25 and then...Surprise!

Lai arī notikumi dzīvē sen kā vairs neatbilst esošajam emuāra laika grafikam, tomēr atbildības un pienākuma sajūta pret savu blogu liek atgriezties laikā un aprakstīt, kas tad īsti notika pēc vulkānu virsotņu iekarošanas.
Pēc Tongaririo dabas parka nokļuvu pilsētā, ko sauc Rotorua. Tiek dēvēta arī par Jaunzēlandes maori galvas pilsētu dēļ lielās šīs kultūras pārstāvju populācijas. Un ne velti - maori tiešām šeit ir sastopami gana bieži un it visur. Patiesībā Z-salā maori ir daudz vairāk nekā D-salā un tas ir jūtams - gan tajā faktā, ka viņus sanāk redzēt ļoti bieži, gan arī tādēļ, ka lielāks akcents tiek likts uz viņu kultūras vērtībām, mākslu un arī komercializētajiem suvenīriem. Rotorua atrodas daudzi termālie avoti un geizeri, šī pilsēta ir izslavēta ar pirtīm, sēravota baseiniem un dubļiem, kā rezultātā (jā, tieši tā) smird pēc vecām olām. Runā, ka ir divi scenāriji - vai nu šī smaka netraucē vai arī pie viņas pierod. Atļāvos uzrakstīt trešo scenāriju - traucēja un nepieradu. Nav jau īpaši liels prieks katru rītu atvērt vaļā logu un sajust spēcīgu un degunu dedzinošu olu smārdu. Un smaka ir nepārtraukti, atkarībā no vēja plūsmas - reizēm spēcīgāka, reizēm ne tik ļoti, bet ir visu laiku. Viens no iemesliem, kādēļ neaizkavējos tur pārāk ilgi. Otrs iemesls - ļoti niecīgās darba iespējas. Tā kā Piktonā sapelnītā nauda nu jau bija cauri un nācās izmanot Blue kartes priekšrocības, tad mana prioritāte bija atrast darbu. Bet tas nebija tik vienkārši - vasaras sezona nu bija cauri, tūristi aizbraukuši mājās un viesmīlības & tūrisma nozare pamazām gatavojās ziemas miegam. Darba devēji vairs nebija motivēti pieņemt darbā ceļotājus, vairāk meklēja cilvēkus, kas būtu gatavi pavadīt tur visu ziemas sezonu, kā arī priekšroka tika dota vietējiem iedzīvotājiem. Aizsūtīju vairākus CV un motivācijas vēstules, izstaigāju pilsētu krustām šķērsām un drīz vien pieņēmu lēmumu, ka jādodas kaut kur citur. Hostelis, kurā biju apmetusies un piestrādāju 2 stundas dienā apmaiņā pret gultas vietu arī nebija nekāda medus maize. Liels, nedraudzīgs, tukšs, auksts un manāmi nolietots. Vannas istabas sakopt bija tīrā laime - reiz spraugā starp dušas kabīnes atdalošo sienu un flīzēm atradu ieaugušu sēni. Pilnīgi nopietni. Domāju, ka jums radās priekšstats par šī hosteļa higiēnu. Tā jau notiek - gadās, ka fantastisku ceļošanas pieredzi nomaina ne tik ļoti patīkami brīži. Lai gan nevarētu teikt, ka pieredze bija tikai slikta - satiku puisi no Dienvidāfrikas (arī viens no hosteļa darbiniekiem), kuram bija daudz ļoti interesantu stāstu par dzīvi Dienvidāfrikā un par savu tēvu, kurš kā šķiet ir ārkārtīgi neparasta un humora pilna personība. Tomēr ceļojot pa Jaunzēlandi Rotorua ir vērts iebraukt - paostīt smirdīgo gaisu, aiziet uz kādu no sēravotu baseiniem un pirtīm, uztaisīt maori tetovējumu - moko un iespējams izbaudīt maori "kultūras vakaru", kurā tiksiet iepazīstināti ar maori kultūru, tradīcijām, dejām un ēdieniem. Bet kā jau minēju, mana prioritāte bija atrast darbu, kā rezultātā drīz vien nokļuvu the kiwifruit capital of the world - Te Puke.

Meklējot darbu internetā, nācās secināt, ka darbu atrast nebūs viegli ne vienā pilsētā. Varbūt vienīgi Oklendā, bet man galīgi negribējās doties pāragri šīs pilsētas virzienā. Tomēr sludinājumi norādīja, ka kivi augļu industrijā joprojām ir darba vietas un Te Puke ir vieta, kur ir visvairāk kivi augļu dārzu un pakošanas iestāžu. Internetā ieraudzīju visnotaļ vilinošu piedāvājumu, kur bija teikts, ka apmetoties hostelī "Hairy Berry", tā īpašnieki atradīšot man darbu kivi augļu sektorā. Pēc pieredzes spriežot, tas nav nekas ārkārtējs un domāju, ka būs tāds pats izdevīgs darījums, kā ar ķiršu lasīšanu Aleksandrā. Tā starp citu - ilgi nevarēju saprast, kādēļ hostelim jāizvēlas tik murgains nosaukums hairy berry, līdz man tomēr līdz apziņai aizgāja kivi augļa un matainās ogas metofora. Tomēr nācās nedaudz vilties un saskarties ar atsevišķu cilvēku klaju nekaunību. Telefonsarunā hosteļa īpašniece solīja, ka varēšu sākt strādāt turpat vai nakamajā dienā, bet realitātē darbu dabūju pēc nedēļas dīkstāves. Bet par to pašu nedēļu īre par hosteli bija jāmaksā un jāēd arī taču. Un te nu izpaužās tā nekaunība - maksa par hosteli pietiekami dārga, lai gribētos par šo naudu saņemt pretī atbilstošu un kvalitatīvu pakalpojumu, bet tā vietā - 8vietīga istabiņa, kura šķiet putekļu sūcēju savu mūžu nav redzējusi, gulta ar ļoti plānu matraci un iespēju izbaudīt metāla redeļu ērtumu, virtuve, kurā trauki ir uz divas rokas pirkstiem saskaitāmi un principā netiek mazgāti. Pēc idejas to vajadzētu darīt pašiem hosteļa iemītniekiem, bet ja gadās pa kādam ruksim, kurš to nedara, tad arī hosteļa personāls par to neliekas ne zinis. Tad nu vakariņu gatavošana vienmēr iesākās ar sev nepieciešamo trauku un virtuves piederumu nomazgāšanu. Pie darba uzreiz netikām tā iemesla dēļ, ka sākās lietus. Un lietus laikā augļi netiek lasīti, bet ja nav ko lasīt, tad nav arī ko sapakot. Hostelī gan paliku tādēļ, ka situācija citur būtu līdzīga un arī tādēļ, ka bija pagadījies daudznacionāls un interesants hosteļa iemītnieku sastāvs, kas solīja, par spīti visam, labas laika pavadīšanas iespējas. Nedēļas laikā, kurā īsti nebija, ko darīt, jo ārā slikts laiks un darba nav, tā pat arī pa hosteli nodzīvojos, vienu dienu gan "aizstopējām" uz Rotorua, jo pāris biedri tur nebija bijuši. Laika prognozes tajā dienā pievīla un saulainas dienas vietā tikām kārtīgi izmazgāti lietū. Uz Rotorua tikām ļoti veiksmīgi (brauciens vien ir kādas 40min) ar vienu mašīnu, kas paņēma mūs pēc 3min stāvēšanas, atpakaļ, kad no mums pilēja ūdens, bija cits stāsts. Pieslapinot kopumā 4 mašīnas kaut kā līdz tumsai tikām atpakaļ. Lūk, mani sausie ceļa biedri.Kad laika apstākļi uzlabojās, tikām arī pie darba kivi augļu pakošanas mājā. Darbs nebija diez ko interesants, kā spējat iedomāties. Mēs strādājām re-pack komandā, kas nozīmēja, ka mēs pārpakojām tās kivi augļu kastes un kravas, kas bija izgājušas kvalitātes kontroli un atzītas par kvalitātei neatbilstošu. Darbs 8 stundas dienā - izņemt kivi augli no kastes, pagrozīt rokās, pārbaudīt un nolikt atpakaļ, vai arī aizsviest prom kā nederīgu. Ik pēc divām stundām 1omin pauze un 30min pusdienu pauze dienas vidū. Booooooooring, but it's money. Tā mēs sevi mierinājām. Pastrādājuši pusotru nedēļu, mums paziņo, ka drīz vairs nebūs augļi, ko pakot. Lieliski - visi esam šokā, tik ilgi gaidījām, bet pastrādāt kārtīgi tā arī nedabūjām. Tomēr tiekam pie iespējas vienā sestdienā piestrādāt lielajā pakošanas cehā, kas kā reizi iekrīt manā dzimšanas dienā. Un man bija ekskluzīva iespēja savā dzimšanas dienā pavadīt 12 stundas vienveidīgā darbā, pakojot kivi augļus. Domāju, ka kuram katram šāda iespēja netiek dota. Darbs vēl vienveidīgāks, bet savā ziņā pat vieglāks par pārpakošanas darbu, jo mehāniski vajadzēja kivi augļus, kuri birst ārā no šķirošanas iekārtām, sagrozīt un sakārtot kastēs. Bet bija arī asas izjūtas. Tā kā viss darbs šajā vietā ir sistematizēts, tad, ja nojūk viens ķēdes posms, saprotams, ka viss saiet grīstē. Vienā reizē iesprūda kastu padošanas mehānisms, kivi augļi bira tur pat uz galda vai zemē, bet šī situācija tika ātri vien novērsta. Nākamajā reizē iesprūda lente, kas sasķirotos kivi augļus nogādā līdz manīm. Bet no šķirošanas iekārtas augļi tik birst un krājas lielā kaudzē. Skatos un domāju, ja tā lente atsāks darbu - s*** būs. Un tā arī bija - vienā momentā visa tā kaudze sāka birt ārā nenormālā ātrumā "aaaaaaa, ko man tagad darīt ar tiem sasodītajiem kivi?!" Kolēģi izpalīdzēja un drīz vien atkal viss bija savās vietās. Tik tāl' pieredze un iespaidi par darbu fabrikā.

Te Puke ir kārtējais mazais miests, kurā nekā cita, izņemot strādāšanu, nav īsti, ko darīt. Ā, un vēl sestdienu vakaros, kad lielākoties visiem svētdiena brīva, bišķi paballēties hosteļa šķūnī jeb shed. Savu dzimšanas dienas ballīti, cik nu biju spējīga pēc garās darba dienas, arī pavadīju tur. Tā kā mūsu vidū bija daudz ar mūziku aizrāvušies jaunieši, tad ļoti bieža parādība bija jam session nights. Lūk, arī video. Manuprāt, iesniedzams kādā no talantu konkursiem.

Tas nu būtu par dzīvi Te Puke. Uz kivi augļiem paskatīties vēl varu un apēst ar lielu baudu arī. Šajā laikā tika apgūts arī viens nozīmīgs augļu nogatavināšanas triks. Tā kā visi kivi augļi tiek lasīti un pakoti vēl pavisam cieti un zaļi (lai atnākot līdz Latvijai tie jau būtu mīksti un dažkārt pat sabojājušies, jo kā noskaidrojās, Jaunzēlandes kivi augļi līdz Latvijai nāk caur Itāliju), tad likās īpaši netaisnīgi fakts, ka, strādājot šajā industrijā, pie reālas augļu ēšanas netikām. Zinātāji stāstīja, ka jāliek kopā ar banāniem vai āboliem, šie augļi liek pārējiem augļiem nogatavoties daudz ātrāk. Un pēc personiskās pieredzes saku, ka tas darbojas. Tie kivi augļi, kurus dabūjām darba pirmajā dienā un salikām kopā ar banāniem un āboliem, bija ēdami pēc nedēļas, bet tie, kurus tā arī atstājām kastē bija vēl cieti un zaļi, kad braucu prom.
Kad ar darbiem kļuva pavisam švaki, nolēmu doties uz Oklendu. Un te nu sākas pārsteiguma daļa, kuru ļoti ilgi un grūti nācās slēpt no visiem. Jau esot Rotorua, izlēmu, ka savu atpakaļceļa biļeti, kurai datums bija 5.jūnijs, nepagarināšu, bet braukšu mājās, neskatoties uz to, ka vīza ir līdz 20.augustam. Iemesli dažādi - viens bija brāļa vidusskolas izlaidums, kuru negribējās laist garām, otrs - vasara. Jaunzēlandē bija iestājusies ziema, ko protams nevar salīdzināt ar Latvijas pēdējo ziemu, bet laikapstāļi pasliktinājas, kļuva lietains un auksts. Vasara Latvijā man vienmēr ir bijis mīļākais gada laiks - tik daudz pasākumu, tik daudz saules un prieka. Kā arī negribējās tērēt savus pēdējos līdzekļus aviobiļetes pagarināšanai. Tā nu klusējot, kā mazais partizāns, pēdējo nedēļu pavadīju Oklendā, nokārtojot visus aizbraukšanas sīkumus un gaidot to brīdi, kad sēdīšos lielajā putnā, kas aizvedīs mani vispirms uz Londonu un tad uz Rīgu.
Pārsteiguma ballītes sekoja vienai otrai, izbrīnītas sejas un spiedzieni ir sakolekcionēti, atkalredzēšanās prieks sasmelts vairāk kā trīs burciņās. Visi nemaz vēl nav satikti, ja lasiet šo rakstu pirms esam tikušies - Pārsteigums!!!! Esmu mājās. Par sajūtām atgriežoties nākamajā - bloga pēdējā ierakstā.

Nedaudz bildes no Rotorua un Te Puke dzīves skatīt tur pat kur parasti - Picasā.
Bet šo emuāru gribas nobeigt ar vienu no sejas izteiksmēm, kuru izdevās noķert arī foto formātā.