My green Christmas

I’m dreaming of a white Christmas, just like the ones I used to know... :)

Ilgi apspriestie vasaras Ziemassvētki tika sagaidīti un pavadīti arī – bez sniega baltuma un aukstuma visapkārt, bez izgreznotas eglītes, bez ģimenes un draugiem. Bet tā vietā ar dzīvokļa kaimiņiem bija pikniks mājas pagalmā, pamatīga izēšanās kiwi/latviešu/zviedru gaumē un zvilnēšana pludmales smiltīs Ziemassvētku rītā.

Gatavošanās Ziemassvētku vakariņām notika laicīgi un nopietni: pirmo reizi tika sasaukta dzīvokļa biedru kopsapulce, izklāstītas un apkopotas idejas, ko nu katrs vēlētos ēst šai vakarā saskaņā ar savas zemes vai ģimenes tradīcijām, un sadalīti pienākumi. Kā arī tika apspriestas idejas par dekorācijām, kas rezultējās jau apkrāsotās vīna pudelēs (izgreznoto eglīšu vietā), kā arī apkrāsotās ievārījuma burciņās, kas kalpoja par ļoti mīlīgiem svečturiem, un katra paš-apgleznotā vīna/šampanieša glāzē. Vakara ēdienkartei no latviešu puses tika piedāvāti tradicionālie un plašu popularitāti ieguvušie pīrādziņi (paldies mammai par recepti), kā arī solījums sameklēt recepti piparkūkām. No zviedru gala tika sagatavotas konfektes – mandeles iekš karameles un krāsnī cepti kartupeļi ar sīpoliem, sieru un saldo krējumu (ārkārtīgi garšīgi un, protams, barojoši), savukārt, pašu jaunzēlandiešu tradīcijas paģērēja, ka galdā jāceļ krāsnī cepts putns (šoreiz bija vista, jo tītars makten dārgs izmaksās), tāpat krāsnī cepti dārzeņi un šķiņķis. No saldumu puses – Jaunzēlandes nacionālais deserts – Pavlova cake (par šo brīnumu atsevišķs stāsts, biju konkrēti vīlusies) un Christmas cake, kā arī Hokey-Pokey saldējums. Papildus tam visam pēc ziemeļnieku tradīcijām karstvīns arī tika savārīts. Jap– pārēdāmies ne pa jokam. Interesanti būtu uzzināt, par cik kilogramiem zemeslode pieņemas svarā ap šo svētku laiku? No manas puses var pieskaitīt 3kg.

Rosība mūsmājās norisinājās jau no paša rīta. Virtuve mums ir diezgan neaprīkota, bet krāsnī cepamo ēdienu daudz, tāpēc tika sastādīts grafiks, kurā laikā kuru ēdienu gatavos. Mani pīrāgi bija pirmie, tāpēc troksni virtuvē sāku taisīt jau astoņos no rīta. Nebija ilgi jāgaida, kad pārējie šī iemesla dēļ arī pamodās. Vistas, dārzeņu un šķiņķa cepšana bija Lisas pārziņā, bet uz gatavošanas laiku viņa pazuda un uz vakariņām arī neieradās. Vispār viņa ir ļoti interesanta meitene, mūsu loģikas darbošanās līmeņus varētu salīdzināt ar mājas 1. un 12.stāvu . Es tikai īsti nevaru saprast, vai es esmu pirmajā vai pēdējā stāvā. Bet šis fakts nekādā mērā nesamazināja prieku par gaidāmo vakaru, tik vienīgi to, ka nācās uzņemties arī šo ēdienu pagatavošanu. Vistu un dārzeņus pagatavot nesaskatīju nekādu problēmu, vēl jo vairāk tādēļ, ka Jaunzēlandē uz praktiski visu produktu iepakojuma ir dota pamācība, kā to pagatavot vai arī recepte, kurā to produktu var izmantot. Bet kurš cepeškrāsnī cep jau gatavu šķiņķi? Iespējams, ka manas kulinārijas zināšanas joprojām ir ļoti aprobežotas, bet visu laiku uzskatīju, ka šķiņķi ēd tā pat vien aukstu vai liek iekš citiem ēdieniem, piemēram, tiem pašiem pīrādziņiem. Bet šajā pusē un šķiet, ka arī citās rietumu kultūrās, tiek sagatavota īpaša mērce vai glazūra, ar kuru šķiņķis cepeškrāsnī ik pa laikam tiek apliets, lai nepaliktu sauss. Un finālā šķiņķis ingvera, medus un apelsīnu glazūrā bija pārsteidzoši labs.

Kad visi ēdieni bija gatavi, dzīvoklī esošie īrnieki un vesels viens viesis – Yvette (meitene no Ugandas, kas pirms tam uz vienu nedēļu arī bija apmetusies mūsu mājīgajos apartamentos) tika aicināti pie galda. Tam sekoja pašsaprotama darbība – pārēšanās, jo viss bija izdevies ārkārtīgi garšīgi. Uzspēlējām divu dolāru veikalā pa 2$ nopirktās UNO kārtis, aplējām galdautu ar vīnu (kas patiesībā ir no manas darba vietas paņemts palags), tā ka nevar vairs izmazgāt un labi pavadījām vakaru. Lielajai ēšanai sekoja vēl lielāka izēšanās, jo galds tika ienests atpakaļ telpās, kur servējām saldo galdu ar karstvīnu. Un te stāsts par Pavlova cake. Skaitās Jaunzēlandes nacionālais deserts, kura pirmsākumi meklējami 1920-os gados. Un patiesībā šis deserts tika izveidots un nosaukts par godu krievu baletdejotājai Annai Pavlovai, pēc viņas deju tūres Austrālijā un Jaunzēlandē. Ilgus gadus ir bijuši strīdi, vai pirmie recepti izdomāja austrālieši vai jaunzēlandieši, bet pētījumi tomēr norāda, ka pirmie bija jaunzēlandieši. Tad nu visu laiku man bija vēlme nogaršot šo izslavēto kūku. No visiem esošajiem Ziemassvētku svinētājiem es vienīgā nebiju ēdusi šo „gardumu”, kā rezultātā pirmajam kūkas kumosam un manām izjūtām sekoja līdzi visi apkārtesošie! Un... nu nekā tur nav! Šo kūku varētu raksturot kā saldu gaisu vai kaut ko līdzīgu cukurvatei. Kūkas pamatā ir saputots olas baltums un cukurs, apakšā biskvīts, kā rezultātā nav īsti, kur pieķerties. Tad jau labāk būtu kādus muffinus paņēmuši par nacionālo saldumu, lai man būtu bijis lielāks prieks.

Nākamajā dienā ar zviedru pāri un Yvette nolēmām, ka jādodas baudīt eksotika un Ziemassvētku rīts jāpavada pludmalē. Diena nedaudz mākoņaina, bet tas netraucēja izbaudīt sirreālo sajūtu, kad pilnīgā pretstatā ierastajam, ir valstis un veselas nācijas, kas Ziemassvētkus pavada pludmalē. Jaunzēlandē ierasts, ka Ziemassvētkus svin tieši Ziemassvētku dienā, kad tiek gatavotas pusdienas vai rīkots BBQ (uzstutēts grils) parkā, dārzā vai pludmalē. Vakarā gan piekopām ierastās tradīcijas – cepām piparkūkas. Tādi bija mani zaļie Ziemassvētki.

Tā lūk! Kas vēl labs pa šo laiku noticis? Strādāju tur pat. Somas vairs netaisu, jo to pārdošana galīgi neizdodas. Dažkārt aizeju uz botānisko dārzu pabarot pīles un nogāzties no koka (ja vēlaties izbaudīt kaut ko līdzīgu, iesaku pamēģināt uzrāpties koka zemākajos zaros ar „iešļūcenēm” kājās – asas sajūtas un varavīksne uz gurna garantēta :D ). Virtuvē bija iemitinājušās skudras. Un apēda manus šokolādes muffinus! Tik nikna sen nebiju bijusi. Lai arī sevi uzskatu par visnotaļ draudzīgu personu, tomēr ar skudrām savos saldumos dalīties negribas. Bet nedēļas laikā tikām no viņām vaļā (informācija draugiem – nē, čurāt virsū nečurājām :) ), tā vietā tika izmantota modernāka metode – skudru inde.

Pilnīgi neticas, ka rakstu šo rakstu 2009.gada pēdējā dienā. Atceroties sevi tieši pirms gada, tad biju pilna apņemšanās šajā gadā īstenot vienu no saviem sapņiem – doties tālā un ilgā ceļojumā. Toreiz mērķis gan bija cita valsts, bet tas tāds sīks sīkums. Galvenais, ka sapnis ir piepildīts, lai arī cik neiedomājami nesasniedzams pirmajā brīdī tas likās. Un tas man liek domāt, ka vienīgais ierobežojošais faktors mūsu dzīvē ir mūsu izdoma. Jo viss ir sasniedzams un īstenojams, ja vien ir pareizā motivācija. Uhhh... redzēs, ko piepildīs nākamais gads! Varbūt jākļūst par astronauti? Nē, par kaut ko vēl foršāku!

P.S. Bildes no botāniskā dārza un Ziemassvētkiem kā vienmēr Picasa adresē

P.P.S. Paldies par visiem sveicieniem un pasta sūtījumiem, saņemt ar roku rakstītas kartiņas šajā attālumā ir ārkārtīgi patīkami un sirdi sildoši :)

P.P.P.S. Draugi pirms aizbraukšanas novēlēja vairāk azarta dzīvē... vecā gada pavadīšanai un jaunā gada sagaidīšanai azartiskāku vietu nespēju iedomāties.. bet par to – nākamajā emuārā. Laimīgu jauno gadu!

See ya in 2010!

It's been all about Bags lately

Tieši tā - somas. Iemesls, kādēļ tik nepiedodami ilgi emuārs tika atstāts bez ievērības un svaigām ziņām. Sāku jau no draugiem saņemt norūpējušos jautājumus, kur esmu pazudusi. Paldies par rūpēm un viss kārtībā - te pat vien esmu. In Christchurch. Otrs iemesls, kādēļ tik ilgi nav rakstīts, ir visnotaļ triviāls - rutīna. Aha, šķiet, ka no šīs cilvēces parādības izbēgt nav iespējams pat dodoties tālos un ilgstošos ceļojumos. Stājoties darba attiecībās, kurās darba ritmu regulē hoteļa neparedzamā noslodze, nākas atteikties uz kādu laiku no jaunu vietu & cilvēku iepazīšanas, līdz ar to arī būtiski samazinās emocijas un iespaidi, ko šeit apspriest. Bet nu mēneša laikā šis tas tomēr ir iekrāts.

Pagājušā rakstā minēju, ka labprāt izvēlos darīt lietas, kas pašai patīk. Un šādā viedā plānoju arī turpmāk pelnīt naudu. Darīšana rit pilnā sparā, bet naudas pelnīšana...nu...viss vēl priekšā. Pārnākot mājās no hoteļa housekeeping darba un paēdot pusdienas, man sākas otrā maiņa, kas dažkārt pārvēršas arī par nakts maiņu. Pašdarinātu somu šūšana. Aptuveni pa 60 LVL nopirku lietotu šujmašīnu, kas ir pat jaudīgāka un labāka nekā man mājās esošā. Sameklēju veikalu, kurā nopirkt visas "šujamlietas", audumus, pērlītes, un atlika vien ļaut fantāzijai vaļu. Tā nu mana mazā istaba pilda arī darbnīcas funkcijas. Pašā somu veidošanas procesā istabā nav īsti, kur kāju nolikt, bet man patīk. Mazām telpām ir viena ļoti laba priekšrocība - viss atrodas rokas stiepiena attālumā. Lineāls, šķēres, tējas krūze, diega spolīte, sviestmaize, telefons, dators, spilvens. Vārdu sakot - viss. Bet ar somu uzšūšanu viss jau vēl nebeidzas, jāmeklē veidi, kā tās pārdot. Un šeit nu beidzot dzīvē arī izmantoju savas augstskolā iegūtās zināšanas, sākot no pašizmaksas rēķināšanas un tirgus izpētes, beidzot ar pārdošanas cenas noteikšanu un labāko tirgošanās vietu apzināšanu. Pieprasījuma/piedāvājuma līknes gan nezīmēju. Process visnotaļ interesants, lai arī atrašanās svešā valstī un kontaktu trūkums šo visu padarīja vēl sarežģītāku. Bet galu galā nokļuvu vietā, kuru jau biju noskatījusi pašā sākumā - Arts centre market. Agrā svētdienas rītā ar trīs maisiem, kas piekrauti ar manām pašdarinātām somām, galdautu, prezentācijas lietām un līdzpaņemtām pusdienām, ierodos norādītajā vietā, kur rosība rit pilnā sparā. Esošie amatnieki, mākslinieki un juvelieri ar steigu kārto produktus savos stendos, visi šķiet labā noskaņojumā un savā starpā dikti labi pazīstami. Laikapstākļi - kā jau Jaunzēlandē - ir apmācies un smidzina, auksts arī. Man arī tiek ierādīts viens stends un galds, uz kura tad izkārtoju savas veselas 7 somas, un tirgošanās var sākties. Pamazām ierodas cilvēki, kas kā jau tirgū lielākoties staigā apkārt un just looking. Tādi nedaudz sabozušies un neizgulējušies. Pati patiesībā arī tā jūtos, jo aukstums sāk kniebt kāju un roku pirkstos, bet smaidu platu smaidu. Manas somas izraisa interesi, saņemu daudz komplimentu, bet nopārdodu tikai vienu. Tajā pašā laikā man pretī stāvošajā stendā tirgošanās sit augstu vilni jau no pirmajām tirgus atvēršanas minūtēm. Citi vēl nebija paguvuši "uzštellēties", kad tika nopārdoti pirmie stikla trauki, un tā vien liekas, ka nelabvēlīgie laikapstākļi šo stendu neietekmēja. Sieviete vārdā Louis, tirgo pašapkrāsotus stikla traukus no pārstrādātām pudelēm. Vīna, šampanieša pudeles u.c. trauki nu ir nopulēti, nokrāsoti un pārvērtušies par praktiskiem mājas interjera priekšmetiem košās un dzīvespriecīgās krāsās. Un tirgot viņa prot. Katram garāmgājējam, kurš izrādīja kaut minimālu interesi tika nostāstīts stāsts par hand-painted, recycled pudelēm, kuras var izmantot tā un šitā. 90% gadījumu vienkārši garāmgājēji un "es-tikai-vēlējos-apskatīties" tur arī palika un iegādāja dāvanas sev, ģimenei un draugiem. Visu dienu varēju vērot tirgošanās paraugstundu kā arī acīmredzamo apmeklētāju daudzuma līdzsvara trūkumu starp manu un viņas stendu. Nejauši noklausītā sarunā dzirdēju, ka viņa ar šo lietu nodarbojas nu jau 7 gadus. Komentāri lieki. Savukārt mana pirmā tirgošanās diena beidzās ar nosalušām rokām un kājām, lielu izsalkumu un nogurumu, kā arī peļņu 7$ apmērā. Wow, vēl nedaudz un būšu miljonāre!

Neskatoties uz aizņemtību darbā un somu darināšanu, šad un tad izklaidējos arī. ChCh, lai arī neliela pilsēta, tomēr piedāvā labu nakts dzīvi. Pilsētā atrodamas vairākas vietas, kurās koncentrētā veidā atrodas klubi un bāri visādām gaumēm. Mana iemīļotākā vieta ir SOL square - vieta, kurā saskaņā oficiālo informācijas ir atrodami 15 bāri un restorāni. Man gan tik daudz nesanāca saskaitīt. Bet šajā vietā atrodas amerikāņu stilā veidots Fat Eddie's bārs (vislaik nevaru saprast vai fakts, ka bārs ir veidots amerikāņu stilā, ir ietekmējis arī tā nosaukuma izvēli, vai arī tā ir tikai nejauša sakritība?) kurā sākot no 4-dienas vakara bez maksas un ērtos dīvānos var klausīties dzīvo mūziku. Bārs ir orientēts uz jazz un funky mūzikas stilu, tātad manai ausij dikti tīkams. Izpildītāji galvenokārt ir vietējie mūziķi, kuri katrs šķiet, ka spēlē vairākās mūziķu apvienībās jeb grupās, jo vienu basģitāristu esmu ievērojusi spēlējam vismaz 3 grupās. Otra vieta ir Lichfield Lanes, kas atrodas netālu no SOL square. No ielas i' nepateiksi, ka tur kaut kas varētu būt, bet, ieejot pa necilu ieliņu starp mājām, nokļūstu atkal jau dažādu bāru un klubu, cilvēku un mūzikas ielenkumā. Tā vien šķiet, ka 5-dienu un 6-dienu vakaros visa pilsēta iziet ielās un aiztaisa durvis aiz garās darba nedēļas. Ir viena īpatnība, ko esmu novērojusi sabiedrībai, kas izklaidējas nedēļas nogalēs. Viņiem ir akūta problēma ar kuņģa satura noturēšanu vai arī ārkārtīgi liela interese apskatīties, kas ir ēsts pagājušās ceturdienas brokastīs. Un vislabākā vieta, kur par to pārliecināties, ir uz ielas. Skaisti. Jaunzēlandē likums paredz, ja persona izskatās jaunāka par 25 gadiem, tad klubu/bāru un alkoholisko dzērienu tirgotājiem ir tiesības prasīt personu apliecinošu dokumentu. Lieki piebilst, ka man to pajautā vienmēr. Pērkot alkoholiskos dzērienus leilveikalā, dienās, kad esmu uzlikusi make-up, gadās izšmaukt arī neparādod. It kā jau no offence, bet kaitinoši vienalga. Tomēr saprotu un atbalstu šādu noteikumu nepieciešamību, jo tīņi šeit neizskatās vairs kā tīņi. Un dāmas izklaidēšanos uztver ļoti nopietni - konkteiļkleitas, papēži un grimms kā uz balli. No sākuma nevarēju saprast, kādēļ ChCh ir tik daudz veikalu, kas piedāvā kokteļkleitas un balles kleitas, bet nu ir skaidrs - lai katru nedēļas nogali varētu tā "uzcirsties" ir nepieciešams pamatīgs tērpu nodrošinājums.

Pagaidām tas būtu viss. Apsolos, ka nākamo rakstu rakstīšu ātrāk. Un atsūtiet lūdzu sniegu burciņā. Nav jau tā, ka baigi ilgojos pēc ziemas, bet tai Ziemassvētku sajūtai. Savādāk pilsētā uzstādītās dekorācijas šķiet gaužām smieklīgas un absurdas. Jaunu bilžu īpaši nav, bet klāt pievienoju dažas bildes no radošā somu taisīšanas procesa un tā rezultātus.

Ā, tā starpcitu, 25.novembrī peldējos Klusajā okeānā. Ūdens gan baigi auksts vēl.

How are you today?

Ir diezgan pavēls sestdienas vakars vai arī dikti agrs svētdienas rīts un man jau kādas dienas galvā viļājas domas par jauna emuāra (kurš izdomāja šo smieklīgo vārdu? Vecajai labajai Tilde ir zināmas grūtības ar šo terminu. Spītīgi grib labot uz „memuārs”) rakstīšanu, tāpēc ķeru mūzu aiz kājas un rakstu, kamēr domas vēl svaigas. Jo kā jau ar visām lietām, kam ir noteikts derīguma termiņš, pēc tā beigām lietot nebūtu ieteicams. Tātad.. tās domas.

Pēc divu nedēļu dzīvošanas savā omulīgajā istabā un dzīvoklī kopumā, esmu kaut nedaudz iepazinusi arī savus kaimiņus. Uzdevums nebija no vieglajiem viena iemesla dēļ – viņi tik pat kā nekad nav mājās vai arī cītīgi slēpjas savās istabās. Istaba Nr1. – emm... (vārdu neatceros). Tāds pavecāks vīrietis, tādiem pagarākiem matiem un uzturā tā pavairāk lieto sīpolus. Strādā celtniecībā. Istaba Nr.2 – vakanta (vai kādam ir vēlme nākt man par kaimiņu? Apsolos pacienāt ar pašceptiem choco crisp cookies). Istaba Nr.3 – Jeremy. Students un mākslinieks. Strādā mākslas galerijā, kas nozīmē, ka līdz darba vietai viņam ir kādi 20m ko iet. Dzīvojamo istabu daļēji ir pārvērtis par savu darbnīcu. Glezno labi, cik nu mana netrenētā acs to spēj novērtēt. Pēc astoņu gadu smēķēšanas un divu dienu nesmēķēšanas lepni paziņoja, ka ir atmetis smēķēšanu. (Smaidiņš.) Bet turu īkšķus par apņemšanās noturēšanu. Māc zināmas aizdomas, ka viņam tā netīšām gadās ik pa reizei aizņemties manu pienu vai citus produktus. Bieži mēdz līdz galam neaiztaisīt durvis, arī aukstajās dienās. Norakstu to uz mākslinieka būšanu. Istaba Nr.4 – Lisa. Ļoti nopietna meitene šķiet. Pa nedēļas vidu strādā kā brīvprātīgais, nedēļas nogalēs saprotu, ka piestrādā par pavāru. Tiekamies reti un arī tad nekas ievērības cienīgs netiek pārrunāts. Istaba Nr.5 – Martin. Kaimiņš, ar kuru sanācis kontaktēties visvairāk. Daļēji tādēļ, ka vakariņas gatavojam aptuveni vienā laikā, un daļēji tādēļ, ka viņam patīk runāties, pret ko man nav iebildumu. Galvenokārt aprunājam laikapstākļus un jaunzēlandiešus par to, ka viņi neko nesaprot no māju siltumizolācijas un centrālās apkures ierīkošanas. Ja nemaldos Martins pats ir kiwi, tikai daļu sava mūža pavadījis Kanādā un Londonā. Šobrīd studē literatūru, lai arī vecums vairs neatbilst studenta statusam. Papildus pasniedz angļu valodu. Visā visumā ļoti jauks cilvēks. Istaba Nr.6 – Agnese. Ceļotāja no Latvijas, kas uz kādiem 3 mēnešiem ir apmetusies ChCh galvenokārt strādāšanas nolūkā, bet brīvajā laikā dara visu, kas vien ienāk prātā. Dušā karsto ūdeni lieto vairāk nekā vajadzētu un sildītāju istabā kurina gandrīz 24h diennaktī. Kopumā kārtīgs cilvēks, kas dažkārt nomazgā traukus arī mākslinieku vietā (jo savādāk savas vakariņas neuztaisīsi), ar čīkstošām istabas durvīm un mūžīgi aukstām rokām. Istaba Nr.7 – hmm...varētu būt Kiro, bet neesmu pārliecināta. Puisis šķiet ir no Korejas, ar vēl zemāku satikšanās iespējamību nekā ar Lisu. Jaunzēlandē mācās angļu valodu un, komunicējot ar viņu, palūdza man runāt lēnāk, kas bija zināms šoks – parasti es esmu tā, kas saka „sorry?”, „pardon?”, „a?”, „hmp?”. Bet jā – tad mēģinu runāt lēnām un ar lieliem burtiem. Arī viņa istabas durvis čīkst un septiņos no rīta – it īpaši skaļi. Tik tāl’ par maniem kaimiņiem.

Lielveikali. Man no sākuma principā riebās Jaunzēlandes lielveikali, jo tur visu pārdod nenormālos apjomos. Vai vēlies nopirkt sev šampūnu? 500ml vai litra pudelē? Vai vēlies nopirkt vienu pudeli alus? Diemžēl nesanāks, izvēlies 6 vai 12-paku. Vienu jogurta paciņu? Mums diemžēl ir tikai 4-pakās. Un tādā veidā varētu turpināt par gandrīz jebkuru produktu. Dažkārt kaut ko iespējams dabūt arī mazos izmēros vai pa vienam, bet tad tas maksā 2-3 reizes dārgāk. Un viņiem nav groziņu, ar kuriem iepirkties. Ir tikai 1,5 Rimi ratiņu izmēra trolley. Tā vien šķiet, ka lielveikali ir domāti tikai ģimenēm, kuras reizi nedēļā atbrauc ar ietilpīgām mašīnām piepildīt savus ledusskapjus. Es kā ceļotāja sākotnēji jutos diskriminēta. Bet šobrīd ar daudz maz patstāvīgu dzīves vietu un jaunatklātu aizraušanos ar kulināriju esmu pat iedraudzējusies ar šiem lielajiem un daudzplauktainajiem objektiem.

Hi, how are you today? Šādi vai līdzīgi sveicieni/jautājumi tiek uzdoti ļoti bieži – te pat no kaimiņiem, stāvot uz ielas, iepērkoties veikalā. No vienas puses ļoti pieklājīgi. No otras puses – šādus jautājumus parasti es uzdodu saviem draugiem vai tuviem cilvēkiem un tādā gadījumā, kad es patiešām vēlos uzzināt kā viņiem iet, kas parasti arī izvēršas par sarunu. Tāpēc bieži vien domāju, kā būtu ja es patiešām sāktu pie kases, kad aiz manis ir gara rinda, stāstīt cik šodien bija izdevusies diena vai arī gluži otrādi gari un plaši izklāstītu savu sāpi par kādu neveiksmi vai ķibeli. Tā teikt, pats vainīgs, ka pajautāji. No trešās puses (kas laikam fiziski nav iespējams, jo puses ir tikai divas) tas veicina atvērtas un draudzīgas sabiedrības veidošanos, jo cilvēki uz ielas nevēršas pie tevis tikai tādēļ, ka viņiem kaut no tevis (jau atkal) vajag, bet arī tādēļ, lai izteiktu komplimentu par tavu šalli vai auskariem, vai arī lai vienkārši padalītos savā priekā par saulainu dienu.

Iepriekšējā rakstā minēju, ka meklēju otru darbu. Samelojos. Īpaši meklējusi neesmu, lai gan savu CV tomēr pielāgoju tā, lai tas izskatītos kaut nedaudz atbilstošāks darbiem, kurus meklēju. Manai trīs gadus ilgajai pieredzei publiskajā pārvaldē šeit nav īpašas nozīmes un diez vai kāds īsti saprot, ar ko es tur īsti nodarbojos. Un tam, ka neesmu atradusi otru (un pat trešo) darbu ir arī pozitīvā puse – man ir daudz laika darīt to, kas pašai patīk. Un laika domāt arī ir daudz. Tāpēc turpināšu tādā pašā garā, jo ir nesalaužama pārliecība, ka darot to, kas patīk un sniedz gandarījumu, var sajust patieso dzīves garšu, atrast atbildes uz visiem jautājumiem un bērnišķīgi priecāties par dzīves sīkumiem, piemēram, mazgāšanos dušā ar visām drēbēm (darbā netīšām sanāca paraut vaļā dušas krānu, to mēģinot nopulēt).

Starp citu, vai esat redzējuši filmu „Casablanca”? Man bija gadījies palaist garām šo klasiku. Nu gandrīz tik pat laba kā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. It īpaši lietainā vakarā zem segas ar karstu Milo (jaunzēlandiešu padzēriens no kviešiem ar garšu līdzīgu kā kakao) krūzi rokās. Damn good!

P.s. Nākošās 5 (šoreiz pašdarinātas) pastkartes meklē ceļu pie saviem adresātiem.

P.p.s. Bilžu diemžēl nav.

53 Gloucester street

Laiciņš šodien jauks... Gaiss smaržo pēc vasaras, pat ēnā ir silti un man nav iebildumu pret durvīm un logiem, kas mūždien tiek turēti vaļā. Jā, vasara tuvojas. Pat es šodien pa ielu gāju T-kreklā, ļaujot saules stariem nedaudz uzkarsēt manu nu jau ļoti izbalējušo ādu. Šķiet, ka arī koki ChCh pilsētas centrā ir kļuvuši vēl zaļāki, rododendri – vēl košāki un putni – vēl skaļāki, kā jau pavasarī pieklājas. Pastaigājoties pa Katedrāles laukumu, nopētu vietējā tirdziņa izstrādājumu piedāvājumu un ieraugu Ziemassvētku štellītes. Pirmā doma – nu c’mon! Kurš tagad (ziedošā zaļumā) mēģina iztirgot ziemas sezonas preces? Bet ilgi nebija jābrīnās – ir taču oktobris un tuvojas Ziemassvētku laiks. Ziemassvētku laiks? Es nevaru sagaidīt, kad beidzot varēšu (jau atkal) stiept savas vasaras drēbes mugurā un gatavojos peldēšanas sezonai, kas neglābjami kontrastē ar faktu, ka tirgotāji gatavojas gada ienesīgākajam laikam – Ziemassvētkiem. Nu neko, Ziemassvētkus var sagaidīt arī pludmalē...hmhm..tā vismaz vietējie runā.

Ja par šī raksta nosaukumu – 53 Gloucester street, tad tās tagad ir manas mājas. No cietuma mani atbrīvoja. Būtu jau tur pasēdējusi arī ilgāk, bet vairs netika piedāvāts izdevīgais nedēļas piedāvājums, kā arī līdz ar darba atrašanu, ikdienas braukāšana ar autobusu sāka sagādāt problēmas – jau atkal savu laika plānošanu nācās pakļaut autobusu grafikam, kas brīvdienās ir diezgan...pašķidrs. Toties šobrīd izdzīvoju vienu no saviem sapņiem – dzīvošanu pilsētas centrā. Varbūt kādam liksies, ka meitene nav diez ko radoša sapņu izvēlē, bet pēc 6 gadu ilgstošām attiecībām ar SIA „Ādaži ekspress” autobusiem ar kārtīgu 10-zobu smaidu izbaudu faktu, ka visu, kas atrodas pilsētas centrā varu sasniegt 15 minūšu laikā. Kājām ejot. It īpaši par šo priecājos piektdienu un sestdienu vakaros, kad nav drudžaini jāskatās pulkstenī ar domu, ka tikai nenokavēju pēdējo autobusu, kā arī nav vienā no desmit reizēm jāskrien tam pakaļ. Tā nu par $140 nedēļā (šeit visus komunālos maksājumus rēķina uz nedēļu, algu maksā katru otro nedēļu, samaksu par darbu rēķina stundas likmē vai gadā. Man jau liekas, ka ierastais mēnesis ir ērtāks, bet nu okey) esmu tikusi pie savas 2x3m privātās telpas - mazas, bet piemīlīgas istabas ar vienu gultu, brūnu skapi un simpātiski baltu kumodi. Jau pēc pāris sekundēm šajā telpā sapratu, ka man šeit patiks. Un par laimi – varēju ievākties jau nākamajā dienā. Kopumā mājā ir 10 dzīvokļi, no kuriem 9 tiek izīrēti kā dzīvokļi un 10.dzīvoklī tiek izīrētas 7 istabas. Mani dzīvokļa biedri ir visā visumā aizņemti cilvēki, redzu tos ik pa laikam, pārmiju dažus vārdus, bet tas arī viss. Nav gluži vairs kā backpacker hosteļos – tur vienmēr varēja atrast kādu, ar ko parunāties, dalīties informācijā, pārspriest līdz šim redzēto un atrast savus domu biedrus. Nu neko, nāksies meklēt domu biedrus pilsētā.

Mans darba meklēšanas maratons laimīgā kārtā ir vainagojies ar zināmiem panākumiem – darbs ir. Nepilna pusslodze gan, bet vismaz vajadzētu pietikt, lai nosegtu īres naudu un pārtikas izdevumus. Strādāju viesnīcā par apkopēju. Baigā niecīguma piegarša šim vārdam, bet jā – uzkopju numuriņus pēc klientu aizbraukšanas. Mans darba devējs gan saka, ka visa pasaule sastāv no apkopējiem un apsargiem, tādēļ vien ir jājūtas lepnai. Nu labi..ja reiz tu tā saki. Bet nav tik traki, kā es biju iedomājusies – cilvēki ir diezgan tīrīgi radījumi. It kā jau tīrīšana nešķiet nekas ārkārtējs un grūts, bet ir zināmi nosacījumi šim darbam – standarti. Vienu standarta apartamentu uzkopšanai tiek dots standarta laiks – 30 minūtes, kuru laikā jānodrošina tā atbilstība tīrības standartiem. Vārdu sakot, ir jārīkojas ļoti ātri un jāatceras, kā precīzi jāklāj gulta, kādā leņķī jānovieto krūzītes plauktā, cik spīdīgi nopulētam jābūt virtuves un vannas istabas ūdens krānam un cik rūpīgi sarullētiem mutes dvielīšiem. Nekad neesmu varējusi saprast, kā iespējams iztīrīt dušas kabīni nesaslapinoties? Izrādās ļoti vienkārši – to vienkārši izslauka ar dvieli un tīrīšanas līdzekli. Principā uzkopšanas galvenais uzdevumus ir skaisti saklāta gulta un spīdīgi rokturīši, tā teikt – darbojas uz psiholoģiju. Lieki piebilst, ka turpmāk viesnīcās mani šitā piemuļķot nevarēs. Bet kopumā es pamazām ieeju ritmā. Pirmās dienas numuriņa uzkopšana aizņēma stundu, šobrīd kādas 45 minūtes. Dažbrīd aizdomājos cik ļoti šis darbs atšķiras no biroja darba. Ne tikai ar tā būtību, bet arī ar padarīto darbu un samaksu. Man neskatoties uz to, ka viena numuriņa tīrīšana šobrīd aizņem 45 minūtes, maksās par 30 minūtēm, jo tas ir standarts, kurā man ir jāiekļaujas. Par laiku, ko pavadu pārvietojoties no viena stāva uz otru, arī netiek maksāts. Ja atceros darbu birojā, tad mana 8 stundu apmaksātā darba diena iekļāva gan kafijas/tējas pagatavošanu un izdzeršanu, gan personīgā e-pasta un ziņu izlasīšanu, gan aprunāšanos ar kolēģēm. Ja paskatās uz vēl augstākiem amatiem, tad šī „standarta” darba diena iekļāva ne tikai to vien. Interesanti pavērot, kā mainās izpratne par darba veikšanai nepieciešamā laika daudzumu un ērtībām atkarībā no amata nozīmīguma un prasmēm, kas nepieciešamas šī amata veikšanai. Lai nu kā - gultu tagad arī protu saklāt, kas priekš trešās dienas esot labs rādītājs. Un, protams, neiztikt arī bez pirmo darba dienu pērlēm – dezinfekcijas līdzekļa iesmidzināšanu tieši acī. Neprasiet, kā es to dabūju gatavu. Vispār es sev šķietu ļoti saprātīgs cilvēks, bet dažkārt gadās izstrādāt kaut ko tik muļķīgu, kas uz kopējā saprātīguma fona šķiet izcili stulbi. Nezinu kādēļ tā, iespējams, profilakses nolūkos. Bet dezinfekcijas līdzeklis tiek lietots labu labais – nenormāli koda visu atlikušo dienu.

Neskatoties uz to, ka šobrīd esmu nodarbināta persona, darba meklējumi nav beigušies. Turpinu meklēt otru un ja būs nepieciešams arī trešo darbu, lai izdotos iekrāt pietiekami daudz naudas automašīnas iegādei un turpmākiem ceļojumiem. No vienas puses ChCh ir lielākā pilsēta D-salā, kas nozīmē, ka šeit ir darba iespējas, bet no otras puses – visi brauc uz ChCh, lai sameklētu darbu, kas rada ļoti lielu pieprasījumu un konkurenci. Nu redzēs – iespējas ir vienmēr.

Kamēr brīvā laika ir daudz to izmantoju nodarbēm, kuras ir sirdij tuvas. Mākslas piederumu veikalā iegādājos skiču bloku, zīmuļus un ogli. Un, ja brīvdienās turēsies šis vasarīgais laiks, došos uz pludmali ķēpāties. Cheers!
Bildēs - 53 Gloucester street

ChCh

Nu pat jau šķiet, ka laiks ir sācis kustēt ātrāk. Nemanot ir paskrējusi nedēļa, kopš esmu ChCh. Šīs nedēļas laikā esmu nedaudz vairāk iepazinusi šo pilsētu un nedaudz arī nogurusi no tās bezpersoniskuma. Bet tas ir tikai darba dienās. Nedēļas nogalē pilsēta atmostas pa īstam – ielu muzikanti sāk spēlēt uz ielām un skvērā, mākslinieki un amatnieki pilsētas tirdziņos tirgos savus izstrādājumus un čamčas, ielu kafejnīcas pilnas smejošām sejām. Bet darba dienās, kā jau darba dienās – pulksten piecos veikaliem režģis pāri, cilvēki steidz uz mājām un paliek auksti. Auksti gan man te ir visu laiku, lai arī saule spīd, vējš ir nejauks un uzdzen drebuļus. Vietējie pie tā laikam ir pieraduši, jo kā gan lai izskaidro situāciju, kad es uz ielas stāvu saģērbusies visās savās siltākajās drēbēs, cimdīši rokā un kapuce galvā, bet man blakus stāv meitene zandalēs, džinsos un vieglā blūzītē? Kamēr es nepacietīgi mīņājos uz vietas, salstot un nesaprotot, kur tas autobuss tik ilgi kavējas, viņa mierīgi kaut ko skatās savā telefonā. Un es nevaru saskatīt zosādu uz viņas rokām. Nez, var jau būt, ka es tāda salīga, bet varbūt, ka jaunzēlandiešiem vienkārši biezāka āda.

Bet ja par to, ko esmu šīs nedēļas laikā sadarījusi, tad jāsāk ar to, ka dzīvoju cietumā. Aha, tieši tā – cietumā. Jailhouse accomodation. Hostelis ir izveidots bijušajā cietuma ēkā un cietuma kameras ir pārtapušas par istabiņām. Esmu ietupināta kamerā Nr.32. Ja vajadzētu aprakstīt arhitektūru, tad es teiktu, iedomājieties seriāla Prison break cietumu 19.gadsimtā. Protams, ir veikts remonts, kas telpas no draudīgām ir pārvērtis par visnotaļ foršām un stilīgām. Kā arī hosteļa īpašnieki īpaši piedomā pie detaļām – gultas pārvalks un dvielīši virtuvē ir klasiski meln-balt-melnām svītrām. Bet nu jā, durvis istabiņām ir metāla, smagas un aizslēdzot rodas tas dobjais troksnis kā seriālā... Par mājīguma sajūtu šeit nav ko runāt, bet viss ir tīrs un visādi citādi jauks.

Tā kā hostelis atrodas kādu 15min brauciena attālumā no pilsētas centra, tad esmu iepazinusies arī ar sabiedrisko transportu. Publiskā transporta pakalpojumus šeit nodrošina Metro. No sākuma domāju, vai tad tiešām šai pilsētai būtu pazemes metro, bet izrādās tas tikai tāds nosaukums autobusiem. Un katru maršrutu var izbraukāt par 2,80$, ja divu stundu laikā plāno braukt atpakaļ, tad var izmantot to pašu biļeti. Šoferīši visnotaļ laipni un izpalīdzīgi. Tā kā praktiski visiem jaunzēlandiešiem ir mašīnas, tad sabiedrisko transportu viņi izmanto reti un autobusi ir pustukši. Pat darba dienas beigās nav vajadzības spiesties, rīvēties un grūstīties. Un katrā pieturā pasažieri, kāpjot ārā, šoferītim uzsauc Thanks! Es arī.

Ejot pa pilsētas ielām, cītīgi nopētu informācijas stendus, ko pilsēta piedāvā. Galvenokārt uzmanību pievēršu bezmaksas pasākumiem. Un tā pilnīgi nejauši nokļuvu jau atkal mākslas galerijā uz bezmaksas dokumentālo filmu un vēlāk uz prezentāciju par pilsētas domes atbalstu māksliniekiem un amatniekiem. Dokumentālā filma bija par amerikāņu fotogrāfu, kas šķiet, ka septiņdesmitajos gados pārcēlās uz ChCh, lai pasniegtu fotogrāfijas mākslu studentiem. Uzvārdu vairs neatceros, bet šķiet, ka savā dzīvē ir bijis kolorīta personība un joprojām tāds ir. Pēc filmas paliku uz prezentāciju par pilsētas domes atbalstu. Un likās ļoti interesanti, ka ir izveidoti speciāli fondi, lai atbalstītu mākslinieku aktivitātes. Un viņiem šeit tas ir kā viens no pilsoniskas sabiedrības veidošanas pasākumiem, tā teikt – community work. Un visa cita starpā bija prezentācija no krievu kopienas, jo arī viņi ir saņēmuši atbalstu no pilsētas domes. Prezentācijā runāja sieviete vārdā Anna ar ļoti izteiktu krievu akcentu. Gandrīz vai eksotika – tik sen nebiju dzirdējusi šo akcentu, kas savukārt mani vedināja uz domām, vai ir arī latviešu kopienas šeit? Oklendā noteikti kāda ir, bet varbūt arī ChCh?

Izmantojot saulaino laiku, izlēmu braukt un apskatīt ChCh pludmales. Kopumā tādas, kurās var nokļūt ar sabiedrisko transportu ir trīs – New Brighton, Sumner un Lyttelton. Lyttelton gan vairāk ir kā osta, kurā ir pietauvojušies gan kravas kuģi, gan arī mazās skaistās jahtas. Pirmā, ko dodos apskatīt – New Brighton. Meitene informācijas centrā teica, ka ar autobusu aizbraucot līdz galam un tad dodoties gar pludmali, sanāk jauka stundu gara pastaiga. Jauka jau bija, tikai kādas 2 ar pus stundas gara. Uz New Brighton pludmali var doties, ja gribas aizbēgt no pilsētas un cilvēkiem, tāda vientuļa, ar dažām kaijām un daudz gliemežvākiem. Vienā posmā gan var sastapt suņus, kuri arī nekautrējas nākt klāt apostīt un ar savu smilšaino purnu nosmērēt tavu balto kreklu. Jaunzēlandiešu suņiem patīk pludmales. Katrā pludmalē ir nodalīta zona, kur saimnieki ar saviem mīluļiem var iet pastaigāties un izdauzīties ūdenī. Līdz šim novērojumi liecina, ka suņi ir labi audzināti un miermīlīgi (man kā personai, kurai ir ļoti bail no svešiem suņiem, tas ir patīkams atklājums). Sumner (man visu laiku šķiet, ka tas, kas izdomājis nosaukumu šai pludmalei nav bijis īpaši spēcīgs angļu valodas pareizrakstībā, jo tā vien prasās pēc Summer, ne?) pludmale ir īsta tūristu un sērferu pludmale. Pats ciematiņš tāds ļoti skaists un mīlīgs, pilns ar āra kafejnīcām. Varu iedomāties, ka vasaras sezonā, tas čum un mudž no sērferiem, atpūtniekiem un vasaras baudītājiem. Lyttelton – nasing spešal, miermīlīgs ostas ciematiņš.

Kopš esmu Jaunzēlandē ar vien vairāk konstatēju, ka ir lietas, kas man sāk ļoti pietrūkt. Ja tās vispār var nosaukt par lietām. Ģimene un draugi viennozīmīgi (šī kategorija ir ārpus jebkuras konkurences, bet ne par to ir stāsts šoreiz). Man ļoti pietrūkst dejas. Nu tā, ka ļoti, ļoti. Vēderdejas, kuras dejoju kādu gadu un arī salsa, kuru dejoju kādus 5 mēnešus. Tad nu lai kaut kādā mērā apmierinātu šīs vajadzības, kā arī ziņkārības vadīta, sāku meklēt, ko ChCh šajā ziņā var piedāvāt. Ir salsas skolas, kuras piedāvā kursus (jāsaka gan, ka pa diezgan lielām naudām), kā ir arī salsas deju vakari. Deju vakari mani interesē visvairāk. Rīgā salsu kādā no klubiem vai bāriem var dejot katru vakaru, šeit – ceturtdienu un piektdienu vakaros. Tad nu ceturtdienas vakarā sataisos, uzvelku kājās savas sarkanrozā kurpītes (vienīgās, ar kurām iespējams kaut nedaudz padejot), nokavēju autobusu, ar ko laicīgi nokļūt centrā (ir lietas, kas nemainās, lai arī kurā pasaules malā es atrastos), bet tomēr nokļūstu bārā, kurā ir bezmaksas salsas deju vakars. Cilvēku nav daudz, bet ir salsas mūzika un dejas. Vakara gaitā nedaudz padejoju, sapazīstos ar vienu no puišiem, novēroju dažus labus dejotājus, iepazīstu neredzētus dejas stilus, iegūstu traumu, kad viena no dejotājām ar savām aukstpapēdenēm uzkāpj man uz kājas (auuuch!) un pulksten 12os pasākumu jau klapē ciet. Tik vien tas prieks? Nu labi, norakstu to uz ceturtdienas vakaru un faktu, ka es tomēr nokavēju sākumu. Tik tāl’ ar salsas dejošanu.

Vēderdejas (droši vien vairāk interesēs meitenes, ar kurām kopā iepriekš dejoju). Internetā atrodu informāciju, ka ChCh atrodas vēderdeju skola, kas ir arī lielākā Jaunzēlandē. Un sestdienas vakarā viņiem ir pasākums – tāds kā neliels koncerts, kur dejotājas rādīs, ko ir samācījušas. Nodomāju - lieliski, varēšu redzēt, kā jaunzēlandietes prot kustināt savus gurnus. Ierodos noteiktajā laikā un vietā, samaksāju par savu biļeti un pašai par pārsteigumu konstatēju, ka telpa, kurā notiks dejošana ir samērā maza, pusi no tās aizņem spilveni. Nu okey, koncerts tiešām solās būt neliels. Iekārtojos uz viena no lielajiem spilveniem un gaidu sākumu, kurš kaut kā galīgi negrib sākties. Kaut kādā brīdi biju palaidusi garām, ka tas ir groziņu vakars, jo dāmas ierodas ar iepirkumu maisiņiem, no kuriem velk ārā uzkodas, kā arī..pudeles. Šampīši, vīniņi tiek korķēti vaļā un sajūta tādā kā nelielā burziņā. Iepazīstos ar vienu no skatītājām/dejotājām, kura paskaidro man, ka šis ir tāds casual pasākums, kurā dejotājas vienkārši sanāk kopā, padejo, paēd & nedaudz iedzer un vienkārši labi pavada laiku. Tas šķiet ļoti apsveicami (jau atkal tiek pieminēti vārdi community un social activity, kas labi iet kopā kopējo atmosfēru). Vēderdejām vecuma ierobežojumu nav, bet pierasts, ka Latvijā ļoti liela daļa dejotāju ir aptuveni manā vecumā, bet šeit lielākā daļa dāmu biju vecumā aptuveni uz 35 – 40. Kā arī Jaunzēlandē vai vismaz ChCh šķiet, ka tribal vēderdeju stils ir lielākā cieņā nekā tradicionālais (nezinu precīzu definīciju, kas ir tribal, bet man tas izskatās, kā vēderdejas emo stilā, nu kaut kā tā). Pasākums beidzot sākas un izlozes kārtībā dāmas uzliek savu mūziku un ar saviem priekšnesumiem sāk uzstāties. Pirmais priekšnesums ir labs, ar izstrādātām kustībām un pietiekami profesionāls (man šķiet, ka tā bija pasniedzēja), bet nu nākamie... Neko nesaku par dejotājām – iesācējām, jo pati neesmu nekāda spīdošā dejotāja, un katram ir savs līmenis, kurā dejo. Bet lielākajā daļā priekšnesumu tās nebija vēderdejas, drīzāk kaut kas ar vēderdeju elementiem. Man, kā tradicionālo vēderdeju stila piekritējai, tribal dejas sevišķi neiet pie sirds, bet pat neskatoties uz to, esmu redzējusi labas šī stila dejas. Un brīdi, kad uz skatuves uznāca meitene ar rozā zaķīša austiņām pie sava tribal stila tērpa, mans pacietības mērs bija pilns – I’m out of here! Protams, grūti novērtēt katras dejotājas profesionalitāti, nezinot, cik ilgi viņa ir dejojusi, bet kopumā man šķiet, ka Rīga ir krietnu soli priekšā gan skolu izvēles, gan kvalitātes ziņā. Tā vien šķiet, ka lielais attālums starp Jaunzēlandi un šīs dejas izcelsmes zemi ir atstājis manāmu iespaidu. Bet nenoliegšu, ka kritizēt ir viegli un padodas tas katram, arī man. Tā kā savas dejošanas vajadzības tā arī neapmierināju, tad noteikti meklēšu iespējas vēl un ziņošu, kā man gājis.

Tomēr mans galvenais izklaides veids šajā pilsētā ir darba meklēšana. Katru rītu izeju no hosteļa ar kaķa somu plecā (pašdarināta auduma tarba ar dzeltenu kaķi virsū no laikiem, kad man bija iestājies zināms kaķa kults) un CV tā vēderā. Esmu izmēģinājusi 3 darba meklēšanas veidus (pagaidām bez panākumiem, jāatzīst) – internets, vietējā avīze un pa tiešo jautājot, vai gadījumā nemeklē kādu papildus darbinieku. Līdz šim meklēju iespējas strādāt par viesmīli, lai arī man nav atbilstošas iepriekšējās pieredzes. Tā izrādās nav lielākā bēda, ir vietas, kuras ir gatavas mani apmācīt, bet uzzinot, ka mana vīza atļauj strādāt tikai 3 mēnešus...nu nē, tas ir daudz par maz. Jo sākot strādāt šobrīd, man būtu jāaiziet decembra beigās/janvāra sākumā, kad sākas skolēnu brīvdienas un ir karstākais sezonas punkts. Nevaru nepiekrist darba devējiem, ka tas tiešām būtu ļoti neizdevīgi. Tāpēc kārtējo reizi pierādās fakts, ka plānošanai šādā ceļošanā nav vietas. Tu vari izdomāt, ka ChCh būs perfekta vieta, kur atrast darbu un nobāzēties uz kādiem 3 mēnešiem, bet patiesībā sezonas darbiem ir vēl nedaudz par agru. Bet kā saka M.Dooley (zināms arī kā The Universe) – without challenge, adventure is impossible. Tad nu nost ar plānošanu un skatīsies, ko nākamā diena nesīs.

Ir vēl dažas lietas, kuras ir pieminēšanas vērtas. Piemēram, double chocolate muffins. Neiespējami pretoties. Latvijā šiem konditorejas izstrādājumiem nekad nepievērsu īpašu uzmanību, bet šeit tie ir tik garšīgi, ka vienmēr atrodu iemeslu, kādēļ sevi palutināt (piemēram, pēc kārtējā darba atteikuma). Mašīnas. Jaunzēlandieši lielākoties brauc ar diezgan pavecām mašīnām, jo tās ir lētas. Glancētus un šikus autiņus redzu ļoti reti, pretēji tam, kā pierasts Rīgā. Toties pludmales ciematiņos it sevišķi ir redzami rihtīgi oldsklūlīgie autiņi, tādiem vieta būtu muzejā, bet šie braucamā kārtībā braukā pa mazajām ieliņām ar smaidīgiem šoferiem iekšā. Uhh, bildēs var redzēs dažus eksemplārus. Es arī kādu no tiem sev gribētu! Attiecībā uz braukšanu pa pretējo joslu, esmu jau pieradusi, ka, šķērsojot ielu, galva ir jāgriež uz pretējo pusi, t.i. – labo, lai novērtētu, vai nebrauc kāda mašīna. Kā arī dzīvojoties fermā, man vienu dienu bija jābrauc uz tuvējo ciemu pie stūres. Un ziniet, sēžot mašīnas labajā pusē, braukšana pa kreiso joslu iegūst zināmu jēgu. Tā ka nemaz nav tik traki ar to pretējo pusi. Vienīgi dažkārt uz ielas sanāk gandrīz aizrīties ar ābolu, ko ēdu, kad paskatoties uz tradicionālo šofera atrašanās vietu, ieraugu kājas, kas uzceltas uz paneļa, vai seju, kas skatās tieši uz mani, nevis ceļu, vai, piemēram, suni.

Šodien paliek tieši mēnesis kopš esmu Jaunzēlandē. Atskatoties atpakaļ uz redzēto un izjusto grūti novērtēt vai tas ir daudz vai maz. Nav īsti ar ko salīdzināt, tāda nebijusi pieredze. Varbūt arī nevajag.

Ar vienu no ceļotājiem, ko iepazinu „cietumā” vienvakar mēģinājām noformulēt ceļotāja dzīvesveidu. Lūk, rezultāts. You’re never alone, but always on your own. Precīzāk, man šķiet, nav iespējams pateikt. Tad jau - līdz vēlākam!

Ā, un noslēgumā bilde iz cietuma dzīves.

Pārējās bildes - http://picasaweb.google.com/agnese.mukstina/ChCh#

First impressions of ChCh

Christchurch – Jaunzēlandes D-salas lielākā pilsēta, kurā dzīvo aptuveni 350 000 no visiem ~ miljons šīs salas iedzīvotājiem. 1856.gadā Christchurch ieguva pilsētas statusu, kas to padarīja par vecāko pilsētu Jaunzēlandē. Turpmāk tekstā šīs pilsētas nosaukumu norādīšu kā ChCh (šo saīsinājumu lieto arī paši jaunzēlandieši), jo latviskota izklausās vienkārši smieklīgi – Kraistčērča, bet angļu valodā baidos ielaist kādu drukas kļūdu ar visiem 3 „ch” un 2 „r”.

Manās pirmajās dienās šajā pilsētā laika apstākļi bija pārsteidzoši labvēlīgi – saule spoži rotājas pie debesīm, mākoņu tik pat kā nav un temperatūra dienas vidū sasniedza pat 20 grādus. Tomēr savu jaku novilku, tikai esot saule, jo tiešos saules staros ir ļoti karsti, bet ēnā uz savas ādas varētu burkānus rīvēt. Nedaudz atgādina situāciju Marokā februāra mēnesī – saule ir ļoti stipra un karsta, bet zeme vienkārši vēl nav pamodusies no ziemas un pietiekami uzkarsusi.

Par pirmajiem iespaidiem runājot, man beidzot ir sajūta, ka esmu pilsētā. Ir „daudzstāvenes”, ir Viktorijas laikmeta mājas ar vēstures piegaršu, ir milzum daudz cafe, restorāniņi, biroju ēkas, šikas viesnīcas, izklaides iespējas, dāmītes modernos kostīmiņos un Kerijas Bredšovas tipa augstpapēdenēs un jaunskungi iespīlētos uzvalkos, kā arī, protams, tūrisma industrijas izlikto āķu – suvenīru bodes, retro tramvajs, kaut kas līdzīgs gondolām pilsētas kanālā un gaisa bānītī, kā Siguldā. Bet kā jau katrai pilsētai, tai ir arī otra – ēnas puse: ir novēroti pirmie bezpajumtnieki, aizdomīga paskata tipi, piesārņotāks gaiss, biezāka satiksme un cilvēki vairs nešķiet tik laipni, kas saskaņā ar manu iepriekš izstrādāto teoriju norāda uz kiwi ne-omā vai ceļotājiem. Pilsētas vide acīmredzami dara savu.

Pilsēta ir ļoti multikulturāla, kā jau pati Jaunzēlande (ko viņi uzskata par savu lielāko priekšrocību). Tikai nevaru saprast, vai aziāti nav vairāk par citiem. Lai man piedod šī kontinenta pārstāvji, bet es tā īsti neprotu atšķirt ķīnieti no japāņa vai no korejieša, visi šķiet vienādi. Viņiem droši vien mēs visi arī liekamies vienādi. Katrā ziņā viņu ir daudz, kas iespaido arī ēstuvju ēdienkarti. ChCh un visa Jaunzēlande ir pārbāzta ar fast un junk food iestādījumiem, tie ir it visur un kādus vien vari iedomāties – McDonalds, Burgerking, KFC, Subway, u.c. eiropiešu/amerikāņu tipa ēstuves, kurām ir pievienojušās arī aziātu tradicionālo ēdienu piedāvātāji. Japāņu, ķīniešu, taizemiešu saldskābās smaržas ir atrodamas ik uz stūra. Vienmēr esmu zinājusi, ka ēst gatavot iemācīšos, kad pienāks īstais laiks. Vienreiz, divreiz, nu labi trīs reizes pēc kārtas var paēst tajās ēstuvēs, bet ceturtajā reizē vēders sāk mest kūleņus, kā arī rodas sirdsapziņas pārmetumi, domājot ar kādām nevajadzīgām un taukainām vielām piebāžu savu organismu.

Lai gan pilsētas tūrisma industrija piedāvā dažādas aktivitātes, pagaidām uz tām skatos ar lielu skepsi, jo liela daļa šķiet vienkārša naudas izšķiešana par neko. Tāpēc apmeklēju vietas, kuras ir bez maksas – Mākslas galeriju un Canterbury (reģions, kurā atrodas ChCh) muzeju. Mākslas galerijā atrodas laikmetīgās mākslas izstāde ar vairāku slavenu Jaunzēlandes mākslinieku darbiem, no kuriem man lielākā daļa liekas pilnīgs sviests. Zinu, jau zinu, ka māksla ir subjektīva un tā nedrīkst teikt, bet ja man priekšā stāv instalācija un, lai saprastu tās vēstījumu sabiedrībai vai mākslinieka iekšējās pasaules kataklizmu, ko viņš ar šī darba palīdzību cenšas izpaust, man būtu vajadzīga nedēļa, tad tādā gadījumā uzskatu, ka kvalitatīvā un „paķert spējīgā” mārketinga reklāmā ir vairāk mākslas nekā šajos darbos. But no offence, tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis.

Viena no ekspozīcijām bija ļoti interesanta - tajā bija izstādīti 9 Jaunzēlandes jauno mākslinieku darbi. Tās nosaukums „White on white”. Visos darbos dominēja baltā krāsa un tās lielākoties bija dažādas instalācijas, kā arī interaktīvi darbi. Piemēram, datorgrafikā. Turpat netālu no balta monitora atrodas pele, ar kuras palīdzību darbā var veikt savas izmaiņas, kā rezultātā viens un tas pats attēls neparādās divas reizes un katrs apmeklētājs var sniegt savu ieguldījumu mākslinieka darbā. Otrs – balts mākslīgā kažoka laukums, kurā, uzvelkot baltus cimdiņus (lai balts tomēr paliktu balts), ar birstītēm, attiecīgajā virzienā ķemmējot kažoka spalvu, var uzvilkt jaunas līnijas vai nolīdzināt esošās. Manuprāt, lieliska ideja, kā iesaistīt izstādes apmeklētājus. Lieki pieminēt, ka abos šajos darbos atstāju savus nospiedumus.

Tomēr visvairāk manu uzmanību un daļu no atlikušās dienas domām piesaistīja kādas desmit skulptūras, kurās bija attēlots viens un tas pats vīrietis. Pirmā skulptūra bija vislielākā un visas pārējās par kādiem dažiem cm īsākas, izkārtotas dilstošā secībā. Lai arī visās skulptūrās ir attēlots viens un tas pats vīrietis, papildus to lielumu izmaiņām, bija vērojamas arī citas izmaiņu nianses, bet salīdzinoši nelielas. Un instalācijas nosaukums skan aptuveni šādi: I wish I was what I was when I whished to be what I am. Nosaukumu lasīju vairākas reizes un vairākas reizes arī staigāju gar skulptūrām, uzmanīgi pētot tās. Izmaiņas bija, bet ne pārāk lielas, un skulptūru lieluma pieaugums man asociējas ar novecošanu. Un tas man lika aizdomāties par to, cik ļoti mēs dažkārt vēlamies sevi mainīt un par tā lietderīgumu. Nebūt nenoliedzu izaugsmes nepieciešamību, jo tas ir process, ko pati savā dzīvē nemitīgi meklēju, bet šķiet, ka būtiski ir apzināties robežas un novērtēt sevi jebkurā dzīves posmā, lai kādā brīdi nebūtu jāatskatās atpakaļ un jāsecina, ka liela daļa pūles bija veltas, jo patiesībā būt pašam sev šeit un tagad ir ārkārtīgi labi. Lai arī no sākuma domāju, ka šajās ekspozīcijās pat iedvesmu nevarēšu pasmelties dēļ sākotnēji redzētajiem un nesaprotamajiem objektiem, tomēr ņemu savas domas atpakaļ.

Netālu no Mākslas galerijas atrodas arī Canterbury muzejs, kurš ir ļoti liels – 3 līmeņos un iekļauj sevī ekspozīcijas gan par Jaunzēlandes pirmatnējiem iedzīvotājiem – maori, gan par eiropiešu laikiem, gan par Arktikas izpēti un pat ēģiptiešu mūmiju. Noguruma dēļ muzeju apskatīju ļoti virspusēji, bet nosolījos sev, ka noteikti tur atgriezīšos, jo atrašanās jaunā vidē ir veicinājusi interesi un vēlmi izpētīt šīs vides pagātni. Toties atklāju The Arts centre – vietu, kur pulcējas dažādi mākslinieki ar saviem izstrādājumiem, vietu, kur atrodas daudz mazu galeriju un valda patīkama gaisotne, kuru vēl vairāk paspilgtina mūziķi un cirkus mākslinieki – pašdarbnieki. Ja kādreiz esiet ChCh un nevariet mani atrast, tad visticamāk atrodos kaut kur Montreal ielas un Worcester bulvāra rajonā.

Atrašanās pilsētā nozīmē papildus izdevumus, kas savukārt liek meklēt darbu. Ja pavadot divas nedēļas fermā mani vienīgie izdevumi bija zobu pastas iegāde, tad šeit tas tāds nieks vien ir. Jāmaksā par nakts mājām, ēšanu, transportu un droši vien vēl par kaut ko, ko šobrīd nevaru iedomāties. Tāpēc galvā atsvaidzinu darba meklēšanas iemaņas, datorā - CV, kas gan šķiet pilnīgi neatbilstošs darbiem, kurus plānoju meklēt, bet nu – kāds ir, ar tādu jādzīvo. Nākamā nedēļa sola daudz formalitāšu kārtošanu (tas pats bankas konts un nodokļu maksātāja numurs ar man neesošo patstāvīgo dzīves vietas adresi), garu staigāšanu, meklējot jaukākās kafejnīcas, kurās varētu strādāt, un sazvanīšanos. Eju papildināt savu Vodafone kredītu. See ya!

P.s. Bildes šoreiz nav, jo pilsētu sākumā likās foršāk skatīt plaši atvērtām acīm, nevis caur 5x8cm lielo fotokameras ekrāniņu :) Bet vēlāk noteikti būs.

Hanmer Springs

Kā jau iepriekš minēju, pēc darba fermā jutos nopelnījusi atpūtu, tādēļ pa ceļam uz savu nākamo pilsētu Christchurch, nolēmu iegriezties Hanmer Springs. Kas patiesībā tāds tūrisma ciemats vien ir. Tās galvenais produkts ir termālie baseini, kuros ūdens nāk no apkārtesošo kalnu termālajiem avotiem. Pats baseinu kompleks atrodas ārā, zem klajas debess. Samaksājusi savus 14 bakšus par baseinu apmeklējumu, dodos uz ģērbtuvēm. Un šeit jau atkal paveras jaunzēlandiešu izpratne par telpām, to siltināšanu vai, pareizāk sakot, nesiltināšanu. Eiropas galā pierasts, ka ģērbtuvēs parasti ir silts, lai pēc tam slapjam būtu, kur forši saģērbties. Nu šai pus lielajam dīķim, ģērbtuves ir tādas ļoti nosacītas. Tāda lieta, kā skapīši neeksistē, principā ātri pārģērbies un meties ūdenī. Savas mantas vai nu atstāj slēdzamos seifos ārpusē (par maksu, protams) vai arī atstāj tur pat kaut kur baseinu teritorijā. Tā kā Jaunzēlande līdz šim ir sevi pierādījusi kā drošu valsti un arī pārējie baseina apmeklētāji savas mantas atstāja uz soliņiem, tad es daru tieši to pašu, ik pa reizei gan uzmetot acu skatienu un nočekojot vai viss savā vietā.

Pa teritoriju izvietoti vairāki baseini, kuros temperatura svārstās no 37 - 41 grādam pēc Celsija skalas. Ūdens šajos baseinos ir bagātināts ar minerāliem un visādām citām labām, bet smirdīgām vielām, kurām nosaukumus vairs neatceros. Un baseini pēc smaržas vai smirdoņas atgādina Latvijā atrodamos sēravotus, tikai uzkarsēti. Tā nu es tur sēdēju dažāda siltuma un intensitātes olūdeņos :) Nekas ārkārtīgs jau tas nebija, bet nu relaksējos gan - kā jau atrodoties ūdenī. Ar 1,5h šajos ūdeņos pietiek atliektiem galiem.

No sākuma nebiju plānojusi rakstīt atsevišķu rakstu par šīs vietas apmeklējumu, jo no ciema tur nekā daudz arī nav. Viens pārtikas veikals, viens bankomāts, baseini, spa, dažas kafejnīcas un veikali, kā arī ar tūrismu saistīti kantori, kas piedāvā dažāda veida tūrisma atrakcijas. Bet tas, kas mani visvairāk "paķēra" šajā pilsētā, bija hostelis, kurā apmetos, un tā iemītnieki. Hanmer backpacker hostelis atrodas kādu 5 min gajiena attālumā no nosacītā ciemata centra. Tā īpašnieks Edwin bija ļoti atsaucīgs un viesmīlīgs. Viņš šo hosteli ir nopircis 5 mēnešus atpakaļ un šobrīd ļoti piestrādā, lai to padarītu par labāko hosteli tuvākajā apkārtnē. Un šķiet, ka tas viņam ļoti labi izdodas, jo tik mājīgi un jauki nebiju iepriekš jutusies Nelsonas hosteļos. Hostelis var uzņemt tikai 19 viesus, kas noteikti spēlēja lielu lomu mājīguma gaisotnes radīšanā, jo visi jutās kā savējie. Vakara gaitā sapazinos ar daudziem citiem ceļotājiem, dzirdēju interesantus ceļojumu stāstus, izdzēru daudz tējas krūzītes un, lai arī acis dēļ noguruma krita ciet, nevarēju vien beigt vervelēt. Tas šķiet ir viens no lielākajiem ceļošanas plusiem - iespēja satikt tik dažādus un tik interesantu cilvēkus. Cilvēkus, kuriem ceļošana pa pasauli apkārt ir kļuvusi par dzīvesveidu un savā ziņā arī rutīnu. Saņēmu kārtējo devu ieteikumu turpmākajiem ceļojuma plāniem un pat sarunāju, ka viens britu puisis paķers mašīnā līdz Christchurch. Sweet!

Ā, un vēl nogaršoju ingvera alu. Nenormāli labs. Ar alus garšu galīgi nav saistīts un šķiet ir arī bezalkoholisks. Latvijā tāds arī ir nopērkams?

Bildes šeit: http://picasaweb.google.lv/agnese.mukstina/HanmerSprings#
Nekā daudz gan tur nav, bet debesis tajā vakarā likās fotogrāfēšanas vērtas.

Living in countryside

Jau kādu laiku dzīvošanu nosacītā pilsētā Nelsonā esmu nomainījusi pret lauku fermu. Jā, tieši tā – fermu. Byre Farm ir mājvieta 550 govīm un tās galvenais gala produkts ir piens.

Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ vispār braucu uz Jaunzēlandi, bija izkāpt no savas komforta zonas, ielikt sevi pilnīgi citā vidē un izmēģināt lietas, ko nekad agrāk neesmu darījusi. Nu, šajā ziņā, viss rit pēc plāna – esmu govju fermā in the middle of nowhere un baroju teļus. Un tas nebūt nav tā, kā biju iedomājusies.

Agrā ceturtdienas rītā man bija noorganizēts autobuss, kas mani aizvestu uz vietu, kas saucās KAHATO, kurā mani sagaidītu Kerija – fermas saimniece. Kerijas vietā mani sagaida Emma, meitene no UK, kura drīz brauks atpakaļ uz mājām un kuras pienākumus es plānoju pārņemt. Emma šķiet ļoti jauka meitene, kura pa ceļam uz manām pagaidu mājām izstāsta galvenos pienākumus un kā viņai līdz šim ir gājis.

Mājas mani saigaida Kerija un Stīvens Semmeni, ar saviem bērniem – aptuveni 2 gadus veco Keidu (raksta – Kade, izrunājot man izklausās Keit, kas bija par iemeslu, kādēļ no sākuma domāju, ka Keids ir viņa, nevis viņš. Upss!) un tikai 3 nedēļas veco Saronu (meitene). Semmenu ģimene liekas ļoti jauki cilvēki un man tiek ierādīta mana pagaidu guļvieta ofisā – istabā, kurā atrodas dators. Tas tādēļ, ka viesu istabā mitinās Emma un pēc viņas aizbraukšanas tā kļūs par manējo. Bet ofisā, starpcitu, gulēt nemaz nav tik slikti.

Pēc nelielas iepazīšanās ar māju, kas ir ļoti skaista – koka grīdas, pasteļkrāsas toņi, kamīns un sienas, kuras vairāk sastāv no logiem, nekā sienām (kad izpalīdzēšanas kārtā mazgāju šos logus, tad par tiem vairs tik ļoti nepriecājos), tiku aicināta pie pusdienu galda. Man par lielu pārsteigumu pusdienās tika servēta... maize ar piedevām. Es kā latvieša cilvēks, pusdienās pieradusi ēst silti gatavotu ēdienu, sēžu, skatos un nevaru saprast, no kura gala, lai ķeras klāt. Un patiesībā nebija jau arī ar ko pieķerties – dakšiņu nav (beigās jau gan arī nevajadzēja). Ir plakanais galda nazītis. Izrādās - šajā ģimenē vakariņas ir galvenā ēdienreize. Brokastis kā jau brokastis – kellogs, maize (jau atkal), auzu pārslas, u.c. Pusdienas – maize ar tomātiem, gurķiem, olu un citām piedevām, kas variē. Paņem vienu lielo tostermaizi uzklāj majonēzi vai margarīnu, uzliec salātlapu, pārloki maizi uz pusēm, saliec iekšā olu, gaļu vai tomātus & gurķi un aiziet – štopē iekšā. Pēc tam tēja un saldumi. Vakariņās savukārt tiek gatavots silts ēdiens. Šie ēšanas paradumi šķiet interesanti un tajā pašā reizē pilnīgi nepareizi, jo vakariņas sanāk kādu 1 -2h pirms gulētiešanas. Visi uztura speciālisti taču stāsta, ka nav labi ēst pirms gulētiešanas, vai ne? Un baltmaize tiek ēsta lielos daudzumos, tiešām lielos.

Pēc pusdienām Emma mani aizved uz manu jauno ofisu – kūti. Un jautrība var sākties. Savā naivajā pus-pilsētnieces prātā biju iedomājusies, ka teļu barošana ir tāds.. nu tāds plezīrs vien. Mīļas telītes ar brūnām actiņām, kuras ar pudelīti ir jāpabaro. Yeah, right! Kūtī ir aptuveni 150 teles dažādā vecumā, kuras ir jābaro katru dienu – 2 reizes dienā: 7os no rīta un 3os pēcpusdienā. Un barošana notiek nevis ar pudelītēm, bet salejot pienu plastmasas konteinerā, kuram ir piestiprināti 12 fīderi (īsti nezinu, kā lai tos nosauc latviešu valodā. Knupīši?). Telēm ir jāsaņem 2 litri piena (colostrum) rītā un 2 litri piena vakarā. Un ir jābūt diezgan precīzam, jo ja ir vairāk vai mazāk, viņas saslimt. Vienā reizē tiek barotas 12 vai 24 teles. Jaundzimušās telītes tiek barotas atsevišķi ar super colostrum. Un tā, kā viņas ļoti iespējams ne reizi nav ēdušas un noteikti to nav darījušas no plastmasas knupīšiem, tad nākas iepazīties ar cow wrestling – aktīvo sporta veidu, kad spītīgu mazu govi ir jāpiedabū pie tā sasodītā fīdera! Mugura pilnīgi slapja!

Tātad mana darba diena izskatījās šādi: pieceļos no rīta pirms septiņiem, aizeju uz vietu, kur govis tiek slauktas, piepildu savu barošanas konteineri ar pienu jeb colostrum, ar kvadraciklu to aizvedu uz kūti (šeit ir vēl atsevišķs stāsts, kā mācījos braukt ar šo aparātu un vēl braukt atpakaļgaitā ar visu piekabē piestiprināto konteineri. Bet beigās iemācījos arī to), kur atrodas teles, pabaroju tās, pacīnos ar tām un atvedu konteineru atpakaļ. Un pēc pusdienā tieši tas pats. Pārējā laikā – palīdzu Kerijai ar kādiem mājas darbiem, pieskatu Keidu, palasu kādu grāmatu vai vienkārši sēžu saulē un sauļojos. Daļēji tādēļ, ka tā ir siltākā vieta dienas laikā. Lai arī saulē ir karsti, māja tomēr neuzsilst.

Jau tajā pēcpusdienā, kad Emma parādīja manus turpmākos pienākumus, gredzenus, čamčas (ar šo vārdu tiek apzīmēta visa pārējā bižutērija, ko ikdienā nēsāju), skropstu tušu nomainīju pret novalkātām darba drēbēm, kombinzonu un gumijas zābakiem. Un ziniet, pie kūts aromātiem pierod ļoti ātri. Pirmās dienas gan jutos kā pilsētniece laukos un vairākas reizes uzdevu sev jautājumu: „kāda vella pēc man šeit vajadzēja līst?” Bet beigās jutos lepna, ka tomēr uzdrošinājos, iemācījos un tiku arī novērtēta.

Tā bija lieliska iespēja iepazīties ar kiwi people tipisku dzīvi fermā. Divu nedēļu garumā mana sabiedrība bija Semmenu ģimene un dažāda vecuma govis. Jāsaka, ka sāku jau ļoti ilgoties pēc pilsētas, citiem cilvēkiem, kinoteātra un izklaides iespējām. Jo dzīve fermā dikti atšķiras no dzīves pilsētā, bet to jūs noteikti, ka jau zināt. Divi pilnīgi dažādi dzīvesstili. Tomēr man īpaši gribās izcelt atšķirības māju uztverē. Man mājas vienmēr ir bijusi vieta, kur relaksēties pēc garās darba dienas ar varbūtēju iespēju, ka nedēļas nogalē tiks veikti arī kādi saimnieciski darbi, piemēram, tīrīšana. Fermeru gadījumā tā ir saimniecība, kas ir jāvada 7 dienas nedēļā visu cauru gadu. Darbs norit nepārtraukti un nav iespējams, ienākot mājās, aizvērt aiz sevis durvis uz visu pasauli. Otra lieta, ko novēroju, kontaktējoties ar šiem cilvēkiem - viņiem ļoti patīk tas, ko viņi dara. Ļoti. Savādāk jau nevarētu. Kā man teica - tad nekas no tā neizdotos. Vienkārša patiesība, bet cik no pilsētās esošajiem cilvēkiem var pilnīgi droši apgalvot, ka viņiem patīk tas, ko viņi dara? Nu tā, ka neskatoties ne uz ko, bet patīk. Neesmu veikusi nevienu statistiski reprezentatīvu aptauju, bet šķiet, ka ļoti maza daļa. Bet ir daudz neapmierinātu, dusmīgu, bēdīgu, nogurušu seju, niknu priekšnieku, slinku darbinieku un kuņģa čūlu. Protams, var jau teikt, ka nauda maizei ir jāpelna, bet kāda tam jēga, ja tā vietā, lai dzīvotu, resursu (enerģijas, veselības, prieka, u.c.) pietiek tikai eksistēšanai? Ja jautātu man, tad nē, es nezinu, kas ir tas, ko man really, really, really patiktos darīt. Un tas ir vēl viens iemesls esmu tur, kur esmu. Tā visa meklējumos.

Tik tāl’ par dzīvi laukos un manām filozofiskajām (vai filosofiskajām?) apcerēm. Ain’t gona be a farmer. Nevarētu teikt, ka to nezināju jau iepriekš, bet ir labi par to pārliecināties vēlreiz.

Bildes no lauku piedzīvojumiem atrodamas šeit (īpaši nešķirotas un nekārtotas, slinkums...):

http://picasaweb.google.lv/agnese.mukstina/LivingInCountryside#

Tad nu pēc 2 nedēļu darba laukos, ar nedaudz uzaudzētiem roku muskuļiem, apzelētiem, bik' apkostiem roku pirkstiem un zilumiem gan uz rokām, gan ceļgaliem kārtējo reizi sakravāju ceļa somu un dodos uz Hanmer Springs termālajiem baseiniem. Jūtos nopelnījusi atpūtu pirms došanās atpakaļ pilsētas dzīvē :)

Nelson City

Šī ir mana jau ceturtā diena Nelsonā. (Nelson City, New Zealand. Iedzīvotāju skaits - 58 700 gab., platība - 444 km kvadrātā). Pamazām sāku adaptēties jaunajā vidē. Pirmās divas dienas spēcīgi slimoju ar jetlag. Īsti nezinu, kā to sauc latviešu valodā, bet nu ar laika joslu maiņu izraisītajām sekām – miega trūkumu/uzmācību neīstajā laikā un pilnīgu apetītes trūkumu. Nespēju piedabūt savu organismu dienā gulēt un naktī ēst. Kā arī ēdiens sākotnēji garšoja dīvaini, vēl joprojām tā garšo. It kā piens kā piens, it kā ūdens kā ūdens, it kā olas kā olas, bet tomēr ir jūtamas nepazīstamas garšas nianses. Āboli še gan garšo kā āboli. Bet nu jau ir labāk – guļu daudz un labi, pat pārāk daudz – kādas 10h diennaktī vismaz. Arī ēdu. Gatavoju pati (šis faktors arī iespējams ir vainojams pie apetītes zuduma, vēl mācos operēt ar nepazīstamām pannām, plītīm un ēdieniem).

Dzīvoju izteiktā backpackeru hostelī. Kādu 10 min attālumā no pilsētas centra. Pirmās divas naktis biju apmetusies citā hostelī, kas atrodas tikai kādu 2 min attālumā no šī hosteļa. Biju izdomājusi, ka šajā hostelī būs labāk. Kapēc? Nu tāpēc, ka kaut kādu nesvarīgu iemeslu dēļ man tas neiepatikās, lai arī principā viņam nebija nekādas vainas. Bija pat tīrāks un ar garšīgu šokolādes pudiņu vakarā (šeit dod diezgan negaršīgu dārzeņu zupu). Bet man likās, ka vieglāk savas somas pārstiept pāris metrus tālāk, nekā mainīt savu attieksmi. Tipiski, ne? Tomēr nepareizu lēmumu nav – šajā hostelī nav tik daudz cilvēku, līdz ar to istabā lielākoties esmu viena, kas ļauj atpūsties un netraucēti pārdomāt savas izjūtas. Vispār hosteļi ir tāda interesanta lieta. Lielākoties viss ir balstīts uz help yourself principa un, ja neesi pieredzējis ceļotājs, tad pirmajā brīdī jūties mazs un nevarīgs, jo nevar saprast, kā to plīti piedabūt pie dzīvības, kā ieslēgt un mazgāt drēbes tajā mašīnā, kā dabūt vaļā istabas durvis, kurām slēdzene ieķērusies. Tad nu nākas taisnā ceļā doties pie cilvēka ar izpalīdzīgāko ģīmi un izteikt savu sāpi. Tādā veidā tā komunikācija arī rodas.

Cilvēki hostelī dažādi un interesanti. Ir tādi, kas ceļo un piekopj šo backpacker dzīves stilu jau n-to gadu, ir tādi kas vienkārši ir atbraukuši ceļojumā, ir ģimenes ar bērniem un ir tādi iesācēji, kā es. Iepazīšanās jautājumi galvenokārt vieni un tie paši – no kurienes Tu esi, kā Tevi sauc. Un tieši tādā kārtībā. Un tādā kārtībā arī vieglāk atcerēties, jo vārdus dažkārt ir grūti izrunāt, kur nu vēl atcerēties. Un, protams, reti, kurš zina, kur atrodas Latvija. Bet laikam nav ko vainot ceļotāju no Čīles par pilnīgu Eiropas kartes nepārzināšanu.

Pati pilsēta salīdzinoši neliela. Man gan viņu grūti uztvert kā pilsētu. Mājam reti mēdz būt vairāk par 1 – 2 stāviem, kas man rada tāda neliela miesta sajūtu. Bet ir viss, kas pilētai pieklājas – luksofori, veikali, kafejnīcas, super mārketi, bankas, pasts, utt. Vispār pilsētā esmu nedaudz vīlusies. No atrodamā aprasta internetā biju iedomājusies kaut ko vairāk nekā ir. Iespējams, ka to daļēji var norakstīt uz ziemas sezonas rēķina, jo visas aktivitātes notiek vasarā, sākot no decembra. Neredzu arī baigo mākslinieku aktivitāti, kā solīts. Ir dažas mazas galerijas, veikaliņi, kur tirgo vietējo mākslinieku izstrādājumus, bet nekas wow-wow-wow. Acīmredzot ir jāzina, kur tos māksliniekus meklēt. Tāpēc pagaidām ar gredzena tēlošanu filmā „Gredzenu pavēlnieks 4” ir kā ir. Būs šeit jāatgriežas oktobrī, kad norisināsies mākslas festivāls. Lai gan mani jau brīdināja, ka Jaunzēlandē pilsētās nav ko redzēt, jāorientējas vairāk uz dabu.

Par jaunzēlandiešiem. Šī man liekas pati interesantākā sadaļa, par ko runāt. Iespējams tādu būs vēl daudz. Tātad kā jau minēju, pirmais, kas krīt acīs, ir viņu laipnība un viesmīlība. Kā arī pieklājība. Ja uz ielas vai veikalā nav pārāk daudz cilvēku, tad tu noteikti tiksi pasveicināts vai arī tev tiks veltīs smaids. Ļoti bieži uz ielas vai veikalā vienkārši tiek uzsākta saruna – par skaisto laiku (kas gan bija tikai pirmajā dienā), par dzīvi, u.c. Man pat ir izveidojusies sava teorija – ja netiec pasveicināts vai netika veltīts smaids, tad pretimnācējs bija vienkārši ceļotājs vai kiwi ārkārtīgi lielā ne-omā. Ak jā, jaunzēlandieši sevi dēvē par kiwi. Un ne jau tikai tādēļ, ka viņi audzē kivi augļus lielos apmēros. Kiwi ir viņu nacionālais punts. Lūk, bilde. Tāds mazs un smieklīgs.

Tādēļ Jaunzēlandē, runājot par kivi augļiem, jālieto izteiciens kiwi fruit vai arī japāņu ērkšķoga vai kaut kā tamlīdzīgi. Šķiet, ka viņi paši par šo ir ļoti lepni, jo kiwi putna logo tiek izmantots ļoti daudz un plaši, kā arī pats vārds tiek izmantots dažādos nosaukumos un vārdu salikumos – kiwi service, kiwi business, kiwi bank, u.c. Vēl ir interesants valodas lietojums. Septiņi tiek izrunāts kā siven, kas man asociējas ar sivēniem un uzdzen nelielu smīniņu. Patskanis „i” arī citos vārdos aizstāj ierasto „e”. Pirmatnējie iedzīvotāji maori Jaunzēlandi sauca par Aoteaora – garo, balto mākoņu zemi. Un tiešām, neko vairāk kā mākoņus pie debesīm pēdējās dienas neesmu redzējusi. Tie pat īsti nav mākoņi – tāda dūmaka, kas pārklāj visu pilsētu un dažkārt sarosās uz līšanu. Jā, pie lietainām debesīm nāksies pierast. Un par maori kultūru un vēsturi noteikti būs atsevišķs stāsts. Katrā ziņā šīs kultūras ietekmi var just ļoti – telpu noformējumā, mākslinieku darbos, tajos pašos uzņēmumu/iestāžu logo. Bieži blakus angļu valodai tiek lietots nosaukums arī maori valodā - aiz cieņas un tādēļ, ka maori valoda ir otra oficiālā Jaunzēlandes valoda.

Viendien biju aizgājusi līdz pludmalei, kas pēc kartes izskatījās ne pārāk tālu. Bet izvēloties nepareizo trajektoriju cauri pilsētas ieliņām (nevis apkārt pilsētai gar šosejas malu), sanāca kārtīgs pārgājiens pāri kalniem. Bet bija tā vērts, jo no pludmales pavērās skaits skats uz kalnaino pilsētu. Fotoaparāts gan tajā brīdi nebija līdzi. Stulbi. Jo tad es varētu arī parādīt kādā dīvainā krāsā ir smiltis. Zaļganpelēkas. Un biju arī vietā, kas ģeogrāfiski skaitās Jaunzēlandes centrs.

Jaunzēlandiešu mājām nav centrālās apkures. Ja gribas siltumu, tad pieslēdz sildītāju. Logi tiek turēti vaļā pat ziemā, it īpaši dušās, lai kaut kā mazinātu to mitrumu, kas nozīmē, ka pirms dušas sanāk sev vairākas reizes pajautāt, vai tiešām Tev jau gribas iet dušā. Mašīnas brauc pa nepareizo ceļa pusi, t.i. – kreiso. Nākas sevi ļoti piespiest un pieradināt, pirms ielas šķērsošanas, galvu griezt uz labo pusi. Kā arī pa dienu brauc bez gaismām, kas mašīnas padara īpaši grūti ievērojamas.

Šķiet, ka esmu pierakstījusi ja ne visus, tad lielāko daļu no saviem novērojumiem. Kāds jautāja par darba iespējām. Īpaši vēl neesmu interesējusies, bet tā kā nav sezonas, tad uz katra stūra nemētājas. Ā, un Jaunzēlandē laikam nezin, kas ir krīze. Vismaz neesmu dzirdējusi sarunas par šo. Patīkami.

Lūk, links uz dažām bildēm no Nelsonas, lai jums rastos priekšstats.
http://picasaweb.google.com/agnese.mukstina/Nelson#

Ā, un man tagad arī ir Jaunzēlandes numurs:
+64 02 102 442 801.
Laipni lūgti zvanīt un sūtīt sms. Par tarifu lielumiem gan neko nemāku vēl teikt.

Un ir arī adrese, kas speciāli tika izveidota, lai varētu saņemt savu nodokļu maksātāja numuru un atvērt bankas kontu, bet šķiet, ka nopietnajām iestādēm ar to vien nepietiek - nepieciešams nopietns pierādījums. Wtf? Nu vārdu sakot, birokrātija ir forša lieta! Bet uz šo adresi noteikti priecāšos kaut ko saņemt, ja gribēsiet nosūtīt (tikai neko dzīvu, lielāku par parasto aploksni, asu vai sprāgstošu - tā ekosistēmas drošība taču..)

Agnese Mukstina
#5277
Nomads Fat Camel Travel Desk
38 Fort street
Auckland city
New Zealand

Nu, re! Dzīvoju kaimiņos resnajam kamielim :) Starpcitu, esmu jau nejaušas izlases veidā nosūtījusi pirmās pastkartes no Nelsonas. Šeit par 60 santīmiem var nosūtīt pastkarti anywhere in the world! Lovely un uz drīzu atkal-sarakstīšanos.

Kia Ora (Hello) and Welcome to New Zealand!

Ar maksimālu nogurumu un divām somām - kopsummā 25 kg smagām - 2009.gada 21.augustā plkst.21:50 pēc Jaunzēlandes laika nosēdos Nelsonas lidostā. Aiz muguras 3 dienu garš ceļojums uz pasaules otru galu, neskaitāmas lidostu drošības kontroles, pacelšanās, nosēšanās un sēdēšana ne līdz galam ērtos krēslos. Priekšā - dzīves lielākais piedzīvojums, kas nu ir sācies!

Bet par visu pēc kārtas. Ar latviešiem pārpildīto Ryanair reisu nokļuvu līdz karstuma pārņemtajai Londonai - Stanstedas lidostai, kurā sameklēju jau iepriekš pasūtīto autobusu, nokļūšanai Hītrovas lidostā. Nokļuvusi Hītrovas lidostā, nedaudz apmulstu no tās lieluma (kopējais izmērs - 5 milzīgi termināļi), bet noorientējos ātri un atliek daudz laika, lai paspētu paēst, paskatīties filmu datorā un "iemest acis" internetā. Sagaidīju noteikto laiku un sāku stūrēt uz iekāpšanu Air New Zealand aviokompānijas lielajā putnā, kas mani aizvestu uz apsolīto zemi. Lidmašīna milzīga, kā jau garajos starptautiskajos reisos. Krēsli salikti trīs rindās, katram priekšā ekrāniņš, uz paša krēsla sedziņa un spilvens. Nu skaidrs, kādas izklaides gaidāmas. Vai no ļoti prasmīgs pilots vai arī tiešām liela lidmašīna, bet pacelšanos un nosēšanos īsti just nevarēja. Tiku pacienāta ar lidmašīnas vakariņām - tāds mikroviļņos pagatavots variants, bet paēst var. Blakus man sēž mollīga kundzīte, kas nešķiet sevišķi ieinteresēta uz komunicēšanu. Tad nu uzlieku austiņas un izpētu ekrāna piedāvātos izklaides variantus - filmas, mūziku, seriālus, pārraides utt. Principā šāds arī izskatījās viss garais pārlidojums - paēd, paskaties kādu filmu, mēģini pagulēt, atkal paēd un atkal paskaties kādu filmu. Šī lidojuma laikā pazudu laikā. Pilnīgi nespēju noorientēties cik ir pulkstenis pēc Latvijas vai Jaunzēlandes laika. Bet tā arī laikam bija labāk, beigās jau tas lidojums nelikās tik garš. Lidojām caur Honkongu, kurā bija jāuzpildās un atkal jau jāiziet lidostas security pārbaude. Bet tagad varu teikt, ka esmu bijusi arī Honkongā. Honkongā nomainījās daži pasažieri un mollīgās kundzītes vietā nāca puisis vārdā Kristian. Jaunzēlandietis. Kris lidoja mājās no Horvātijas, kur bija pavadījis 5 nedēļas. Tā, kā esmu bijusi Horvātijā un tagad lidoju uz Jaunzēlandi, tad sarunas raisījās ļoti viegli. Un man bija iespēja uzdot savus interesējošos jautājums. Jauki. Līdzīgi kā iepriekš - ēdot, skatoties filmas, mēģinot gulēt un nedaudz arī pļāpājot pagāja otra puse garā pārlidojuma līdz Oklendai.

Oklendā ielidojam ap 9 no rīta. Spīd saule un pa lidmašīnas logu man paveras skats uz manām jaunajām mājām. Lai arī nogurums jau ir dikti liels un galva dulla, tomēr saprotu, ka šī ir tā vieta, kur plānoju pavadīt ilgāku laiku un tauriņi vēderā sarosās. "Welcome to New Zealand" saka mans jauniegūtais paziņa.

Nosēžoties lidostā, mani sagaida kārtējās lidostas drošības pārbaudes. Tur pat arī iegūstu savu darba atļauju, kas ir vienkāršs štampelis manā pasē. Tas man no sākuma rada neticību, tāpēc eju pie viena no muitas darbiniekiem pārliecināties, vai tiešām tas ir viss. Bet izrādās - jā, viņiem viss ir datorizēts un sistēmā viss uzrādās, varu uzturēties un strādāt šajā valstī līdz 2010.gada 21.augustam. Un neprasīja arī citus dokumentus - apdrošināšanu, konta izrakstus u.c. Tā ka mana rūpīgi sagatavotā dokumentu mapīte tā arī palika neatvērta.

Jaunzēlandē ir ļoti strikta bio-drošības kontrole. Nedrīkst ievest nekādu pārtiku, augus u.c. lietas, kas draudētu šīs valsts ekosistēmai. Neko tādu jau līdzi nevedu, vienīgi M&M končas. Tapēc kārtējā drošības postenī jautāju vai tā arī tiek uzskatīta par pārtiku. Skaitās, bet konfektes ir ok. Tad seko jautājums - vai man līdzi ir walking boots? Nu jā, ir. Tad lūdzu, sekojiet. Okey... Tad sāku atcerēties, ka lidmašīnā brīdināja, ka nedrīkst ievest neko dubļainu, piemēram, aktīvā tūrisma inventāru u.c., jo arī šis var radīt draudus valsts ekosistēmai. Pie sevis nopriecājos, ka apavi ir tīri un pa baigiem dubļiem neesmu staigājusi. Bet tad kā zibens trieciens atmiņā nāca Melnā Rīgas balzāma moments. Kā jau tradicionālu Latvijas suvenīru biju izdomājusi to paņemt līdzi.. un lai pudele nesaplīstu un tās lipīgais saturs neizlītu pa manu somu - iepakoju to vienā no savām kedām/botēm. Sasodīts! Atmiņā sāku drudžaini pārskatīt, ko esmu lasījusi par alkohola ieviešanas aizliegumiem, un jau uzbūru ainiņu, kurā skaidroju, ka tas ir suvenīrs no Latvijas un tas nu noteikti nedarīs draudus viņu trauslajai ekosistēmai... Nedaudz trīcošām rokām sāku pakot ārā savas kedas, pa pusei jau izvilkusi vienu, kad drošības dienesta darbiniece uzmet acis uz kedas zoli, kura ir diezgan tīra un nosaka "eh, tur jau nekā nav". "Tad es varu pakot atpakaļ?" "Protams!" Yessss.. Melnais Rīgas balzāms izglābts! Morāle? Braucot uz Jaunzēlandi, apavus turiet tīrus.

Beidzot tikusi līdz izejas durvīm, ar pilnām krūtīm ieelpoju Jaunzēlandes gaisu, kas ir saulains, diezgan silts un smaržīgs. Nu labi, smaržīgs gluži nav, bet vismaz nesmird, kā tas mēdz būt citu valstu lidostās.

Pie lidostas mūs sagaida Kristiāna mamma, kas atbraukusi dēlam pakaļ. Tā kā man līdz reisam uz Nelsonu ir veselas 12 studas, jo iepriekšējie reisi jau bija izpārdoti, tad tieku uzaicināta uz Krisa mājām. Tātad jaunzēlandiešu viesmīlība ir patiesi reāla parādība. Nedaudz minstinos, jo negribas kļūt par apgrūtinājumu, bet tieku veiksmīgi pierunāta. Tā nu nedaudz iepazinos ar Kristiāna ģimeni, tiku paēdināta un man pat piedāvāja dīvānu, uz kura pagulēt, bet šitā lieta neizdevās, pa galvu domas griezās kā karuselī. Kad pienāca noteiktais laiks, tiku nogādāta lidostā uz savu nākamo reisu: Oklenda - Nelsona.

Lidojums uz Nelsonu aizņēma kādu 1h 15 min, kas uz kopējā fona tāds spļāviens vien bija. Tā kā bija jau vakars, tad nogurums un negulēšana darīja savu - visu lidojumu pavadīju klanoties no pārguruma. Nelsonā sagaidīju savu pasūtīto taksi, kas mani nogādātu jau rezervētajā hostelī.

Garš un nogurdinošs ceļojums uz pasaules otru malu, bet paveikts! Jāsaka paldies Air New Zealand, ka mani droši nogādāja tur, kur esmu. Viņiem par godu arī bilde.