sāk kniebt kāju un roku pirkstos, bet smaidu platu smaidu. Manas somas izraisa interesi, saņemu daudz komplimentu, bet nopārdodu tikai vienu. Tajā pašā laikā man pretī stāvošajā stendā tirgošanās sit augstu vilni jau no pirmajām tirgus atvēršanas minūtēm. Citi vēl nebija paguvuši "uzštellēties", kad tika nopārdoti pirmie stikla trauki, un tā vien liekas, ka nelabvēlīgie laikapstākļi šo stendu neietekmēja. Sieviete vārdā Louis, tirgo pašapkrāsotus stikla traukus no pārstrādātām pudelēm. Vīna, šampanieša pudeles u.c. trauki nu ir nopulēti, nokrāsoti un pārvērtušies par praktiskiem mājas interjera priekšmetiem košās un dzīvespriecīgās krāsās. Un tirgot viņa prot. Katram garāmgājējam, kurš izrādīja kaut minimālu interesi tika nostāstīts stāsts par hand-painted, recycled pudelēm, kuras var izmantot tā un šitā. 90% gadījumu vienkārši garāmgājēji un "es-tikai-vēlējos-apskatīties" tur arī palika un iegādāja dāvanas sev, ģimenei un draugiem. Visu dienu varēju vērot tirgošanās paraugstundu kā arī acīmredzamo apmeklētāju daudzuma līdzsvara trūkumu starp manu un viņas stendu. Nejauši noklausītā sarunā dzirdēju, ka viņa ar šo lietu nodarbojas nu jau 7 gadus. Komentāri lieki. Savukārt mana pirmā tirgošanās diena beidzās ar nosalušām rokām un kājām, lielu izsalkumu un nogurumu, kā arī peļņu 7$ apmērā. Wow, vēl nedaudz un būšu miljonāre!
Neskatoties uz aizņemtību darbā un somu darināšanu, šad un tad izklaidējos arī. ChCh, lai arī neliela pilsēta, tomēr piedāvā labu nakts dzīvi. Pilsētā atrodamas vairākas vietas, kurās koncentrētā veidā atrodas klubi un bāri visādām gaumēm. Mana iemīļotākā vieta ir SOL square - vieta, kurā saskaņā oficiālo informācijas ir atrodami 15 bāri un restorāni. Man gan tik daudz nesanāca saskaitīt. Bet šajā vietā atrodas amerikāņu stilā veidots Fat Eddie's bārs (vislaik nevaru saprast vai fakts, ka bārs ir veidots amerikāņu stilā, ir ietekmējis arī tā nosaukuma izvēli, vai arī tā ir tikai nejauša sakritība?) kurā sākot no 4-dienas vakara bez maksas un ērtos dīvānos var klausīties dzīvo mūziku. Bārs ir orientēts uz jazz un funky mūzikas stilu, tātad manai ausij dikti tīkams. Izpildītāji galvenokārt ir vietējie mūziķi, kuri katrs šķiet, ka spēlē vairākās mūziķu apvienībās jeb grupās, jo vienu basģitāristu esmu ievērojusi spēlējam vismaz 3 grupās. Otra vieta ir Lichfield Lanes, kas atrodas netālu no SOL square. No ielas i' nepateiksi, ka tur kaut kas varētu būt, bet, ieejot pa necilu ieliņu starp mājām, nokļūstu atkal jau dažādu bāru un klubu, cilvēku un mūzikas ielenkumā. Tā vien šķiet, ka 5-dienu un 6-dienu vakaros visa pilsēta iziet ielās un aiztaisa durvis aiz garās darba nedēļas. Ir viena īpatnība, ko esmu novērojusi sabiedrībai, kas izklaidējas nedēļas nogalēs. Viņiem ir akūta problēma ar kuņģa satura noturēšanu vai arī ārkārtīgi liela interese apskatīties, kas ir ēsts pagājušās ceturdienas brokastīs. Un vislabākā vieta, kur par to pārliecināties, ir uz ielas. Skaisti. Jaunzēlandē likums paredz, ja persona izskatās jaunāka par 25 gadiem, tad klubu/bāru un alkoholisko dzērienu tirgotājiem ir tiesības prasīt personu apliecinošu dokumentu. Lieki piebilst, ka man to pajautā vienmēr. Pērkot alkoholiskos dzērienus leilveikalā, dienās, kad esmu uzlikusi make-up, gadās izšmaukt arī neparādod. It kā jau no offence, bet kaitinoši vienalga. Tomēr saprotu un atbalstu šādu noteikumu nepieciešamību, jo tīņi šeit neizskatās vairs kā tīņi. Un dāmas izklaidēšanos uztver ļoti nopietni - konkteiļkleitas, papēži un grimms kā uz balli. No sākuma nevarēju saprast, kādēļ ChCh ir tik daudz veikalu, kas piedāvā kokteļkleitas un balles kleitas, bet nu ir skaidrs - lai katru nedēļas nogali varētu tā "uzcirsties" ir nepieciešams pamatīgs tērpu nodrošinājums.
Pagaidām tas būtu viss. Apsolos, ka nākamo rakstu rakstīšu ātrāk. Un atsūtiet lūdzu sniegu burciņā. Nav jau tā, ka baigi ilgojos pēc ziemas, bet tai Ziemassvētku sajūtai. Savādāk pilsētā uzstādītās dekorācijas šķiet gaužām smieklīgas un absurdas. Jaunu bilžu īpaši nav, bet klāt pievienoju dažas bildes no radošā somu taisīšanas procesa un tā rezultātus.
Ā, tā starpcitu, 25.novembrī peldējos Klusajā okeānā. Ūdens gan baigi auksts vēl.
Pagājušā rakstā minēju, ka labprāt izvēlos darīt lietas, kas pašai patīk. Un šādā viedā plānoju arī turpmāk pelnīt naudu. Darīšana rit pilnā sparā, bet naudas pelnīšana...nu...viss vēl priekšā. Pārnākot mājās no hoteļa housekeeping darba un paēdot pusdienas, man sākas otrā maiņa, kas dažkārt pārvēršas arī par nakts maiņu. Pašdarinātu somu šūšana. Aptuveni pa 60 LVL nopirku lietotu šujmašīnu, kas ir pat jaudīgāka un labāka nekā man mājās esošā. Sameklēju veikalu, kurā nopirkt visas "šujamlietas", audumus, pērlītes, un atlika vien ļaut fantāzijai vaļu. Tā nu mana mazā istaba pilda arī darbnīcas funkcijas. Pašā somu veidošanas procesā istabā nav īsti, kur kāju nolikt, bet man patīk. Mazām telpām ir viena ļoti laba priekšrocība - viss atrodas rokas stiepiena attālumā. Lineāls, šķēres, tējas krūze, diega spolīte, sviestmaize, telefons, dators, spilvens. Vārdu sakot - viss. Bet ar somu uzšūšanu viss jau vēl nebeidzas, jāmeklē veidi, kā tās pārdot. Un šeit nu beidzot dzīvē arī izmantoju savas augstskolā iegūtās zināšanas, sākot no pašizmaksas rēķināšanas un tirgus izpētes, beidzot ar pārdošanas cenas noteikšanu un labāko tirgošanās vietu apzināšanu. Pieprasījuma/piedāvājuma līknes gan nezīmēju. Process visnotaļ interesants, lai arī atrašanās svešā valstī un kontaktu trūkums šo visu padarīja vēl sarežģītāku. Bet galu galā nokļuvu vietā, kuru jau biju noskatījusi pašā sākumā - Arts centre market. Agrā svētdienas rītā ar trīs maisiem, kas piekrauti ar manām pašdarinātām somām, galdautu, prezentācijas lietām un līdzpaņemtām pusdienām, ierodos norādītajā vietā, kur rosība rit pilnā sparā. Esošie amatnieki, mākslinieki un juvelieri ar steigu kārto produktus savos stendos, visi šķiet labā noskaņojumā un savā starpā dikti labi pazīstami. Laikapstākļi - kā jau Jaunzēlandē - ir apmācies un smidzina, auksts arī. Man arī tiek ierādīts viens stends un galds, uz kura tad izkārtoju savas veselas 7 somas, un tirgošanās var sākties. Pamazām ierodas cilvēki, kas kā jau tirgū lielākoties staigā apkārt un just looking. Tādi nedaudz sabozušies un neizgulējušies. Pati patiesībā arī tā jūtos, jo aukstums sāk kniebt kāju un roku pirkstos, bet smaidu platu smaidu. Manas somas izraisa interesi, saņemu daudz komplimentu, bet nopārdodu tikai vienu. Tajā pašā laikā man pretī stāvošajā stendā tirgošanās sit augstu vilni jau no pirmajām tirgus atvēršanas minūtēm. Citi vēl nebija paguvuši "uzštellēties", kad tika nopārdoti pirmie stikla trauki, un tā vien liekas, ka nelabvēlīgie laikapstākļi šo stendu neietekmēja. Sieviete vārdā Louis, tirgo pašapkrāsotus stikla traukus no pārstrādātām pudelēm. Vīna, šampanieša pudeles u.c. trauki nu ir nopulēti, nokrāsoti un pārvērtušies par praktiskiem mājas interjera priekšmetiem košās un dzīvespriecīgās krāsās. Un tirgot viņa prot. Katram garāmgājējam, kurš izrādīja kaut minimālu interesi tika nostāstīts stāsts par hand-painted, recycled pudelēm, kuras var izmantot tā un šitā. 90% gadījumu vienkārši garāmgājēji un "es-tikai-vēlējos-apskatīties" tur arī palika un iegādāja dāvanas sev, ģimenei un draugiem. Visu dienu varēju vērot tirgošanās paraugstundu kā arī acīmredzamo apmeklētāju daudzuma līdzsvara trūkumu starp manu un viņas stendu. Nejauši noklausītā sarunā dzirdēju, ka viņa ar šo lietu nodarbojas nu jau 7 gadus. Komentāri lieki. Savukārt mana pirmā tirgošanās diena beidzās ar nosalušām rokām un kājām, lielu izsalkumu un nogurumu, kā arī peļņu 7$ apmērā. Wow, vēl nedaudz un būšu miljonāre!
Neskatoties uz aizņemtību darbā un somu darināšanu, šad un tad izklaidējos arī. ChCh, lai arī neliela pilsēta, tomēr piedāvā labu nakts dzīvi. Pilsētā atrodamas vairākas vietas, kurās koncentrētā veidā atrodas klubi un bāri visādām gaumēm. Mana iemīļotākā vieta ir SOL square - vieta, kurā saskaņā oficiālo informācijas ir atrodami 15 bāri un restorāni. Man gan tik daudz nesanāca saskaitīt. Bet šajā vietā atrodas amerikāņu stilā veidots Fat Eddie's bārs (vislaik nevaru saprast vai fakts, ka bārs ir veidots amerikāņu stilā, ir ietekmējis arī tā nosaukuma izvēli, vai arī tā ir tikai nejauša sakritība?) kurā sākot no 4-dienas vakara bez maksas un ērtos dīvānos var klausīties dzīvo mūziku. Bārs ir orientēts uz jazz un funky mūzikas stilu, tātad manai ausij dikti tīkams. Izpildītāji galvenokārt ir vietējie mūziķi, kuri katrs šķiet, ka spēlē vairākās mūziķu apvienībās jeb grupās, jo vienu basģitāristu esmu ievērojusi spēlējam vismaz 3 grupās. Otra vieta ir Lichfield Lanes, kas atrodas netālu no SOL square. No ielas i' nepateiksi, ka tur kaut kas varētu būt, bet, ieejot pa necilu ieliņu starp mājām, nokļūstu atkal jau dažādu bāru un klubu, cilvēku un mūzikas ielenkumā. Tā vien šķiet, ka 5-dienu un 6-dienu vakaros visa pilsēta iziet ielās un aiztaisa durvis aiz garās darba nedēļas. Ir viena īpatnība, ko esmu novērojusi sabiedrībai, kas izklaidējas nedēļas nogalēs. Viņiem ir akūta problēma ar kuņģa satura noturēšanu vai arī ārkārtīgi liela interese apskatīties, kas ir ēsts pagājušās ceturdienas brokastīs. Un vislabākā vieta, kur par to pārliecināties, ir uz ielas. Skaisti. Jaunzēlandē likums paredz, ja persona izskatās jaunāka par 25 gadiem, tad klubu/bāru un alkoholisko dzērienu tirgotājiem ir tiesības prasīt personu apliecinošu dokumentu. Lieki piebilst, ka man to pajautā vienmēr. Pērkot alkoholiskos dzērienus leilveikalā, dienās, kad esmu uzlikusi make-up, gadās izšmaukt arī neparādod. It kā jau no offence, bet kaitinoši vienalga. Tomēr saprotu un atbalstu šādu noteikumu nepieciešamību, jo tīņi šeit neizskatās vairs kā tīņi. Un dāmas izklaidēšanos uztver ļoti nopietni - konkteiļkleitas, papēži un grimms kā uz balli. No sākuma nevarēju saprast, kādēļ ChCh ir tik daudz veikalu, kas piedāvā kokteļkleitas un balles kleitas, bet nu ir skaidrs - lai katru nedēļas nogali varētu tā "uzcirsties" ir nepieciešams pamatīgs tērpu nodrošinājums.
Pagaidām tas būtu viss. Apsolos, ka nākamo rakstu rakstīšu ātrāk. Un atsūtiet lūdzu sniegu burciņā. Nav jau tā, ka baigi ilgojos pēc ziemas, bet tai Ziemassvētku sajūtai. Savādāk pilsētā uzstādītās dekorācijas šķiet gaužām smieklīgas un absurdas. Jaunu bilžu īpaši nav, bet klāt pievienoju dažas bildes no radošā somu taisīšanas procesa un tā rezultātus.
Ā, tā starpcitu, 25.novembrī peldējos Klusajā okeānā. Ūdens gan baigi auksts vēl.
wow! kā vienmēr apbrīnoju tavu entuziasmu! :) veiksmi un izturību! starp citu, ja ir interese pārdot somas arī virtuālā veidā vai sasmelties idejas, vērts papētīt rokdarbnieku e-bay: www.etsy.com.
AtbildētDzēst