Lake Tekapo and Wanaka

Lietainā pirmdienas rītā kompānijas Nakedbus (ar attiecīgu moto – striping costs of travel) autobuss veda mani projām no ChCh uz pirmo lieliski saplānotā ceļojuma pieturpunktu – Lake jeb ezeru Tekapo (ar uzsvaru uz „po”). Jo tuvāk D-salas centram un tālāk no piekrastes, jo saulaināki un siltāki laikapstākļi, kas dikti priecē. Galapunktā mani sagaida ezers tirkizzilā flīžu krāsā un vasarīgs karstums. Ar savu mugursomu plecos eju meklēt informācijas centru, kurā plānoju dabūt karti un norādījumus kā tikt uz savu hosteli. Tālu arī nav jāmeklē, jo ciematiņa „centrs” ir veselas 5 mājas. Nu labi, bik vairāk, bet, lai izstaigātu no viena gala līdz otram, ir nepieciešams labi ja 3 minūtes. Informācijas centrā saņemu karti un pie reizes noprasu, ko iespējams sadarīt salīdzinoši nelielā uzturēšanās laikā – vienā dienā. Tā kā Lake Tekapo ciematiņš ir ļoti maziņš, lai neteiktu vairāk – tikai 315 iedzīvotāju, tad galvenās tūristu atrakcijas ir saistītas tieši ar ezeru un tam apkārtesošo dabu. Tieku pie ieteikumiem uzkāpt vietējā kalnā, no kura paveras skaists skats, kā arī iet pastaigā gar ezera krastu un apskatīt baznīcu un suņa statuju. OK, lai notiek. Lake Tekapo tulkojums no maori valodas: „teka”- guļam-paklājs un „po” – nakts. Tas tādēļ, ka sākotnēji ezers kalpoja kā pietur-punkts ceļā starp Cook kalnu un Otago. Ezers ir nedabiski zilā krāsā, kas man nedaudz atgādina flīzes vai kaut ko tik pat santehnisku. Jaunzēlandē tādi ezeri ir tikai trīs - Lake Tekapo un... un vēl divi, kuriem nosaukumus vairs neatceros. Un šo savdabīgo krāsu viedo „akmens milti”, kuri radušies ledus šļūdoņa laikā, akmeņiem beržoties savā starpā un uzkrājoties ezerā. Bet pats labākais, ka šī maģija darbojas tikai saules gaismā. Kad debesis klāj mākoņi, tad ezers ir visnotaļ parastā pelēkzilā krāsā. Ezeru ieskauj divi kalni – Mt John (1043m virs jūras līmeņa) un Mt Edward (1918m). Jāņa kalnā tad devos arī es izmēģināt savu kāju izturību. Kopējais kāpuma ilgums pēc norādēm būtu 1,5 stundas, man kopā ar nelielu atpūtu pašā augšā aizņēma kādas stundas trīs. Kalna galā atrodas observatorija, jo Tekapo ezera apkārtnē esot visskaidrākās, tumšākās un iespaidīgākās nakts debesis, kas ir kā radītas zvaigžņu vērošanai un izpētei. Internetā un bukletos atrodamā informācija tiešām norādīja uz elpu aizraujošiem skatiem, bet pašai ar savām acīm zvaigznes skaitīt neizdevās, jo kā tās šai pusē bieži gadās – laika apstākļi pievīla. Pa nakti paliku nelielā hostelī, kur sajutos gandrīz kā Vācijā, jo pilns ar vācu jauniešiem, kuri savā starpā runā vāciski. Teikšu kā ir – galīgi nebija interesanti, jo rodas sajūta, ka viņiem pašiem sava ballīte un maza interese par apkārt notiekošo. Tik ļoti aizrāvušies ar runāšanu dzimtajā valodā, ka mēģināja arī ar mani šādā veidā komunicēt. Lai arī vācu valodas pamati galvā vēl kaut kur aizķērušies, priekšroku dodu attiecīgās valsts valodai, kurā atrodos. Protams, cita lieta būtu, ja satiktu kādu letiņu – noteikti nespētu atturēties no runāšanas latviešu valodā, bet tad tas būtu rets izņēmums uz visa fona, jo nevienu savējo vēl nav sanācies satikt. Nākamajā dienā veicu nelielu pastaigu gar ezera krastu, iemetot acis 1935.gadā celtajā baznīciņā un apskatot statuju, kas uzcelta par godu suņiem – aitu ganiem, bez kuriem aitu audzēšana šajā kalnainajā apvidū nebūtu iespējama. Domāju, ka suņi šo diplomātisko soli ļoti novērtēja. Tad arī pēcpusdiena un mans kailais autobuss bija klāt, lai aizvestu mani uz nākamo vietu – Lake Wanaka.

Wanakā nonāku stiprā pēcpusdienā, bet saule joprojām karsē dikti. Tas pats scenārijs – informācijas centrs, karte, norādījumi kā atrast hosteli un ko darīt nu jau divās dienās. Stiepjot savu smago mugursomu uz nakts-mājām man galvā viena doma – nopeldēties. Ātri vien „iečekojos” hostelī, nometu savas somas, pārmiju dažus vārdus ar vienu no istabas biedrenēm (no Vācijas... protams), uzvelku peldkostīmu un aidā – prom uz ezeru. Ūdens atspirdzinoši vēss un tieši tas, kas vajadzīgs karstā 20.janvāra pēcpusdienā. Uhhh! Labais! Tālāk sekoja pacietību pārbaudošs uzdevums – vakariņu gatavošana mazā hosteļa virtuvē laikā, kad visiem gribas ēst. Viegli nebija, bet pie ēšanas beigu beigās tiku. Nākamā diena Wanakā ir apmākusies, kas šoreiz ir pat ļoti labi, jo plānā atkal uzrāpties vienā no kalniem – Mt Iron, no kura paveras atkal jau skaists skats uz Lake Wanaka. Wanakas ezeru ieskauj vairāki kalni, bet izvēle krita uz kalnu, kuram ir vidējas pakāpes grūtības līmenis, jo neesmu aprīkota ar nepieciešamajiem aksesuāriem ilgākai kāpšanai – attiecīgiem apaviem, mugursomu, u.c. Slapju muguru tikusi augšā un ar sajūtu I’m-king-of-the-World aplūkojusi skaisto ainavu, devos jau atkal lejā. Pēc šiem diviem kāpumiem, šķiet, ka kājas ir nedaudz apvainojušās uz mani par tām uzlikto slodzi, tāpēc nolemju kalnā kāpelēšanai uz laiku paņemt pārtraukumu. Pats Lake Wanaka ciematiņš dikti mīlīgs, lielāks par Lake Tekapo – no viena gala līdz otram būtu vajadzīgas kādas 11 minūtes. Nākamajā dienā devos nelielā pastaigā gar ezera malu izbaudīt jauko laiku un apkārt esošo dabu. Kā jau droši vien būsiet sapratuši, šajās dienās staigājusi esmu daaaaaudz. Ā, paldies par vārda dienas apsveikumiem. Bija ļoti patīkami saņemt atgādinājumus, ka man taču ir vārda diena!

Pirmo reizi šeit atrodoties izjūtu nepieciešamību pēc ceļojuma biedra, jo lai arī cik interesanta būtu pašas sabiedrība, tomēr jaunu vietu apskate būtu aizraujošāka, ja būtu iespēja dalīties savos iespaidos. Diemžēl, līdz šim nav sanācies satikt nevienu pietiekami interesantu personību. Slēpjas kaut kur.

Šīs rindas rakstu jau atrodoties studentu pilsētā Dunedin. Bet par šeit redzēto nākamajā emuārā. Bildes tur pat, kur parasti:
http://picasaweb.google.com/agnese.mukstina/LakeTekapoAndWanaka