Dunedin – Invercargill – Te Anau – Milford Sound – Queenstown

Nedaudz atpūtusies no nemitīgās pārvietošanās, somu pakošanas/atpakošanas procesa un jaunu vietu apgūšanas ķeros klāt nākamajam emuāram. Virsrakstā uzskaitīts vietu saraksts, kas tika aplūkots šo nedēļu laikā. Centīšos atcerēties iespaidus, galvenos apskates objektus un ko paspēju sadarīt.

Dunedin. D-salas studentu pilsēta. Dunedinā atrodas Otago universitāte, kas laikam ir lielākā D-salā un katru gadu Dunedin kļūst par mājām tūkstošiem studentu. Pati pilsēta jāsaka, ka diezgan smuka un ļoti kalnaina, līdzenu ielu tikpat kā nav, vai nu kāp augšā vai arī mēģini piebremzēt, lai nenoripotu lejā. Bet tie laikapstākļi... Trīs dienu uzturēšanās laikā mani priecēja viena puslīdz saulaina pēcpusdiena. Diezgan nomācoši. Tā arī jutos visas tās dienas vasaras laikā satinusies šallē, drebinoties un slēpjoties no lietus. Un tā pie viņiem notiek visnotaļ bieži. Kā reizi sanāca Dunedin būt nedēļas nogalē un domāju, ka varēšu palūkoties uz studentu nakts dzīvi, bija radies iespaids, ka tā varētu piedāvāt labas iespējas. Tam sekoja neliels „aplauziens”, jo pieradusi pie ChCh bāru un klubu daudzuma un dažādības, ar nožēlu konstatēju, ka Dunedin naktsdzīve aprobežojas ar dažiem bāriem pašā centrā un vēl pāris kaut kur pilsētā. Kvalitatīvu dzīvo mūziku nācās ar uguni meklēt, līdz to atradu vienā mazā pagrabiņā. Vēl interesanti, ka Dunedin atrodas divas ražotnes lieliem Jaunzēlandes brendiem – Cadbury šokolādei un Speights alum. Abās šajās vietās ir iespējams iet ekskursijā. Es neaizgāju nevienā, jo Speights alusdarītavai visas ekskursijas tajā dienā, kad gribēju iet bija „nobukotas”, bet par Cadbury ekskursiju dzirdēju ļoti sliktas atsauksmes. Zinātāji stāstīja, ka tur ekskursiju laikā mašīnas ir apturētas, tā ka nemaz īsti neredzi pašas šokolādes ražošanas procesu, tikai plikas mašīnas. Un šokolādi arī nevarot atēsties tādos daudzumos, ka pēc tam vairs uz to nevar pat paskatīties. Par Latvijas „Laimas” šokolādes ražotni turpretī esmu dzirdējusi pavisam citas atsauksmes. Pozitīvais moments visā Dunedin uzturēšanās laikā bija Otago zemnieku tirdziņš, kurā varēju nobaudīt Boysenberries īkšķa lielumā. Īsti nezinu kā latviski sauc šīs ogas, man likās, ka tas, ko ēdu, bija zilenes, bet varētu arī kļūdīties. Atrasties Otago reģionā zināmā mērā ir bauda, jo sezonas veltes var atrast ik uz stūra. Braucot pa ceļu, visur var redzēt norādes uz svaigiem dārzeņiem, augļiem un ogām. Dunedin uz ielu stūriem pārdod ķiršus, zemenes un citus dārzu labumus. Ā, un vēl interesanti bija redzēt retro mašīnu šovu un dzīvo mūziku uzstājamies pašā pilsētas centrā. Tas arī viss par Dunedin. Domāju, ka būs tur jāatgriežas kādā saulainākā dienā, lai pienācīgi varētu izbaudīt uzturēšanās laiku studentu pilsētā.

Invercargill. Šajā pilsētā bija paredzēts pārlaist tikai vienu nakti, bet beigās sanāca pavadīt trīs naktis. Tas vienīgi tā iemesla dēļ, ka nedabūju lēto lidojumu uz Stewart’s Island. Stewart’s Island ir Jaunzēlandes sala pašā dienvidu galā, kas liekas diezgan smieklīgi, jo Jaunzēlande pati sastāv no divām salām. Bet lai nu kā – ir viņiem pašiem sava sala arī. Uz salas nav nevienas bankas, bankomātu un elektrība maksā četras reizes dārgāk nekā pārējā Jaunzēlandē. Bet esot skaista daba un vienīgā vieta, kur kiwi putni dzīvojas savvaļā. Uz salu tikt iespējams divējādi – ar kuģīti vai ar „ļoteni”, kas abos gadījumos nav lēts prieks. Bet lidojumu iespējams dabūt pa pus cenu, ja kompānijai zvana iepriekšējā vakarā un viņiem ir palikušas pāri sēdvietas. Man vēlamajā dienā nebija. Tā nu arī uz Stewart’s Island netiku, par ko baigi arī nepārdzīvoju, jo biju nedaudz nogurusi no nemitīgās pārvietošnās. Pati Invercargill... nu kā lai to labāk pasaka.. ārkārtīgi garlaicīga. Nekā tur nav ko skatīt, nu varbūt vienīgi Queens gardens, bet tas ir arī vienīgais. Tomēr savu tur pavadīto laiku nenožēloju, jo dzīvojos mīlīgā hostelī, atradu interesantu grāmatu, no kuras nevarēju atrauties, kā arī aizgāju pa ilgiem laikiem uz kino. Šerloks Holms un Doktors Vatsons nodrošināja izklaidēm pilnu pēcpusdienu, lai gan aktieri līdz galam nepārliecināja par savu atbilstību lomām. Bet par kino arī labs stāsts. Līdz šim Jaunzēlandē esmu bijusi trīs dažādos kino un nevienā no tiem man nekad nav prasījuši uzradīt biļeti pirms došanās attiecīgajā zālē. Vienīgais „uzraugs” ir uzraksts uz durvīm, kas mudina pārliecināties, ka ir iegādāta pareizā biļete uz attiecīgo seansu. Un nespēju atturēties no domas, ka var taču arī nedaudz šmaukties. Nu.. vienas filmas vietā netīšām apmeklēt divas. Vienīgi šī nodoma īstenošanu apdraud mana apziņa „ka, tā darīt taču nav labi” un fakts, ka man nepadodas melošana. Tad savukārt ienāca prātā cita ideja – izlikties par dumju „blondīnīti”, kas neprot runāt angļu valodā. Un ja kāds tomēr kādā brīdī jautā pēc biļetes, uzrādīt pilnīgi neatbilstošu biļeti, bet ar cietu ģīmi un pārliecību, ka tā ir pareiza. Savukārt uz jautājumiem, kas pilnīgi noteikti sekotu, atbildētu skaidrā latviešu valodā un pastāstītu, ko šodien ēdu brokastīs. A ko viņi man padarītu? Vienīgi pašai būtu kauns par sev pievērsto uzmanību, bet nu kas zin’, piedzīvojumu vārdā jau ne to vien var izdarīt.

Te Anau. Skaista vieta pie skaista ezera. Nav pa rokai neviena informatīvā bukleta, tāpēc īsti nevarēšu pateikt cik ezers liels un dziļš, bet tā uz aci skatoties – liiiels. Apkārt vieni vienīgi kalni un pa vidu ezers ar mazu ciematiņu. Laiks priecēja, saule karsēja un sauļošanās krēms aizmirsās, kā rezultātā nedaudz apdedzināju ādu. Par Jaunzēlandes sauli neesmu veikusi vēl kārtīgu izpēti internetā, bet skaidri zinu, ka jokoties ar to nevar. Saule šeit ir 2.bīstamākā pasaulē aiz Austrālijas. Vieni saka tādēļ, ka virs šī reģiona ozona slānī ir caurums, citi avoti vēstī, ka gaisa piesārņojums ir tik minimāls, kā rezultātā saule ir visā savā spožumā un spēcīgumā. Vēža asociācijas brīdinājuma reklāmas redzamas ik uz stūra un minimālais aizsargkrēma stiprums ir 15, bet lielākoties visi izmanto vismaz 30. Tā ka saules aizsargkrēms šajā galā ir pamatnepieciešamība. Te Anau nav īpaši daudz ko darīt, lielākoties cilvēki tur ierodas tādēļ, lai paķertu kādu piedāvājumu aizbraukt apskatīt Milford Sound un doties kārtējos trecking pārgājienos. Tā kā manā ceļojumu plānā tā pat bija paredzēts doties apskatīt Milford Sound un pārgājienos iet īsti negribējās, tad es tā pat vien svētā mierā dzīvojos pa ciematiņu. Apskatīju vietējā wild life parkā Jaunzēlandes putnus, kuri šeit ir biezā slānī un lielā daudzveidībā, kā arī izbaudīju ezera mieru un klusumu. Savukārt atgriežoties no Milford Sound, man nācās pavadīt vēl vienu nakti Te Anau un tajā vakarā vietējā krogā uzstājās čigānu grupa. Nu vismaz tā viņi paši sevi sauca. Solists dikti kolorīts džeks - rudiem drediem un bārdu, bārsta rupjības vienā laidā. Un pirmā dziesma tiešām šķiet, ka bija rumāņu valodā. Tālāk sekoja angļu un krievu valodas sajaukumi. Katrā ziņā bija interesants vakars.

Milford Sound. Viena no top 10 vietām, ko visi uzsver, ka ir nepieciešams apskatīt. Uz šo nelielo ciematiņu un vietu ik dienu dodas simtiem tūristu. Pats Milford Sound ir vieta starp milzīgiem kalnu masīviem, caur kuru iespējams piekļūt pie sauszemes. Principā tie paši fjordi, tikai nosaukti par Sound. Lai apskatītu šo vietu iespējams doties izbraucienā ar kuģīti, lidmašīnu vai helikopteri. Dodos ar kuģīti 2 stundu garā izbraucienā pa Milford Sound. Man ļoti palaimējās ar laikpstākļiem, jo parasti šajā kalnainajā apgabalā līst lietus vai ir apmācies. Kalni spēcīgi atgādina Norvēģijas fjordus. Ik pa brīdim var manīt jūras lauvām un roņiem līdzīgus dzīvnieciņus, kas vēsā mierā peldas vai atpūšas uz akmeņiem. Nākamajā rītā līst lietus, tad līst kā pa Jāņiem, tad smidzina, tad atkal gāž kā ar spaiņiem. Uz pusdienas laiku noskaidrojas un spīd saule tā it kā nekas nebūtu noticis. Visā Milford Sound apskatē pats iespaidīgākais bija brauciens uz šo vietu. Jo ceļš ved caur kalnu kalniem un ielejām, vietām līkumus atļauts izbraukt tikai ar 45 km/h, bet tiek uzskatīts, ka šis ceļa posms ir labākais alpu ceļš pasaulē (ceļš ir labākā stāvoklī nekā atsevišķi Latvijas galvenie ceļi) Tā kā es turpceļā biju vienīgā autobusā, tad man bija individuālā ekskursija ar iespēju sēdēt blakus šoferim. Bija arī pārsteiguma moments, apstājoties uz pirms tuneļa, kur jāuzgaida kādas 15 min, varēju aplūkot tik ilgi neredzēto sniegu.

Queenstown. Pēdējā pieturvieta manā 2 nedēļu garajā mini-ceļojumā. Ierodos agri no rīta, kā rezultātā visa diena, ko staigāt apkārt un aplūkot pilsētu. Queenstown tiek uzskatīta par pasaules aktīvā un ekstrēmā sporta veida galvaspilsētu. Un par to vien liecina neskaitāmie ofisi, kuros var norezervēt visus iespējamos izklaides veidus. Pat īsti nezinu kā tos visus veidus pārtulkot latviešu valodā, bet vārdu sakot – visu, ko vien vari iedomāties ko varētu darīt gaisā un uz ūdens, to visu var izdarīt Queenstown. Tikai jāpiebilst, ka tā arī ir visdārkākā vieta Jaunzēlandē, kur to visu darīt. Man ir plānā kādu reizi izbaudīt brīvā lidojuma kaifu, bet ir skaidrs, ka to darīšu Z-salā, jo tur to varot izdarīt par daudz pieņemamākām izmaksām. Queenstown ir kūrortpilsēta un tāda gaisotne arī šeit valda. Ir pirmdienas pēcpusdiena, ezera piekraste pilna ar cilvēkiem, kuri sauļojās, peldas un vienkārši bauda vasaru. Es ar’ metos iekšā ūdenī. Vakarā neliela socializēšanās ar hostelī esošajiem jauniešiem, kārtīgs miegs un nākamajā rītā dodos uz Aleksandru – augļu novākšanas galvaspilsētu, kurā man jau ir sarunāts darbs. Bet par to jau nākamajā rakstā.