Pasaules otrā malā. Jaunzēlandes piezīmes.

 Jaunzēlande - garo, balto mākoņu zeme (Aoteaora - maori valodā), kalnu un vulkānu mājvieta, pasaules ekstrēmo sporta veidu galvaspilsēta, putnu un koku paradīze, jaunākā valsts pasaulē. Tas viss raksturo šo zemi un padara to tik neatkārtojamu. 

Man bija iespēja aizbraukt uz Jaunzēlandi Working Holiday Visa ietvaros, pavadīju tur brīnišķīgus 10 mēnešus. Pa šo laiku esmu izveidojusi blogu, kurā pierakstīju savus iespaidus, piedzīvoto, izjusto, redzēto un pārdomāto. Šajā blogā var izlasīt par vietām, kurās pabiju, lietām, ko darīju, darbiem, kuros strādāju, un kādas atziņas ieguvu par dzīvi citā valstī. Jaunieši, kuri ieinteresēti doties līdzīgā piedzīvojumā, šeit atradīs informāciju par Working Holiday vīzas nosacījumiem, tās iegūšanas procesu, darba iespējām Jaunzēlandē, minimālo algu, ceļošanas un dzīvošanas apstākļiem, u.c. (raksts - Different kind of subject, 2010.gada 18.februāris).

Tas viss sākās 2009.gada vasaras nogalē, kad 21.augustā ierados Jaunzēlandē, gatava uzsākt sava mūža lielāko piedzīvojumu - Kia Ora and welcome to New Zealand. Kā jau blogā, visi raksti sakārtoti hronoloģiskā secībā. Laipni lūgti!

P.S. Priekšstatam, sākotnējam iespaidam un iedvesmai iesaku noskatīties Jaunzēlandes tūrisma mājas lapas sagatavotās īsfilmas par Jaunzēlandi. Manas mīļākās - Working Day, Something Special un Sweet As :)

Conclusion

Šodien ir pagājuši trīs mēneši, kopš esmu mājās. Laiks patiesībā ir paskrējis vēja spārniem. Sajūtas arī ir bijušas visādas - no lieliem priekiem līdz emocionāliem kritumiem, bet tas viss piederas pie lietas. Atgriezties iepriekšējā vidē nav viegli. Esot Jaunzēlandē, runājoties ar pārējiem ceļotājiem un stāstot savu ceļojuma stāstu, kas ietver motivāciju, kādēļ esmu devusies ceļojumā, visi vienmēr teica, ka tas esot bijis drosmīgi no manas puses - vienai pašai doties pāri visai pasaulei šādā piedzīvojumā. Bet ziniet, lai atgrieztos mājās un atsāktu dzīvi no tā paša punkta, kur tā tika atstāta, ir vajadzīgāka lielāka drosme. Stāties pretī ikdienas izaicinājumiem, lūk, tas ir drosmīgi. Ceļošana tajā ziņā ir viegla. Kaut kas nepatīk? Nomaini hosteli! Pārcelies uz citu pilsētu! Vai citu valsts salu. Vienkārši. Īstā dzīve nozīmē risināt problēmas, ja tādas uzrodas, nevis bēgt no tām. Bet, kas attiecas uz došanos šādā avantūrā, tad grūtākais šķiet bija pieņemt lēmumu. Kā P.Koelju reiz ir teicis: "Iespējams, ka cilvēka dzīvē nav nekā grūtāka par izvēli." Un tā tiešām ir, līdz ko pieņemts lēmums, tā lietas (ar nelielu līdzdalību) sāk notikt pašas no sevis.
Pie re-integrēšanās interesantākajiem momentiem varētu minēt ilgstošu nevarēšanu ievākties atpakaļ savā istabā. Pierasts, ka apmešanās vietas tiek mainītas bieži, līdz ar to nav vajadzības izkrāmēt savas mantas un kaut kur īpaši iedzīvoties, jo tā pat drīz nāksies pārvākties. Tā es ilgu laiku nodzīvoju istabā ar neizkravātām somām. Un cik ļoti patiesībā esam apkrāvušies ar mantām. Dzīvojot gandrīz gadu uz divām somām, ar kopējo svaru - 27kg, biju šokā, cik man mājās daudz mantu. Nevarēju saprast, ko ar tām iesākt. Ja reiz gandrīz gadu man tās nav bijušas vajadzīgas, vai tiešām tās man būs nepieciešamas turpmāk?
Pagāja laiks, kamēr pieradu, ka satiksme tiek organizēta pa labo braukšanas joslu. Šķiet, ka joprojām, šķērsojot ielu galvu vispirms griežu nepareizajā virzienā. Krustojumos, kurus regulē luksofori, bieži vien "nogulēju" zaļo signālu, jo pierasts, ka par tā iedegšanos signalizē arī skaņas signāls. Kā arī to aktivizēšanai vairs nav jāspiež poga uz dzeltenas kastītes.
Spilgtas emocijas arī ir mani pavadījušas. Atskārsme, ka apkārtesošie cilvēki, lai arī ir tie paši, tomēr ir mainījušies. Pašai negribot ar savu prombūtni ir sanācis kādu arī sāpināt un ir vajadzīgs laiks un pacietība, lai attiecības iegūtu iepriekšējo siltumu un tuvību. Saprast to, ka arī pārējiem dzīve ir ritējusi savu gaitu, un tava atgriešanās mājās tik ārkārtīgi liels notikums liekas tikai pašam.
Aizbraucu ar mērķi saprast, ko es vēlos darīt savā dzīvē. Vai esmu to sapratusi? Neko konkrētu nosaukt nevaru, bet esmu ieguvusi apjausmu, kā es vēlētos dzīvot - ar sajūtu, ka esmu pati savas dzīves un ikdienas noteicēja, lai katras dienas beigās varētu teikt, ka šo dzīves dienu nemainītu ne pret ko citu pasaulē. Darīt tās lietas, kas mani iepriecina un iedvesmo. Iedvesmot citus. Novērtēt katru brīdi, kas man tiek dots. Man bieži jautā - vai šis brauciens bija tā vērts. Un neminstinoties varu atbildēt - bija. Lai arī šobrīd nav viegli - meklēju darbu un cenšos atgūt vismaz kaut kādu finansiālu stabilitāti, un joprojām mēģinu saprast, kuras būtu tās lietas, ko es vēlos darīt savā dzīvē. Bet šis brauciens ir tā pamatīgi satricinājis manu pasauli - tādā labā nozīmē. Kā man tuva draudzene teica - tas ir tikai sākums. Un man šķiet, ka tas ir labs sākums skaistai un piepildītai dzīvei.
Paldies visiem mana bloga lasītājiem - ģimenei, draugiem, paziņām un arī visiem nepazīstamajiem apmeklētājiem. Ar jūsu palīdzību es nezaudēju motivāciju turpināt rakstīt (lai gan tādu brīžu bija ārkārtīgi daudz) un dokumentēt savas izjūtas. Tagad pati esmu par to ļoti priecīga - kopumā sarakstīts 21 raksts. Ja mani raksti ir izklaidējuši jūs vai snieguši nepieciešamo informāciju, vai varbūt iedrošinājuši uz līdzīgu piedzīvojumu, tad šis blogs ir sasniedzis savu mērķi. Paldies!
Pati Jaunzēlande un šis piedzīvotais laiks vienmēr paliks manā sirdī kā kaut kas īpašs un skaists. Jābrīdina uzreiz, ja izlemsiet doties uz šo valsti kaut vai uz neilgu brīdi, atgriežoties mājās jums tā pietrūks. Ļoti. Bet es izvēlējos atgriezties mājās. Arī par šo lēmumu man bieži jautā, jo cilvēkiem ir radies priekšstats, ka tur noteikti ir labāk nekā te. Jā, tur ir skaisti un situācija ir daudz stabilāka, bet vai tas ir galvenais priekšnosacījums laimīgai un veiksmīgai dzīvei? Domāju, ka ne. Viss atkarīgs no mums pašiem nevis no vietas. Manas mājas ir tur, kur ir mana ģimene un draugi, - Latvijā. Un, ja gribēšu, tad varēšu realizēt visas savas ieceres arī šeit. Tomēr tas nemazina manas sajūtas par Jaunzēlandi, tās zemi un iedzīvotājiem, tā ir vieta, kur es noteikti vēl atgriezīšos. Bet šobrīd - esmu mājās un izbaudu šo sajūtu.

Paldies, ka bijāt kopā ar mani!
Agnese

25 and then...Surprise!

Lai arī notikumi dzīvē sen kā vairs neatbilst esošajam emuāra laika grafikam, tomēr atbildības un pienākuma sajūta pret savu blogu liek atgriezties laikā un aprakstīt, kas tad īsti notika pēc vulkānu virsotņu iekarošanas.
Pēc Tongaririo dabas parka nokļuvu pilsētā, ko sauc Rotorua. Tiek dēvēta arī par Jaunzēlandes maori galvas pilsētu dēļ lielās šīs kultūras pārstāvju populācijas. Un ne velti - maori tiešām šeit ir sastopami gana bieži un it visur. Patiesībā Z-salā maori ir daudz vairāk nekā D-salā un tas ir jūtams - gan tajā faktā, ka viņus sanāk redzēt ļoti bieži, gan arī tādēļ, ka lielāks akcents tiek likts uz viņu kultūras vērtībām, mākslu un arī komercializētajiem suvenīriem. Rotorua atrodas daudzi termālie avoti un geizeri, šī pilsēta ir izslavēta ar pirtīm, sēravota baseiniem un dubļiem, kā rezultātā (jā, tieši tā) smird pēc vecām olām. Runā, ka ir divi scenāriji - vai nu šī smaka netraucē vai arī pie viņas pierod. Atļāvos uzrakstīt trešo scenāriju - traucēja un nepieradu. Nav jau īpaši liels prieks katru rītu atvērt vaļā logu un sajust spēcīgu un degunu dedzinošu olu smārdu. Un smaka ir nepārtraukti, atkarībā no vēja plūsmas - reizēm spēcīgāka, reizēm ne tik ļoti, bet ir visu laiku. Viens no iemesliem, kādēļ neaizkavējos tur pārāk ilgi. Otrs iemesls - ļoti niecīgās darba iespējas. Tā kā Piktonā sapelnītā nauda nu jau bija cauri un nācās izmanot Blue kartes priekšrocības, tad mana prioritāte bija atrast darbu. Bet tas nebija tik vienkārši - vasaras sezona nu bija cauri, tūristi aizbraukuši mājās un viesmīlības & tūrisma nozare pamazām gatavojās ziemas miegam. Darba devēji vairs nebija motivēti pieņemt darbā ceļotājus, vairāk meklēja cilvēkus, kas būtu gatavi pavadīt tur visu ziemas sezonu, kā arī priekšroka tika dota vietējiem iedzīvotājiem. Aizsūtīju vairākus CV un motivācijas vēstules, izstaigāju pilsētu krustām šķērsām un drīz vien pieņēmu lēmumu, ka jādodas kaut kur citur. Hostelis, kurā biju apmetusies un piestrādāju 2 stundas dienā apmaiņā pret gultas vietu arī nebija nekāda medus maize. Liels, nedraudzīgs, tukšs, auksts un manāmi nolietots. Vannas istabas sakopt bija tīrā laime - reiz spraugā starp dušas kabīnes atdalošo sienu un flīzēm atradu ieaugušu sēni. Pilnīgi nopietni. Domāju, ka jums radās priekšstats par šī hosteļa higiēnu. Tā jau notiek - gadās, ka fantastisku ceļošanas pieredzi nomaina ne tik ļoti patīkami brīži. Lai gan nevarētu teikt, ka pieredze bija tikai slikta - satiku puisi no Dienvidāfrikas (arī viens no hosteļa darbiniekiem), kuram bija daudz ļoti interesantu stāstu par dzīvi Dienvidāfrikā un par savu tēvu, kurš kā šķiet ir ārkārtīgi neparasta un humora pilna personība. Tomēr ceļojot pa Jaunzēlandi Rotorua ir vērts iebraukt - paostīt smirdīgo gaisu, aiziet uz kādu no sēravotu baseiniem un pirtīm, uztaisīt maori tetovējumu - moko un iespējams izbaudīt maori "kultūras vakaru", kurā tiksiet iepazīstināti ar maori kultūru, tradīcijām, dejām un ēdieniem. Bet kā jau minēju, mana prioritāte bija atrast darbu, kā rezultātā drīz vien nokļuvu the kiwifruit capital of the world - Te Puke.

Meklējot darbu internetā, nācās secināt, ka darbu atrast nebūs viegli ne vienā pilsētā. Varbūt vienīgi Oklendā, bet man galīgi negribējās doties pāragri šīs pilsētas virzienā. Tomēr sludinājumi norādīja, ka kivi augļu industrijā joprojām ir darba vietas un Te Puke ir vieta, kur ir visvairāk kivi augļu dārzu un pakošanas iestāžu. Internetā ieraudzīju visnotaļ vilinošu piedāvājumu, kur bija teikts, ka apmetoties hostelī "Hairy Berry", tā īpašnieki atradīšot man darbu kivi augļu sektorā. Pēc pieredzes spriežot, tas nav nekas ārkārtējs un domāju, ka būs tāds pats izdevīgs darījums, kā ar ķiršu lasīšanu Aleksandrā. Tā starp citu - ilgi nevarēju saprast, kādēļ hostelim jāizvēlas tik murgains nosaukums hairy berry, līdz man tomēr līdz apziņai aizgāja kivi augļa un matainās ogas metofora. Tomēr nācās nedaudz vilties un saskarties ar atsevišķu cilvēku klaju nekaunību. Telefonsarunā hosteļa īpašniece solīja, ka varēšu sākt strādāt turpat vai nakamajā dienā, bet realitātē darbu dabūju pēc nedēļas dīkstāves. Bet par to pašu nedēļu īre par hosteli bija jāmaksā un jāēd arī taču. Un te nu izpaužās tā nekaunība - maksa par hosteli pietiekami dārga, lai gribētos par šo naudu saņemt pretī atbilstošu un kvalitatīvu pakalpojumu, bet tā vietā - 8vietīga istabiņa, kura šķiet putekļu sūcēju savu mūžu nav redzējusi, gulta ar ļoti plānu matraci un iespēju izbaudīt metāla redeļu ērtumu, virtuve, kurā trauki ir uz divas rokas pirkstiem saskaitāmi un principā netiek mazgāti. Pēc idejas to vajadzētu darīt pašiem hosteļa iemītniekiem, bet ja gadās pa kādam ruksim, kurš to nedara, tad arī hosteļa personāls par to neliekas ne zinis. Tad nu vakariņu gatavošana vienmēr iesākās ar sev nepieciešamo trauku un virtuves piederumu nomazgāšanu. Pie darba uzreiz netikām tā iemesla dēļ, ka sākās lietus. Un lietus laikā augļi netiek lasīti, bet ja nav ko lasīt, tad nav arī ko sapakot. Hostelī gan paliku tādēļ, ka situācija citur būtu līdzīga un arī tādēļ, ka bija pagadījies daudznacionāls un interesants hosteļa iemītnieku sastāvs, kas solīja, par spīti visam, labas laika pavadīšanas iespējas. Nedēļas laikā, kurā īsti nebija, ko darīt, jo ārā slikts laiks un darba nav, tā pat arī pa hosteli nodzīvojos, vienu dienu gan "aizstopējām" uz Rotorua, jo pāris biedri tur nebija bijuši. Laika prognozes tajā dienā pievīla un saulainas dienas vietā tikām kārtīgi izmazgāti lietū. Uz Rotorua tikām ļoti veiksmīgi (brauciens vien ir kādas 40min) ar vienu mašīnu, kas paņēma mūs pēc 3min stāvēšanas, atpakaļ, kad no mums pilēja ūdens, bija cits stāsts. Pieslapinot kopumā 4 mašīnas kaut kā līdz tumsai tikām atpakaļ. Lūk, mani sausie ceļa biedri.Kad laika apstākļi uzlabojās, tikām arī pie darba kivi augļu pakošanas mājā. Darbs nebija diez ko interesants, kā spējat iedomāties. Mēs strādājām re-pack komandā, kas nozīmēja, ka mēs pārpakojām tās kivi augļu kastes un kravas, kas bija izgājušas kvalitātes kontroli un atzītas par kvalitātei neatbilstošu. Darbs 8 stundas dienā - izņemt kivi augli no kastes, pagrozīt rokās, pārbaudīt un nolikt atpakaļ, vai arī aizsviest prom kā nederīgu. Ik pēc divām stundām 1omin pauze un 30min pusdienu pauze dienas vidū. Booooooooring, but it's money. Tā mēs sevi mierinājām. Pastrādājuši pusotru nedēļu, mums paziņo, ka drīz vairs nebūs augļi, ko pakot. Lieliski - visi esam šokā, tik ilgi gaidījām, bet pastrādāt kārtīgi tā arī nedabūjām. Tomēr tiekam pie iespējas vienā sestdienā piestrādāt lielajā pakošanas cehā, kas kā reizi iekrīt manā dzimšanas dienā. Un man bija ekskluzīva iespēja savā dzimšanas dienā pavadīt 12 stundas vienveidīgā darbā, pakojot kivi augļus. Domāju, ka kuram katram šāda iespēja netiek dota. Darbs vēl vienveidīgāks, bet savā ziņā pat vieglāks par pārpakošanas darbu, jo mehāniski vajadzēja kivi augļus, kuri birst ārā no šķirošanas iekārtām, sagrozīt un sakārtot kastēs. Bet bija arī asas izjūtas. Tā kā viss darbs šajā vietā ir sistematizēts, tad, ja nojūk viens ķēdes posms, saprotams, ka viss saiet grīstē. Vienā reizē iesprūda kastu padošanas mehānisms, kivi augļi bira tur pat uz galda vai zemē, bet šī situācija tika ātri vien novērsta. Nākamajā reizē iesprūda lente, kas sasķirotos kivi augļus nogādā līdz manīm. Bet no šķirošanas iekārtas augļi tik birst un krājas lielā kaudzē. Skatos un domāju, ja tā lente atsāks darbu - s*** būs. Un tā arī bija - vienā momentā visa tā kaudze sāka birt ārā nenormālā ātrumā "aaaaaaa, ko man tagad darīt ar tiem sasodītajiem kivi?!" Kolēģi izpalīdzēja un drīz vien atkal viss bija savās vietās. Tik tāl' pieredze un iespaidi par darbu fabrikā.

Te Puke ir kārtējais mazais miests, kurā nekā cita, izņemot strādāšanu, nav īsti, ko darīt. Ā, un vēl sestdienu vakaros, kad lielākoties visiem svētdiena brīva, bišķi paballēties hosteļa šķūnī jeb shed. Savu dzimšanas dienas ballīti, cik nu biju spējīga pēc garās darba dienas, arī pavadīju tur. Tā kā mūsu vidū bija daudz ar mūziku aizrāvušies jaunieši, tad ļoti bieža parādība bija jam session nights. Lūk, arī video. Manuprāt, iesniedzams kādā no talantu konkursiem.

Tas nu būtu par dzīvi Te Puke. Uz kivi augļiem paskatīties vēl varu un apēst ar lielu baudu arī. Šajā laikā tika apgūts arī viens nozīmīgs augļu nogatavināšanas triks. Tā kā visi kivi augļi tiek lasīti un pakoti vēl pavisam cieti un zaļi (lai atnākot līdz Latvijai tie jau būtu mīksti un dažkārt pat sabojājušies, jo kā noskaidrojās, Jaunzēlandes kivi augļi līdz Latvijai nāk caur Itāliju), tad likās īpaši netaisnīgi fakts, ka, strādājot šajā industrijā, pie reālas augļu ēšanas netikām. Zinātāji stāstīja, ka jāliek kopā ar banāniem vai āboliem, šie augļi liek pārējiem augļiem nogatavoties daudz ātrāk. Un pēc personiskās pieredzes saku, ka tas darbojas. Tie kivi augļi, kurus dabūjām darba pirmajā dienā un salikām kopā ar banāniem un āboliem, bija ēdami pēc nedēļas, bet tie, kurus tā arī atstājām kastē bija vēl cieti un zaļi, kad braucu prom.
Kad ar darbiem kļuva pavisam švaki, nolēmu doties uz Oklendu. Un te nu sākas pārsteiguma daļa, kuru ļoti ilgi un grūti nācās slēpt no visiem. Jau esot Rotorua, izlēmu, ka savu atpakaļceļa biļeti, kurai datums bija 5.jūnijs, nepagarināšu, bet braukšu mājās, neskatoties uz to, ka vīza ir līdz 20.augustam. Iemesli dažādi - viens bija brāļa vidusskolas izlaidums, kuru negribējās laist garām, otrs - vasara. Jaunzēlandē bija iestājusies ziema, ko protams nevar salīdzināt ar Latvijas pēdējo ziemu, bet laikapstāļi pasliktinājas, kļuva lietains un auksts. Vasara Latvijā man vienmēr ir bijis mīļākais gada laiks - tik daudz pasākumu, tik daudz saules un prieka. Kā arī negribējās tērēt savus pēdējos līdzekļus aviobiļetes pagarināšanai. Tā nu klusējot, kā mazais partizāns, pēdējo nedēļu pavadīju Oklendā, nokārtojot visus aizbraukšanas sīkumus un gaidot to brīdi, kad sēdīšos lielajā putnā, kas aizvedīs mani vispirms uz Londonu un tad uz Rīgu.
Pārsteiguma ballītes sekoja vienai otrai, izbrīnītas sejas un spiedzieni ir sakolekcionēti, atkalredzēšanās prieks sasmelts vairāk kā trīs burciņās. Visi nemaz vēl nav satikti, ja lasiet šo rakstu pirms esam tikušies - Pārsteigums!!!! Esmu mājās. Par sajūtām atgriežoties nākamajā - bloga pēdējā ierakstā.

Nedaudz bildes no Rotorua un Te Puke dzīves skatīt tur pat kur parasti - Picasā.
Bet šo emuāru gribas nobeigt ar vienu no sejas izteiksmēm, kuru izdevās noķert arī foto formātā.

Crazy Samurai

Welingtona. Rīta puse, brokastu galds. Manas somas ir sapakotas un saliktas stūrī, no hosteļa esmu jau „izčekojusies”, vēl tikai brokastis jāpaēd un jāsaprot, ko darīt tālāk. Tukšā dūšā īsti nedomājas, tāpēc labāk paēst. Bioloģiskā ferma, kurā gribēju uz kādu nedēļu pastrādāt apmaiņā pret dzīvošanu, ēšanu un jaunām zināšanām par organisko lauksaimniecību un pārtiku, atteica. Esot jau pilna māja ar wwoferiem. Plāns B – otra ferma jaunus cilvēkus uzņem tikai sākot ar mēneša pirmo datumu, kas nozīmē, ka man vēl nedēļa laika. Ar naudām ir kā ir, šķiet, ka nepietiks pat tai pašai vienai nedēļai. Hostelis, kurā biju apmetusies nepatīk – ož pēc virtuves, bezpersonisks un iepriekšējā naktī istabā bija pagadījies tik skaļš krācējs, ka nu dien jutu sevī mostamies ļoti vardarbīgas tieksmes. Viens no ceļošanas mīnusiem – skaļi krācēji. Šoreiz pat ausu aizbāžņi nelīdzēja. A ko darīt tādā situācijā? Ja citi pārāk skaļi uzvedas, ka nevar gulēt, tad var nobļauties, lai aizveras, un nākamajā rītā sūdzēties hosteļa administrācijai, bet ko darīt ar krācējiem? Neko, teiksiet. Pēc idejas speciāli jau neviens nekrāc un paši jau laikam arī nejūt, ka krāc. Bet ko darīt man, ja no rīta esmu cēlusies 5.30, tad 5 stundas pavadījusi autobusā no ChCh (kurā savācu savas mantas) uz Piktonu, tad dažas stundas Pictonā un tad 3 garas stundas šūpojoties prāmī no Piktonas uz Welingtonu, un nogurums ir tik liels, ka aizmigt ir ļoti grūti. Kādu stundu mocījos un tad viss – cēlos augšā un gāju pie džeka klapēt uz pleca. Šis piedzēries un neko nejūt. Sāku klapēt pa pieri, lai taču beidzot dara kaut ko. Par laimi pagriezās uz sāniem un nekrāca vairs tik skaļi. Uzskatīju, ka zināms kompromiss ir panākts un devos gulēt. Beidzot tas arī izdevās. Nākamo dienu pavadīju ar Piktonā iepazītiem draugiem, staigājot pa Welingtonu. Pilsēta skaista. Daudzi saka, ka no lielajām pilsētām Jaunzēlandē tā pati jaukākā. Nevaru nepiekrist. Vakarā ar hostelī sastaptajiem jauniešiem devos uz salsas vakaru. Nav tik traki, vēl kaut ko atceros arī. Nedaudz mierīgāka nakts un rīts jau klāt. Brokastis, sēžu un domāju, ko darīt tālāk. Man pretī sēž džeks no Vācijas, sākam runāt, kādi kuram plāni. Es galvenokārt atbildu – nezinu, jo tiešām nezinu, ko darīšu tālāk. Viņš savukārt plāno doties tālāk un veikt pārgājienus kalnos. Ceļo viens ar savu mašīnu. Un no sērijas tie spontānie lēmumi tie labākie, jautāju – Can I come with you? Var manīt zināmu apmulsumu viņa sejā, bet pēc brīža atbild – yeah, why not. Tā nu es pēc 15 min sēžu tikko satikta džeka mašīnā un dodamies prom no Welingtonas. Nedaudz žēl, ka nesanāca pavadīt vairāk laika vējainajā galvas pilsētā Welingtonā, bet pārāk daudz nepārdzīvoju, jo ir sajūta, ka priekšā gaida kaut kas sasodīti labs.

Džeku sauc Hennings (Henning) un viņš ir no Vācijas, studē medicīnu. Pirms gala eksāmeniem paņēma nelielu pārtraukumu, lai paceļotu un iegūtu jaunus iespaidus. Dodamies no Welingtonas Egmont nacionālā parka virzienā, kas atrodas labu 6 stundu brauciena attālumā. Plāns ir veikt Mt Taranaki summit track, kas nozīmē uzkāpt tajā kalnā un pa to pašu ceļu atgriezties atpakaļ. Atkarībā no fiziskā sagatavotības līmeņa pārgājiens aizņem 6-10h. Tā kā man nekādu citu plānu nav, tad es piekrītu piedalīties šajā avantūrā. Noskatītajā hostelī ierodamies ap vakariņu laiku, noskaidrojam, ka laika prognoze rītdienai ir labvēlīga, kas nozīmē, ka pārgājienu veikt būs iespējams. Kopīgi pagatavojam vakariņas un satiekam vēl vienu džeku, kas arī bija apmeties tajā pašā hostelī Welingtonā un kuram ir tādi paši plāni - iekarot Mt Taranaki (2518m). Nākamajā rītā ceļamies agri, paēdam kārtīgas brokastis, sapakojam mugursomas ar pietiekamu daudzumu energy food – tumšo šokolāde ar riekstiem, ūdeni, kā arī siltām drēbēm, jo laika apstākļi uz šī kalna, kas patiesībā ir vulkāns, var mainīties acumirklī no saules uz lietu un pat sniegu. Apņēmības pilni dodamies uz pārgājiena sākumpunktu. Let’s do this! un sākam kāpienu Taranaki kalnā. Pirmais posms ir diezgan stāvs kāpums, bet norit pa ierīkotu celiņu. Mugura slapja un par kāju muskuļu esamību pārliecinos caur izteiktām sāpēm, bet tas ir tikai sākums un trases vieglākais posms. Uzkāpjam līdz pirmajam atskaites punktam – apmetnei, kura domāta tiem, kas veic pārgājienu apkārt kalnam vairāku dienu garumā. Man tiek uzdots jautājums vai esmu gatava turpināt pārgājienu, vai tomēr vēlos iet atpakaļ, jo sākotnējā noruna bija tāda, ka došos līdz apmetnei un tad izlemšu, vai kāpšu tālāk, jo nebiju pārliecināta par savu fizisko sagatavotību, kā arī par savu savainoto celi. Celis uz doto brīdi nesāpēja un galīgi nebija vēlme padoties, tādēļ pamāju ar galvu, ka esmu gatavo doties tālāk. Tālākais ceļa posms šķiet bija fiziski grūtākais, ko esmu savā dzīvē darījusi. Nu katrā ziņā nespēju atcerēties vēl kādu reizi, kad būtu bijis nepieciešams sevi spēcīgi motivēt nepadoties un doties nospraustā mērķa virzienā. Bet ar šokolādi, lielu daudzumu ūdens un biežiem, bet neilgiem atpūtas brīžiem tas ir iespējams. Pēc šī pārgājiena man ir izmainījies priekšstats par šokolādi. Tā vairs nav līdzeklis, ar ko sevi palutināt. Tā ir dzīvības glābējs, nopietni. Pēc apēsta šokolādes gabala fiziski var sajust cukura radīto enerģiju. Un vēl viena laba lieta – šādos pārgājienos nav iemesla izjust sirdsapziņas pārmetumus par veselas šokolādes iepakojuma apēšanu vienā dienā, jo tas viss taču bija vajadzīgs enerģijai, kura momentā tika sadedzināta. Ceļš augšup kalnā ir atzīmēts ar oranžiem stabiem, vietām ir stāvas kāpnes, bet lielākā daļa – pure nature. Lielas akmeņu grēdas vai arī sakaltusi lava, kas ir kā mazi pelēki akmentiņi. Vienā no posmiem, kāpums ļoti stāvs, bet nav pat īsti akmeņu, uz kuriem atsperties un ir ļoti jācenšas neslīdēt atpakaļ. Vienīgais veids kā tikt uz augšu – četrrāpus kā monkey-girl rāpties augšā. Bet savā ziņā Mt Taranaki man daudz ko iemācīja, jo nevarēju nevilkt paralēles starp kāpšanu šajā kalnā un tiekšanos uz jebkuru lielu dzīves mērķi. Svarīgi mērķi vienmēr paturēt prātā (vai šajā gadījumā ik pa laikam pacelt degunu augšā, lai paskatītos uz kalna virsotni), ieturēt biežas un īsas atpūtas pauzes nevis izdedzināt sevi pirmajos metros, pašmotivācija – tā tiešām darbojas, you can do it, honey! bija vārdi, ko sev atkārtoju visnotaļ bieži, un brīžos, kad šķiet, ka nu tiešām vairs nevar, tad atliek paskatīties atpakaļ un konstatēt, ka ir paveikts pārāk daudz, lai padotos, nesasniedzot virsotni. Ieturot pusdienas vulkāna virsotnē ar brīnišķīgo skatu uz Tasman Sea un cik tālu vien mākoņi atļauj un sajūtot, cik cilvēks patiesībā ir niecīgs salīdzinājumā ar dabu, rodas neizsakāmi liela gandarījuma sajūta. Jau atkal galvā viena doma – šo dzīves dienu nemainītu ne pret ko citu pasaulē.

Pēc foto sesijas kalna virsotnē dodamies atpakaļ. Lai arī kāpt kalnā augšā ir grūtāk, kāpt lejā kaitinoši. Nemitīgi ir jāuzmanās, lai nenokristu, un šajā reizē mans celis arī lika par sevi manīt, kā rezultātā kāpums lejā bija lēns un sarežģīts. Kāju centos likt tā, lai nejustu sāpēs, kas nozīmēja lielāku slodzi likt uz otru kāju, kas tā pat jau nogurusi. Kaut kur pusceļā likās, ka šis kāpums mūžam nebeigsies un biju jau uz padošanās robežas, bet ko nu vairs – lejā kaut kā jātiek un ja reiz piekritu šai avantūrai, tad līdz jānoved līdz galam. Pēc 9 stundu kāpelēšanas nonācu galapunktā/sākumpunktā. Nogurums tāds, ka vārdos neizteiksi, bet gandarījums vēl lielāks. Viss, ko varu pateikt - I did it! Screw you Mt Taranaki – I did it! Nekad nebiju domājusi, ka es kādreiz rāpšos vulkānu virsotnēs un vēl jo vairāk, ka man tas tik ļoti patiks. Visiem, kuri dosies uz Jaunzēlandi, iesaku pievarēt šo kalnu. Vakarā sekoja karsta duša, vakariņas un filmas Last Samurai skatīšanās. Kā izrādās šajā filmā, kurā galveno lomu tēlo Toms Krūzs, darbība norisinās šī kalna apkārtnē. Pašu kalnu gan filmā var redzēt veselas divas reizes. Zinot, ka hostelī šī filma ir pieejama, nosolījāmies, ka, ja uzkāpsim kalnā, tad vakarā kā balvu skatīsimies šo filmu. Filma.. nekas īpašs, bet uzvaras prieku nemazināja. Nākamajā dienā dodamies Tongaririo national park, jo pie viena kalna iekarošanas džeki nedomā apstāties...

Jaunzēlandes Z-salā atrodas četri vulkāni – Mt.Taranaki, Mt.Ruapehu, Mt.Ngauruhoe un Mt.Tongariro. Maori leģenda vēsta, ka agrāk visi šie četri vulkāni atradās vienu viet’ – Z-salas vidienē, bet Mt.Taranaki tika padzīts no šīs vietas, jo tika pieķerts ar Mt.Tongaririo dāmu Mt.Pihanga (netālu esošs kalns pie Taupo ezera), kā rezultātā viņam nācās pārvirzīties uz salas rietumkrastu. Runā, ka brīžos, kad kalna virsotni apņem migla, viņš joprojām raudot (lai gan internetā ir atrodama arī savādāka informācija - ka kalniem nācās sacensties savā starpā par Pigangas uzmanību un tad nu Mt.Tongariro ar savu vulkānisko izvirdumu kaut kurā gadā esot uzvarējis šajā cīņā). Mt Tongaririo (1978m) crossing ir viens no visbiežāk apmeklētajiem pārgājieniem Jaunzēlandē. Pasaules top 10 pārgājienu sarakstā ievietojas 3.vietā. Ierodamies tuvējā ciematiņā vēlu vakarā un kā noskaidrojam – laika prognozes nav tās no labākajām. Tuvākajās dienās sola lietu un stipru vēju. Vējš kalna virsotnē mēdz būt ļoti spēcīgs, ar stiprām brāzmām, kas var nopūst arī no kalna. Puiši tomēr nolemj riskēt, cik tālu spēs aiziet, bet es nolemju palikt hostelī un pavadīt mierīgu dienu, jo atklāti runājot – knapi spēju pakustēties. Viena lieta muskuļu sāpes, bet otra – ir milzīgs pārgurums arī pēc 10 stundu gara miega. Ap pusdienas laiku puiši ir atpakaļ – nogājuši tikai 5 km (no visiem 19), jo laika apstākļi un redzamība bija briesmīga. Nu neko darīt, sākotnēji šķiet, ka Mt.Tongaririo paliks nepieveikts, bet pašā vakarā atnāk atjaunota laika prognoze, kas rītdienai sola visnotaļ labvēlīgus laika apstākļus. Tipiski Jaunzēlandei – ar laika apstākļiem šeit nekad neko nevar zināt. Tā esmu nedaudz atguvusi spēkus, nolemju, ka es jau nu šoreiz mājās nesēdēšu, bet arī došos iekarot Mt.Tongaririo. Atkal jau mugursomas tiek sapakotas ar šokolādi, pietiekamu daudzumu ūdens un siltām drēbēm. Nonākam pārgājiena sākumā, jau atkal uzmundrinošais Let’s do this! Mt.Tongaririo crossing ir pārgājiens 19 km garumā, bet salīdzinot ar Mt.Taranaki daudz vieglāks, lai arī joprojām jutos nogurusi no iepriekšējā pārgājiena. Tā kā šis ir ļoti populārs pārgājiens, tad tajā ir ieguldīta liela nauda tā pieejamības uzlabošanai, ir celiņi, ir kāpnītes, kā arī pats kalns nav tik liels un nonākot vulkāna augšienē, sanāk iet pa krāteri, kurš ir līdzens kā tuksnesis. Vienā brīdī vējš gan saceļas tik stiprs, ka grūti paiet, bet kopumā ātri vien tiek sasniegts kulminācijas punkts un tālāk seko ne pārāk stāvs 11km garš ceļš lejup. Atpakaļceļā domāju, kādēļ Mt.Taranaki bija tas, kuram bija jāiet prom – viņš ir lielāks un varenāks, kā arī Mt.Tongaririo slikti ož – pēc vecām olām. Vienā brīdi smaka ir tik spēcīga, ka vairs nav iespējams izturēt....pat grūti aprakstīt, cik ļoti smirdīga. Nu ļoti, tās vairs nebija vecas, bet satrūdējušas olas vai kaut kas tamlīdzīgs (šis kalns ir daļēji aktīvs un ražo sērūdens avotus un termālos ūdeņus, tādēļ arī tik specifiski smaržojošs). Bet nu nevar zināt, iespējams vulkānu starpā – jo smirdīgāks, jo varenāks. Dabā jau dažkārt tie likumi ir pavisam ačgārni.

Tajā pašā dienā braucām tālāk uz Taupo ezeru un nākamajā dienā uz vietu, ko sauc Rotorua. Hennings devās tālāk uz Oklendu, savukārt es paliku Rotorua. Kā jau minēju – spontānie lēmumi ir tie labākie. Ja nebūtu Hennings ar saviem plāniem pagadījies pie brokastu galda, tad neko tamlīdzīgu visticamāk nebūtu piedzīvojusi – četrās dienās tika apskatītas un paveiktas lielākā daļa aktivitāšu, kuras ir vērts redzēt/darīt Z-salā.

Sailing away

Laiks kārtējam emuāra ierakstam. Sagatavojiet sev kādu cuppa of something, jo šis raksts plānojas būt garš. Blakus datoram stāv saburzīta post-it piezīmju lapiņa ar uzskaitītiem iespaidiem vai notikumiem, kurus noteikti jāpastāsta. Darbība joprojām norisinās The Villa hostelī, kur dienas un nedēļas paiet samērā ātri, jo neskatoties uz to, ka Piktona ir mazs miests, te var atrast visnotaļ interesantas un aizraujošas nodarbes, piemēram, piedalīšanos burāšanas sacensībās.

Nekad nevar zināt, aiz kura stūra kāda necerēta izdevība slēpsies. Šoreiz tā parādījās hosteļa menedžeres izskatā, kas pie vakariņu galda tā starp citu pajautāja, vai mums būtu interese doties līdzi uz vietēja jahtu kluba burāšanas sacensībām. Hell yes! Waikawa jahtu klubs katru vasaru rīko burāšanas regati, kas norisinās 10 nedēļas (laikam) pēc kārtas katru otrdienas vakaru. Menedžere Katrīna pati ļoti ir aizrāvusies ar burāšanu un pat apmeklē kursus, lai kādu dienu varētu kļūt par kapteini (vai kā Jaunzēlandē šo pozīciju sauc – skipper), tādēļ viņa pati katru reizi dodas uz šīm sacensībām un kā palīgs mācas uz vienas no laivām. Laivu, kas piedalās sacensībās, tur ir daudz un visām ir vajadzīgs 1 vai 2 palīgi, kuri par laimi var būt arī nepieredzējuši zaļi gurķi. Tā nu sasēdāmies mašīnās un tikām aizvesti uz Waikawa jahtu klubu. Sākums ļoti mulsinošs – īsti nevaru saprast, kas man būtu jādara, lai tiktu uz kādas no laivām, jo kā izrādās šoreiz palīgos nācēju ir vairāk nekā laivu, kurām tie ir nepieciešami. Bet sacensību organizatore ātri vien visu nokārto un mani labprāt uz savas laivas RICOCHET uzņems skippers vārdā Pip (atvasinājums no Filip). Pips ir kungs jau gados ar sirmiem, izspūrušiem matiem, debess zilām acīm un labu humora izjūtu. Otrs palīgs ir Jans no Vācijas, ar kuru kopā strādājam hostelī. Tiekam laipni aicināti uz laivas, vēl nepieciešams tikai sagaidīt divus patstāvīgos komandas biedrus, kuri ir pāris, kas savu iztiku pelna, vizinot tūristus uz jahtas Karību jūrā. Tiek veikti nelieli sagatavošanās darbi un laiva pamazām sāk slīdēt ārā no laivu piestātnes. Sieviete, kuras vārdu tā arī neiemācījos izrunāt, apņēmās iemācīt vienu no svarīgākajiem darbiem uz laivas. Un kā domājat? Saliet rumu glāzēs! Pips pats meistaro savu rumu, kuram devis nosaukumu Ricochet Ngakuta Gold Rum (ko nozīmē Ngakuta, gan nezinu). Jaunzēlandē ir atļauts brūvēt pašam savu alkoholu, tik vien, ka tirgot to ir aizliegts. Pirmo reizi baudīju pašdarinātu rumu, kas tiek brūvēts no cukura, pievienojot raugu un ruma garšvielas. Un kā sacīt jāsaka – makten labs. Apmācību procesā man tiek jautāts - How many monkeys you want in your glass? Excuse me?! Well, how many fingers? ....? Plikšķināju savas acis un nevarēju saprast, kas tā par āzēšanu ar mērkaķiem un pirkstiem (vēl taču visiem būtu jābūt skaidrā...). Kā izrādās glāzē ielejamais ruma daudzums tiek mērīts ar pirkstiem, respektīvi, viena, divu vai trīs pirkstu platumā. Un šie pirksti tiek saukti arī par mērkaķīšiem. Asprātīgi, vai ne? Tā nu tieku pielikta pie saliešanas darba, kā rezultātā latviešu tauta tika lādēta visu sacensību laiku, jo...iespējams dēļ lielās laivas šūpošanās un apziņas, ka, ja kaut ko daru, tad daru kārtīgi, kā arī rums taču nav nekādas „zilumzāles”, glāzēs iekrita nevis viens vai divi mērkaķīši, bet visi četri. Upss! Bet nu neko – izlietu un ar kolu atšķaidītu rumu atpakaļ pudelē nesasmelsi, tā ka komandas vīriem bija vien jādzer tāds kā ir. Ar visa ruma saliešanu bijām jau nonākuši līcī un gatavojāmies startam...nosacīti. Kamēr citas laivas, jau uzslējušas savas buras, riņķoja apkārt starta līnijai, mūsu komanda plēsa jokus un mācījās Cheers! pateikt latviešu valodā. Desmit minūtes pirms noteiktā starta laika laivā tomēr ieviesās zināma nopietnība un buras tika uzslietas. Mani palīga pienākumi šajā reizē izpaudās, kā skraidīšana no laivas vienas malas uz otru, nodrošinot nepieciešamo atsvaru (nu par sava svara pievienoto vērtību šajā braucienā gan sākotnēji šaubījos, bet nu kas jādara, tas jādara, jo laivai, lai tā ātrāk burātu, nepieciešams atrasties noteiktā leņķī pret ūdeni), kā arī izvairoties no... īsti nezinu kā to sauc latviešu valodā, bet, vārdu sakot, no tās laivas detaļas, kas mēdz ātri pārsvērties no vienas puses uz otru. Komēdijās, kurās darbība notiek uz laivas, kāds vienmēr ar šo masta sastāvdaļu dabū pa galvu. Ceru, ka saprotat, ko domāju. Skraidīšanas starplaikos sēdēju uz laivas malas ar vēju matos un vēroju pasakainu saulrietu kalnos. Tajā brīdī vienīgā doma, kas bija manā galvā - šo savas dzīves dienu nemainītu ne pret ko citu pasaulē. Man tādas aizdomas, ka Pips ar šo apziņu dzīvo katru dienu. Agrāk bijis skolas direktors, tagad pensijā dzīvo ar savu kundzi mājā, kas atrodas ūdens malā, katru rītu mostas ar uzlecošo sauli pār kalniem un uz veikalu iepirkties dodas ar savu laivu. Kaut kad plāno doties ceļot arī pa Baltijas jūru, apmainījāmies e-pastiem, lai dienā, kad piestās Rīgas ostā, es varētu viņu sagaidīt un izrādīt Rīgu ar latvieša viesmīlību. Aptuveni pēc divām stundām burāšana ir galā un dodamies atpakaļ uz laivu piestātni un jahtu klubu. Atpakaļceļā tieku pat pie laivas stūrēšanas. Nekā sarežģīta jau nav, ja vien neskaita sīkumu, ka jāstūrē pretējā virzienā, kurā gribas doties. A-ha, mulsinoši, bet tiekam atpakaļ piestātnē bez starpgadījumiem. Sacensībās neuzvarējām, bet uz šīs laivas tas nav galvenais. Jahtu klubā norisinās neliela apbalvošana un socializēšanās ar pārējiem dalībniekiem. Ar milzīgu nogurumu, ēstgribu un pozitīvisma lādiņu atgriežos Villā. Tāda bija mana pirmā buršanas pieredze, kas nenoliedzami rosināja darīt visu iespējamo, lai tiktu uz nākošo burāšanas reizi, kas šoreiz izpaudās kā veiksmīga laika plānošana, lai samenedžētu savu pēcpusdienas maiņu hostelī un darbu fish ‘n’ chips veikalā tā, lai otrdienas pēcpusdiena un vakars paliek brīvs. Otrajā reizē jau zināju, kur jāiet, un Pips mani jau arī gaidīja. Jans šoreiz netika, jo brīvprātīgi pieteicās palikt hostelī un gatavot vakariņas, par ko visi bijām bezgala pateicīgi. Šoreiz tiku pie nopietnākiem pienākumiem arī – pievilku vai atlaidu vienu no priekšējās buras virvēm pēc nepieciešamības. Skraidīšana no vienas malas uz otru un ruma saliešana arī neizpalika. Šajā reizē ar mērkaķu skaitu biju uzmanīgāka. Burāšana notika tādā pašā jautrā garā, bez uzvarām, bet ar gandarījumu un prieku. Atsevišķas pieminēšanas vērts ir Herberts. Pavecāks kungs no Vācijas, kas jau 5 gadus dzīvo Jaunzēlandē, trīs gadus mācās burāt uz vienas no laivām, kura šoreiz sacensībās nepiedalījās, tādēļ viņš bija otrs palīgs uz RICOCHET laivas. Tāds palīgs! Uzvedās kā skippers, deva pats savus norādījumus, kas dažkārt bija diametrāli pretēji laivas kapteiņa norādījumiem un finālā piedāvāja izprecināti mani savam dēlam. Nu nē, zinot kāds būtu vīra tēvs, man nemaz neradās vēlme zināt, kāds ir dēls, tādēļ laipni atteicu šim piedāvājumam. Trešajā burāšanas reizē dažādu apstākļu dēļ netiku pie Pipa uz laivas, lai arī kā man gribējās. Šoreiz bija uz citas laivas, kuras nosaukumu un kapteini diemžēl neatceros. Šī burāšanas reize bija pēdējā vasaras regatē un tikai saukta par Fun race, jo par sacensībām un uzvarēšanu svarīgāka bija izklaide. Man gan pašai šo burāšanas reizi vairāk gribētos saukt par Extreme race, jo laika apstākļi bija īsti Jaunzēlandi raksturojoši – stiprs vējš un lietus. Uz laivas man īsti nebija ko darīt, jo bija jau pietiekami daudz cilvēku un katram savi pienākumi, līdz ar to centos citiem nepīties pa kājām, kas nebija tik vienkārši, jo vietas tur bija gaužām maz. Vējš milzīgs, ātrums liels, kas kopā rezultējās ar diezgan ekstrēmām situācijām, kad laiva uz līkuma sasveras gandrīz 90 grādu leņķī un vienīgais veids kā neiekrist ūdenī ir ar kājām atsperties pret otru bortu un ar rokām turēties pie da-jeb-kā. Savukārt šajā brīdī man galvā bija divas domas – wow wow wow, cik forši! un vai man nevajadzētu izjust...BAILES? Bet acīmredzot adrenalīna līmenis asinīs darīja savu. Ju-huuuuuu! Burāšanai beidzoties, pārsalusi, piesmeltām botēm un slapju dibenu ievēlos jahtu klubā, kur jau valdīja atraisīta gaisotne, jo sākās rezultātu paziņošana un ballīte. Diemžēl līdz beigām nepaliku, jo pārējie hosteļa komandas biedri arī bija izmirkuši un gribēja ātrāk tikt atpakaļ hostelī. Tāda bija mana nelielā, bet aizraujošā burāšanas pieredze. Bezmaksas un pilnīgi negaidīta. Ak jā, vēl viens labs moments. Katru trešdienas rītu reģionālajā radio tiek paziņoti burāšanas sacensību rezultāti. Pēc pirmās burāšanas reizes Pips stāstīja, ka nākamajā dienā viņš runāšot šajā radio un noteikti pieminēšot mūs ar Janu. Izskatījās, ka viņš nejoko, tādēļ nākamajā rītā brokastu laikā pirms ikdienas darba gaitu uzsākšanas radio tika uzgriezts īpaši skaļi un gaidījām, kad Pips runās. Un tiešām – 9.25am Pips paziņoja rezultātus savā humora pilnajā manierē un īpaši pasveicināja Agnesi no Latvijas un Janu no Vācijas! Tā lūk – principā Piktonā esmu vietēja mēroga slavenība, tik joprojām īsti nesaprotu, kādēļ pārējie mēdiji nelikās par šo faktu ne zinis un neaicināja mani uz intervijām un foto sesijām...

Turpinu ar pilnīgi negaidītajiem momentiem, kas izvērsās ballītē ar nosaukumu Night out (Rum edition). Kādas divas nedēļas Villā sanāca strādāt ļoti jautrā un foršā kompānijā, bet kā tas ar ceļotājiem/wooferiem bieži notiek – kādam jābrauc mājās un kādam jāpilda savi ceļojuma plāni, kā rezultātā burtiski dažu dienu laikā nomainījās gandrīz viss komandas sastāvs. Skumīgi, bet iemesls kārtējai atvadu ballītei! Zinot, ka Pips brūvē ārkārtīgi labu un garšīgu rumu, kā arī tīri tā, lai pārliecinātos, ka esam apmainījušies ar pareizajiem e-pastiem, uzrakstīju viņam pāris rindiņas, izskaidrojot situāciju ar atvadu ballīti, kurā lieliski iederētos viņa gatavotais rums... Lai arī pārdod pašu brūvēto alkoholu nav atļauts, bet neviens taču to neuzzinātu. Nosūtīju, bet atbildes kā nav, tā nav. Domāju, nu neko varbūt nebija laiks izlasīt vai atbildēt, vai varbūt tiešām kļūda e-pasta adresē un gandrīz jau aizmirsu par šo lietu. Dienas rit savu mierīgo gaitu un pienāk sestdiena, kad plānota atvadu ballīte un iziešana „ielās”. No reception atnāk ziņa, ka mani kāds meklē. Hmm.. tā kā nevienu negaidu, bet izrādās pie manis ieradies Pips un pasniedz melnā plastmasas maisiņā ietītu paštaisīto rumu! Esmu šokā un bez vārdiem! Stostoties saku Thank you, thank you un cik tad es būtu parādā par šo, uz ko Pips atmet ar roku un novēl patīkamu ballīti. Cheeers mate! Joprojām šokā un ar pārlaimīgu ģīmi eju paziņot jaunumus komandas biedriem. Jā, ballīte bija laba. Dažas bildes picasā ir pieejamas, pārējās, respektējot savus komandas biedrus, nepublicēšu. Pips noteikti paliks atmiņā kā viens no sirsnīgākajiem cilvēkiem, ko esmu satikusi Jaunzēlandē. Ļoti ceru, ka man izdosies paņemt līdzi uz mājām šo jaunzēlandiešus tik ļoti raksturojošo sirsnīgumu un beznosacījuma draudzīgumu.

Komanda, ar kuru kopā pavadījām ne vienu vien smieklu pilnu brīdi, sastāvēja no Mirandas (Myranda) no Kanādas, Karolīnas (Caroline) no Norvēģijas, diviem Janiem (Jan) no Vācijas un manis. Kopā strādājām, kopā smējāmies, kopā burājām, kopā aprunājām darba organizāciju Villā, kopā spēlējām drinking games un minējām sudoku mīklas. Sudoku mīklas vispār viens kārtīgs fenomens – Karolīna atrada grāmatu plauktā sudoku mīklu grāmatu ar kādām 300 mīklām, kura tajā plauktā neviena neaiztikta bija nogulējusi gadus divus. Un kā jau ar visām atkarību izraisošām lietām (pat uz grāmatas aizmugurējā vāka rakstīts brīdinājums – highly addictive) vienu brīdi visi to vien darīja, kā minēja sudoku mīklas...visu laiku. Es personīgi tik ļoti ar šo mīklu minēšanu neaizrāvos, iespējams tādēļ, ka nevienu līdz galam tā arī nespēju atrisināt. Norakstīju to uz neveiksmīgu mīklu izvēli un ceļošanas laikā nedaudz notrulinātām smadzenēm. Domu, ka varbūt vienkārši neesmu smart enough, spītīgi atsakos pieņemt. Kad abas meitenes aizbrauca projām, tad es Villas wooferu komandā biju vienīgā meitene ar sešiem džekiem, istabu, kurā dzīvoju, bija jādala ar trīs no tiem. Nemaz arī nebija tik traki būt gandrīz vienīgajai sieviešu kārtas pārstāvei (gandrīz tādēļ, ka no patstāvīgajiem darbiniekiem viena vēl bija meitene – Reičela), tomēr ir atsevišķas dažkārt kaitinošas pazīmes, kas liecina, ka ir bik par daudz: istabas logs jātur vaļā visu laiku; skaļas atraugas vairs netiek atvainotas, bet ir kļuvušas par dabisku parādību; pašai negribot esmu informēta par vācu futbola komandas rezultātiem; joki galvenokārt par sievietēm un viņu vājībām; lai arī cilvēku skaits nav mainījies (9), vakariņas jāgatavo vismaz 12 cilvēkiem, lai visi justos paēduši; tualetes poda vāks un brille šķiet lejā vairs nelaižas... ieklēmmējušies varbūt.

Iepriekš minēju, ka papildus darbam Villā strādāju arī ātro uzkodu ēstuvē jeb fish ‘n’ chips veikalā. Arī interesanta pieredze. Pirmkārt tādēļ, ka kopš esmu Jaunzēlandē cenšos ēst maksimāli veselīgu ēdienu, kas nenoliedzami rosina izteiktu nepatiku pret fast food. Ļoti izteiktu nepatiku, kas no sākuma traucēja strādāt. Katru reizi ieslidinot jau iepriekš pagatavotos un sasaldētos kartupeļu salmiņus karstajā eļļā, tirpas pārskrēja pār kauliem. Bet ar laiku pieradu pie šī fakta un ne jau man viņi bija jāēd. Fish ‘n’ chips iestādījumi Jaunzēlandē ir ļoti izplatīti. Pirmos un vienīgos fish & chips ēdu fermā, kur strādāju pirmajās nedēļās, tur tie nāca ļoti autentiskā izskatā – iesaiņoti avīzēs. Tagad zinu, ka eļļā ceptu kartupeļu pagatavošanas laiks aizņem aptuveni 5 min, 2 min nepieciešams, lai tie nožūtu, un 1 min, lai iesaiņotu. Piektdienu un sestdienu vakaros pasūtījumi mēdza būt tik daudz, ka īsti nebija, kur piestiprināt pasūtījuma lapiņas. Labs stresa un laika menedžmenta treniņš. Veikala īpašnieki ir vīrs un sieva, vīrs kiwi, bet sieva Džim (Jiim) no Taizemes. Džim astoņpadsmit gadu vecumā iepazinās ar savu topošo vīru (sasodīts, vārdu neatceros) un atbrauca uz Jaunzēlandi, drīz vien apprecējās un palika stāvoklī ar savu dēlu – Džoniju (Jonny). Kad Džonijam palika divi gadi, tad viņi atvēra savu fish & chips veikalu, kurā viņa strādā katru dienu aptuveni no 11iem līdz 10iem vakarā. Every single day. Jautāju Džim, vai ar veikalu iespējams labi nopelnīt, uz ko saņēmu atbildi – so so. Jautāju, ko Džim dara brīvajā laikā. Guļot. Jautāju, ko Džim patiktos darīt, ja būtu vairāk brīvā laika. Emm... Pēc šīs sarunas ilgi domāju par Džim un dzīvi, kādu viņa ir izvēlējusies. No Taizemes viņa aizbrauca tādēļ, ka tā vieta, kur viņa dzīvoja bija ļoti nabadzīga. Esmu pārliecināta, ka precības nebija tik vien kā aiz lielas mīlestības, bet arī vīzas apsvērumu dēļ. Šobrīd Džim jau 20 gadus dzīvo Jaunzēlandē, bet lielāko daļu no šī laika ir pavadījusi virtuvē, cepot eļļā kartupeļu salmiņus un zivis. Nevarētu teikt, ka viņa ir nelaimīga, drīzāk samierinājusies ar situāciju, kāda tā ir un mainīt neko nedomā. No vienas puses skumji, no otras – ne man kāds ir devis tiesības spriest par cita dzīvi.

Mēnesis un vēl nedaudz, ko pavadīju Piktonā līdz šim bija notikumiem un piedzīvojumiem bagātākais laiks. Sava daļa no dzīves skolas. Ir gūtas atziņas un uzkrāta pieredze. Kārtējo reizi pārliecinājos par savu naivumu, kad pirmais, ko redzu cilvēkos ir šķietami labās īpašības. Tam seko vilšanās un pārliecināšanās, ka nekā vairāk par egoismu un patmīlību tur nav. Tajā pat laikā satiku daudz vairāk jauku, mīļu un sirsnīgu cilvēku, kuru kontakti ir pierakstīti un ir apņemšanās tos satikt vēl kādreiz, jo kā vēsti veca vācu paruna – katru cilvēku, ko dzīvē esi saticis, noteikti satiksi otru reizi arī. Uz to tad arī paļaujos.

Tā, kas man vēl te pierakstīts uz dzeltenās post-it lapiņas... ak, jā! Skrienot pa Piktonas vietējām trasītēm lejup pa nogāzi, savainoju savu celi. Pat īsti nezinu kādā veidā, vienkārši sāka sāpēt, kā rezultātā vienu nedēļu spēcīgi kliboju. Nu jau ir daudz labāk, bet fiziskās aktivitātes, kas saistītas ar skriešanu vai iešanu lejup pa nogāzi, liek celim jau atkal iesāpēties. Iespējams tas tādēļ, ka skrēju ar nepareiziem apaviem, jo citu vienkārši nebija, bet vēlme skriet bija lielāka par veselo saprātu. Atkal jau mācība – never ever run in wrong shoes un never ever shake a baby (sociālā reklāma Jaunzēlandes medijos, tā pat vien te pieminēju). Kaut kad tika nosūtītas kārtējās pastkartes, cerams, ka nonāks līdz adresātiem laicīgi un pieklājīgā izskatā.

Tā šķiet, ka tas arī viss. Esmu aprakstījusi visu, ko vēlējos un šķiet, ka vienam emuāra rakstam vairāk kā pietiekami. Šoreiz ir arī bildes, skatīt tur pat, kur parasti. That’s it folks!

World is a small place

Neatceros, kad vēl esmu tā cīnījusies ar slinkumu. Man vajadzēja vismaz piecas reizes, lai beidzot pieķertos un uzrakstītu šo rakstu. Laiks ir vairāk nekā 3 burciņas, iespaidi arī sakrājušies un sāk jau pamazām izbalēt, bet piesēsties un to visu uzrakstīt līdz šim nav sanācis. Slinkums, nevaļa, varbūt vājš raksturs, nezinu. Bet ar šīm rindiņām labojos, vismaz pašai patīk tā domāt.

Dzīvojos Picton. Pēc Aleksandras ķiršu un nektarīnu lasīšanas uz nedēļu aizbraucu uz ChCh satikt vienu draugu pirms aizlidošanas uz Austrāliju, kā arī savus bijušos dzīvokļa biedrus. Sākotnējais plāns bija ChCh pavadīt tikai kādas pāris dienas, bet tā kā karstais un vasarīgais laiks bija iestājies arī šajā piekrastes pilsētā, tad nespēju pretoties kārdinājumam palikt uz vietas. Kā nekā – pilsēta iesildīta un labi zināma. Biju domājusi, ka atgriežoties ChCh pēc ilgāka laika sajūtas būs kā atgriežoties tādās kā mājās. Bet nē, kārtējā pilsēta, tikai atšķirība tāda, ka zinu, kur man jāiet, kur ir lētākais supermārkets un kāds ir bibliotēkas un līdz ar to – bezmaksas interneta darba laiks. ChCh atguvu iekavēto dzīvās mūzikas klausīšanās ziņā, satiku draugus, izlasīju grāmatu „Šokolāde”, apēdu lielo tumšās šokolādes iepakojumu (nē, pašu iepakojumu atstāju neapēstu; jā, saistība starp grāmatu un šokolādes ēšanu ir cieša un ļoti tieša, izlasīsiet grāmatu un sapratīsiet paši) un vadoties pēc hosteļa saimnieka ieteikuma izlēmu braukt uz Blenheim. Blenheim atrodas Malborough reģionā, kurš ir lielākais Jaunzēlandes vīna ražošanas reģions. Vīnogu lasīšanas sezonai pēc plāna vajadzēja sākties tuvākajās dienās, līdz ar to lieliska izdevība atkal pastrādāt un iekrāt naudu. Bet tie plāni un to reizēm ārkārtīgi kaitinošā neizdošanās. Vasara šogad Jaunzēlandē nebija tā pati labākā – par maz saules, par daudz lietus. Tādēļ līdz vīnogu novākšanas sākumam vēl kādas 10-14 dienas. Trīs dienas pavadīju Blenheim apzvanot visus iespējamos starpniekus, vīnogu lauku īpašniekus un vīna darītavas, bet nevienam papildus cilvēkus uz doto brīdi nevajadzēja, visi gaida, kad vīnogas nogatavosies. Blenheim ārkārtīgi neinteresants miests, tāpēc nespēju sevī atrast motivāciju palikt tur un gaidīt, kad tad vīnogas beidzot būs gatavas. Ko nu darīt, kur doties? Izlēmu, ka jāpamēģina kā ir woofingot kādā no hosteļiem. Internetā atradu pāris interesantu piedāvājumu, kuri atrodas turpat netālu esošajā miestā Picton (tāds nievājošs vārds, bet citu nevaru izdomāt. Pilsētai par mazu un par pagastu arī īsti nenosauksi). Nakedbus.com kā zinādams, ka došos tajā virzienā, bija atstājis man vienu vietu autobusā par nieka 1$. Atlika vien sazvanīt hosteli un vienoties, kad varu sākt strādāt. Vienojos ar menedžeri, ka brauktu jau nākamajā dienā. Tad seko jautājums – kā mani sauc un no kurienes esmu. Nu.. Agnese no Latvijas. Otrā trubas galā iestājas tāds samulsis klusums. Em? Interesanti gan, jo tā meitene, kuras vietā mums nepieciešams darbinieks arī ir Agnese no Latvijas! What!?! Latvija nav liela un vienmēr esmu zinājusi, ka pasaule arī nav diži lielāka, bet kur iespējama šāda sagadīšanās? Visu šo laiku ceļojot apkārt nebiju satikusi nevienu letiņu, tik dzirdējusi, ka viņi te pat vien apkārt kaut kur ir. Un te – vienā mazā Piktonā, vienā un tajā pašā backpacker hostelī, kā wooferi (nu.. tie kas strādā apmaiņā pret dzīvošanu un iespējams arī ēšanu, latviešu valodā laikam būtu jāsaka brīvprātīgie) ir divas Agneses no Latvijas. Ar patīkamu satraukumu un saviļņojumu devos uz Piktonu satikt savu vārda māsu. Pirmajā brīdī bija pat grūti noticēt un vēl grūtāk – dabūt latviešu valodu pār lūpām. Kad sazvanos uz ģimeni un draugiem, tad neskaitās – tas notiek virtuālā interneta vai telekomunikāciju vidē, bet te uz vietas runāt latviešu valodā pēc visa šī laika šķita extremely weird... nu, aaaaaarkārtīgi dīvaini. Es neesmu vienīgā, kas šo faktu uzskata par kaut ko vienreizēju un kā izrādās šī sakritība bija pēdējo dienu galvenais sarunu temats. Iepazīstoties un sakot savu vārdu, pretī saņemu – „yeah, I know who you are”. Pats labais bija tajā vakarā „iziet ielās” (cik nu te viņu ir – veselas trīs), jo arī atsevišķi pilsētiņas iedzīvotāji jau zināja par šo dīvaino sakritību. Varētu jau visiem stāstīt pasakas, ka Latvijā dzīvo vienīgi Agneses, ja vien Piktonā kādā citā hostelī nestrādātu vēl viena meitene no Latvijas, šoreiz vārdā Ilva. Tā nu Piktona uz kādu brīdi ieguva milzīgu latviešu un arī Agnešu īpatsvaru.

Strādāju apmaiņā pret bezmaksas dzīvošanu un ēšanu backpacker hostelī „The Villa”. Kopumā esam 7 šāda veida darbinieki + 2 patstāvīgie darbinieki. Hostelis ļoti mīlīgs un arī liels, jo pietiek darba 7 cilvēkiem katru dienu uz kādām 4 stundām. Darbu saraksts galvenokārt iekļauj tīrīšanas un uzkopšanas darbus, kā arī darbu in reception. Atsevišķas pieminēšanas vērts pienākums ar hosteļa busiņu reizi dienā braukt uz prāmja piestātni savākt viesus, kas iedodas no Velingtonas. Piktona ir vieta, kur piestāj prāmji, kas savieno Z-salu ar D-salu, līdz ar to te apgrozās pietiekami daudz cilvēku. Pieminēšanas vērts ir tādēļ, ka šis busiņš dod iemeslus izrādīt manu „blondīnisma” sindromu biežāk nekā pašai jebkad gribētos. Bet nu sevis aizstāvēšanai dodu nelielu šī busiņa raksturojumu – sagrabējis un nedaudz sarūsējis, ir tikai viens atpakaļskata spogulis un trešais ātrums neeksistē. Nu man liekas, ka šos varētu nosaukt par vainu mīkstinošie apstākļiem, gadījumos, kad sanāk uzskriet kādai apmalei, noslāpt ielas vidū vai izdot pārāk skaļas un rūcošas skaņas, ne? Vakariņas ēdam visi kopīgi un reizi nedēļā ir jāgatavo vakariņas 9 cilvēkiem. Labs acumēra treniņš – katru reizi liekas, ka būs par daudz, bet sanāk bik par maz. Vēl mācos. Darbinieki galvenokārt jaunieši no dažādām valstīm, katru neuzskaitīšu, jo mainās visnotaļ bieži. Bet nu dzīvojamies kopumā draudzīgi, par atsevišķiem vadības un menedžmenta jautājumiem šajā komandā man būtu ko piebilst, bet laižu tos pār galvu – ne īstā vieta, ne laiks un vajadzība. Ja runājam par manu ikdienu, tad kopumā tā ir šāda – no rītiem sākam darbu 9.30 un cītīgi rosamies līdz 1iem, tad pusdienas. Reizi nedēļā ir viena brīvdiena un kādā no dienām arī pēcpusdienas maiņa, kad darbs ir viesu pieņemšana, reģistrēšana, kādas kļūdas ielaišana kopējā rezervēšanas sistēmā, atbildēšana uz telefonzvaniem, utt. Tajās dienās, kad ir tikai rīta maiņa, kā arī brīvdienās, aktivitātes ir šādas (viss atkarīgs no laikapstakļiem un slinkuma pakāpes) – sauļošanās un peldēšana vietējā pludmalē, došanās garās pastaigās, riteņbraukšana (gan kalnos, gan tālāk pa apkārtni), zivju vai gliemežu zvejošana, krabju ķerstīšana pludmalē, Uno spēlēšana, DVD skatīšanās, nekā nedarīšana. Tā paiet manas dienas. Reizēm izeju darba meklējumos, kas pagaidām ir bez rezultātiem. Tā kā pilsēta ir maza, tad to iespēju nav īpaši daudz. Kā arī tūrisma sezona iet uz beigām un visa Jaunzēlande, it īpaši mazās pilsētas pieklust. Nedēļas nogalē aizejam līdz vietējiem klubiem. Iecienītākie ir viens īru krogs, kurā var dabūt arī dzīvo mūziku (katru nedēļu gan vienu un to pašu) un otrs ir „nakts klubs” Mikey’s, kurš tiek apmeklēts tikai tā iemesla dēļ, ka ir atvērts ilgāk nekā pārējie – līdz 3 no rīta. Pārējie bāri veras ciet 10os vai 11os vakarā, īru krogs ir atvērts līdz 1iem. Lai ilustrētu Jaunzēlandes bāru un klubu dzīvi, jāpiemin svētā Patrika dienas svinēšana. Joprojām īsti nezinu, kādēļ šī diena tiek svinēta, bet nu diena, kad tiek dzerts ārkārtīgi daudz alus un ir iemesls garām ballītēm. Šī iemesla dēļ krogs šajā dienā tika atvērts 8os no rīta, bet ciet slēgšanas laiks netika mainīts, plkst.1os visiem vienalga godīgi bija jādodas mājās. Viss notiek dikti agri. Tā lūk!

Šķiet, ka esmu pieminējusi visu, kas ir pieminēšanas vērts. Viss notiek tādā lielā pašplūsmā un īpaši par neko nesatraucoties. Laikapstākļi, izņemot šodienu, lutina un priecē. Apkārtne ir ārkārtīgi skaista, bildes drīzumā tiks saliktas Picasā. Nezin cik ilgi šeit vēl palikšu, bet tā kā Picton ir jauka vieta, kur būt, tad iespējams uz vēl kādu brīdi. Ļoti atkarīgs no tā, vai atradīšu darbu. Pagaidām ir labi, tā kā ir. Un liels prieks, ka tomēr pabeidzu šo rakstu. Tad jau līdz vēlākam!

Different kind of Subject

Šī emurāra temats nebūs par maniem tagadējiem piedzīvojumiem vai iespaidiem. Drīzāk informatīva rakstura. Ļoti bieži e-pastā un sociālajos portālos saņemu tehniskas dabas jautājumus no tiem, kuri arī vēlas doties apskatīt Jaunzēlandi un izmantot Working holiday programmas priekšrocības. Mēģināšu strukturēti aprakstīt savu pieredzi cerībā, ka tā kādam varētu palīdzēt. Lai arī tagad šeit atrodoties viss liekas vairāk vai mazāk pašsaprotami, atceros kā pašai bija sākumā – lēmums braukt ir pieņemts un ko tālāk? Zinu, ka kaut mazākā informācijas kripatiņa reizēm ir ļoti svarīga. Bet pirms tālāk lasāt manus tā saucamos padomus, tad brīdinu, ka tā ir tikai mana pieredze, kas reizēm var neatspoguļot situāciju pilnībā, kā arī es varu cilvēcīgi kļūdīties.

Vīza. Tātad viss šis process, lietišķā valodā runājot, saucas Working holiday scheme. Pasaulē ļoti izplatīta vīzu programma, kas ļauj jauniešiem ceļot apkārt un pie reizes arī piestrādāt, lai būtu nepieciešamie iztikas līdzekļi. No 2009.gada 2.marta šī vīza Latvijai ir pieejama ar Jaunzēlandi. Visa informācija par vīzu ir atrodama Jaunzēlandes Imigrācijas dienesta mājas lapā – www.immigration.govt.nz. Iesaku šo mājas lapu izpētīt no A-Z, jo principā visa nepieciešama informācija par vīzu tur arī ir atrodama. Bet īsumā – katru gadu ir pieejamas 100 vīzas, kuru skaitīšana sākas no 2.marta. Nezinu, vai šobrīd viss 2009.gada limits ir izsmelts un jaunām vīzām var pieteikties tikai martā, jo dati par izsniegtajām vīzām netiek publicēti (vismaz es neatradu tādu informāciju). Līdz ar to īsti nezinu, kas notiek, ja tiek aizpildīta anketa, bet jaunu vietu vairāk nav – vai tas nozīmē, ka vīza netiek izsniegta vai arī pieteikums tiek pārcelts uz nākamo periodu? Man šie jautājumi nebija īsti aktuāli, tāpēc atbildēt nevarēšu. Bet tajā pašā mājas lapā ir iespēja elektroniski nosūtīt jautājumu. Un viņi godīgi atbild norādīto dienu laikā, tā ka droši var rakstīt un pajautāt. Pats vīzas iegūšanas process izskatās apmēram šādi: mājas lapā aizpildi elektronisko veidlapu (atbildi uz daudziem jautājumiem un galvenokārt vairākas reizes nākas ieskaidrot, ka neesi krimināli sodīts un bīstams; aizpildot nepieciešama pase, jo jāievada pases numurs, pārliecinies, ka ievadi numuru pareizi un pasi mainīt arī neplāno, jo pēc tam kādas izmaiņas veikt būs sarežģīti; norādi vēlamo iebraukšanas datumu – sevišķi iespringt nav nepieciešams, jo tikko kā ir apstiprināta vīza, tā viņi dod gadu laika, lai iebrauktu valstī un aktivizētu darba atļauju); samaksā noteikto naudas summu par vīzu, kas pirms gada bija aptuveni 30 LVL; e-pastā saņemsi norādījumus turpmākai rīcībai, kas praktiski nozīmē vizīti pie ārsta, jo viņiem bail, ka Latvijas pilsoņi varētu radīt draudus viņu veselības sistēmai visus aplipinot ar tuberkulozi. Līdz ar to jāizprintē no viņu mājas lapas Temporary Entry X-ray Certificate veidlapa, sekojot instrukcijām jāaizpilda sava daļa, jāpieliek 1 vai 2 pases fotogrāfijas, jānes uz ARS, jānofogrāfē plaušas (atkal jau kādi 30 LVL) un jāiedod ārstam aizpildīt viņa slēdziens. Ar to vēl viss nebeidzas – veidlapa un rentgenuzņēmums ir jānes apstiprināt pie viena no tā saucamajiem panel doctors, kuri Latvijā ir veseli 2 (kontaktinformācija jau atkal ir atrodama viņu mājas lapā). Finālā atliek visu nosūtīt vienai no viņu vēstniecībām (kontaktinformācija būs e-pastā). Pēc aptuveni 2-3 nedēļām viņu mājas lapas izveidotajā profilā (kas nepieciešams, lai aizpildītu pieteikuma anketu) parādīsies vīzas apstiprinājums un nosacījumi. Tātad no vīzas piešķiršanas brīža tiek dots gads, lai iebrauktu valstī un aktivizētu darba atļauju, kas tad arī ir derīga uz gadu. Es Jaunzēlandē iebraucu 21.augustā un 2010.gada 20.augusts ir pēdējā diena, kad man šeit ir ļauts atrasties. Vīza ļauj iebraukt un izbraukt no Jaunzēlandes šī gada laikā cik tik uziet, bet ņem vērā, ka tas vīzu nepagarinās, t.i. – kopumā tāpat būs gads. Strādāt pie viena darba devēja var līdz 3 mēnešiem, kas ir diezgan diskriminējoši, jo citu valstu jaunieši var strādāt visu gadu, piemēram, britu jaunieši jo vīzu var arī pagarināt uz 2 gadiem un visu šo laiku strādāt, cik ilgi vēlas. Un šādi nejauki ierobežojumi par 3 mēnešiem šķiet, ka ir uzlikti tikai jauniešiem no Austrumeiropas, Āzijas un varbūt vēl kādām ne tik populārām valstīm. Tā ka valstu diplomātiskās attiecības šeit spēlē zināmu lomu. Tas arī viss par vīzu. Izprintē to no viņu mājas lapas, sakopē vairākos eksemplāros un turi to sasniedzamā attālumā, jo to var pajautāt muitas darbinieki iebraucot un to noteikti jautās, stājoties darba attiecībās. Easy-peasy, ne? Un tas ir tikai sākums.

Apdrošināšana. Saskaņā ar vīzas nosacījumiem katram braucējam pirms braukšanas ir jānokārto comprehensive hospitalisation health insurance, kas nozīmē, ka parastā tūrista nelaimes gadījumu apdrošināšana šeit nederēs. Tūristu veselības apdrošināšana izmaksas, kas rodas nelaimes gadījumu rezultātā, bet Jaunzēlandē nelaimes gadījumu apārstēšana ir bez maksas arī iebraucējiem. Comprehensive veselības apdrošināšana nozīmē to, ka tā segtu arī vizīti pie ģimenes ārsta vai cita speciālista, ja rastos tāda nepieciešamība. Un tās izmaksas nav no mazākajām, veselības apdrošināšana uz gadu maksās aptuveni 500-600 LVL. Šīs starptautiskās veselības apdrošināšanas var iegādāties internetā un ērtākais veids, kā tās atrast ir pajautājot Google tantei. Tās darbības principi visām ir vairāk vai mazāk vienādi, ja rodas nepieciešamība pēc ārsta, tad izmaksas vispirms ir jāsedz pašam un pēc tam rēķini jāsūta ofisam, kuri tad to visu izskata un pārskaita naudu uz kontu. Atsevišķas kompānijas ar atsevišķām slimnīcām veic tiešo rēķinu maksāšanu, bet tā kā ceļojot nekad nevar paredzēt, kurā vietā atradīsies, tad man šķiet, ka tam nav īpaši lielas jēgas. Attiecībā uz pašu veselības apdrošināšanas veidlapas aizpildīšanu, iesaku melot. Īsti nezinu vai tā ir ar visām kompānijām, bet manā veselības apdrošināšanas veidlapā tika prasīts atbildēt uz tādiem jautājumiem kā – vai jebkad ir bijusi nepieciešamība doties pie ārsta? Pat ja tas ir bijis saaukstēšanās rezultātā. (Un kurš tad nav bijis pie ārsta?) Bet kas notiek, ja šo informāciju norāda? Tā tiek automātiski izslēgta no apdrošināšanas polises. Šo apdrošināšanas kompāniju politika neatļauj apmaksāt izdevumus, kas rodas kādu iepriekšēju saslimšanu rezultātā. Un ja savas atklātības dēļ arī norādi visas vizītes pie ģimenes ārsta, tad rēķini, ka tas viss būs kā neattiecināmas izmaksas, ja šo pašu iemeslu dēļ šeit nāksies apmeklēt ģimenes ārstu vai citu speciālistu. Esmu dzirdējusi, ka citi ceļotāji šo apdrošināšanas polisi neuztver nopietni un neiegādājas. Man uz robežas arī to neviens nepajautāja, bet gadījumā, ja pajautā un tādas līdzi nav, tad principā ir pārkāpti vīzas nosacījumi. Ja runājam par veselības sistēmu Jaunzēlandē, tad ģimenes ārsts jeb General practitioner ir ārkārtīgi svarīga persona, kas nozīmē, ka pie attiecīgā speciālista nevar tikt bez nosūtījuma. Aptiekas arī ir viens diezgan smieklīgs iestādījums, kas vairāk atgādina mūsu pašu Drogas – pilnas ar kosmētikas produktiem. Ja Latvijas aptiekās 3 sienas no 4 ir noklātas ar zālēm un viena siena ir atvēlēta kosmētikas un citiem produktiem, tad Jaunzēlandē viss ir otrādi. Bezrecepšu zāles ir tikai dažas, ļoti mazā izvēlē un galvenokārt saaukstēšanās gadījumiem. Tāpēc, ja zini, ka varētu rasties nepieciešamība pēc kādām specifiskām zālēm, tad tās ieteicams iegādāties jau Latvijā un ņemt līdzi.

Aviobiļetes. Šeit ir tikai viens ieteikums – jo ātrāk pirktas, jo labāk jeb lētāk. Te nu katram pašam jāmeklē internetā izdevīgākie varianti. Es lidoju no Londonas ar viņu pašu Air New Zealand, kas nozīmēja, ka man nevajadzēja nekur pārsēsties (ja neskaita Honkongu, kur vajadzēja izkāpt no lidmašīnas, iziet security kontroli un kāpt atpakaļ) un ilgi dzīvoties pa lidostām. Bet tā kā pirku vienu mēnesi iepriekš, tad sanāca ļoti dārgas biļetes. Noteikti, ka var sakombinēt visādus variantus arī caur Āzijas vai citām aviokompānijām. Bet jāņem vērā, ka biļetes ir jāpērk arī atpakaļ ceļam, jo, ja nemaldos, tad tas atkal ir viens no vīzas nosacījumiem, kas nav tas sliktākais. Manas biļetes ir ar maināmu beigu datumu, kas nozīmē, ka piemaksājot nelielu (cerams, vēl neesmu noskaidrojusi, cik tas varētu man izmaksāt) naudas summu, varu izvēlēties citu atpakaļ braukšanas datumu. Tādēļ uzskatu, ka lidot ar vienu aviokompāniju šajā gadījumā ir izdevīgāk, jo, ja izvēlas kombinēto lidojumu, izmaiņu gadījumā, datumi jāmaina visiem lidojumiem, kas to pašu izmaksu summu vien savelk.

Finanses. Visus visvairāk interesējošais jautājums, uz kuru visgrūtāk sniegt atbildes. Vispirms par izdevumu sadaļu. Turpmākās naudas summas tiks norādītas Jaunzēlandes dolāros, tāpēc svarīgi jau savlaicīgi iegaumēt naudas maiņas kursu 1$ = 0,36 LVL, es parasti visu dalu ar 3 un vēl nedaudz piemetu klāt. Vīzas nosacījumi paredz, ka līdzi laikam jāņem 4200$, kas sākotnēji izklausās liela naudas summa, bet ticiet man, tā pazūd gaismas ātrumā. Vidēji viena nakts hostelī maksā 25$, ilgtermiņa istabas īre (atkarībā no tā, kurā pilsētā, vai vēlies dzīvot viens vai ar kādu kopā, centrā vai ārpus centra) – 80-150$, autobuss no vienas pilsētas līdz otrai (ja vien neplāno braukt no salas viena gala līdz otram) maksā 20-30$, litrs piena – 2-3$, maize vidēji 3$, vistas fileja (aptuveni 2 ēdienreizēm) – 5$, pudele alus – 2$ (pērkot vairumā, lētāk), kilograms rīsu/makaronu/kartupeļu 2-3$. Aptuveni šādas cenas, kas šobrīd laikam ir dārgāk nekā Latvijā. Dzīvošanas izmaksas ir atkarīgas no katra dzīves veida, ko un cik daudz ēd. Man ēšana vidēji nedēļā izmaksā 70-100$. Cik maksās ēšanā ārpus mājas, īsti nepateikšu. Aptuveni rēķinot un taupīgi dzīvojot, vidējās accomodation & food izmaksas mēnesī varētu būt ap 1000$.

Ieņēmumu sadaļa. Jaunzēlandē minimālā alga ir 12,5$/stundā. Lielākoties visur maksā tā saucamo Holiday pay 8% apmērā, kas ir kā atvaļinājuma nauda tiem, kas strādā mazāk par gadu, kas nozīmē, ka minimums, ko iespējams saņemt ir 13,5$/stundā. Nodokļos aiziet aptuveni piektā daļa, kas nemaz nav neslikti, ņemot vērā, ka Latvijā nodokļos aiziet apmēram trešdaļa. Darba sludinājumos algas variē no tiem pašiem 12,5$ līdz 16$, atkarībā no tā, cik „šika” iestāde un kādi darba pienākumi. Ja strādā ar minimālo algu, tad aptuveni puse algas aiziet dzīvošanai un pārtikai, otru pusi var mierīgi ietaupīt tālākai ceļošanai.

Darba meklēšana. Kad konta saturs sāk dramatiski samazināties, tad zini, ka ir pienācis laiks meklēt darbu. Ar darbiem ir tā, ka avīzes ir pilnas ar sludinājumiem, bet to atrast nav tik vienkārši, jo tā sameklēšana ir atkarīga no vairākiem apstākļiem. Lielajās pilsētās ir vairāk iespēju, bet vairāk arī darba meklētāju. Mazajās pilsētelēs vai miestiņos piedāvājums ir mazāks, bet nav daudz cilvēku, kuri tur gribētu iesprūst uz ilgāku laiku. Vasaras sezonā darba piedāvājumu ir daudz vairāk nekā ziemā, jo tad visa valsts ir pilna ar tūristiem un viesmīlības nozare plaukst un zeļ. Ja ir iepriekšēja pieredze viesmīlības nozarē, tas ir liels pluss. Vasaras sezonā var doties novākt augļus, atsevišķos dārzos darbs ir atrodams arī citos gada laikos. Darba meklēšanas kanāli – vietējās avīzes, internets, mazajās pilsētās – community board (atrodams lielveikalos), var doties uz darba aģentūru, kura iekārtos darbā, bet lielākoties tas ir ārkārtīgi garlaicīgs darbs fabrikā. Sezonas laikā var sperties iekšā veikalos vai kafejnīcās un pa tiešo jautāt pēc darba (jārēķinās, ka nāksies dzirdēt daudz noraidījumu un tas var radīt depresīvu noskaņojumu). Ja vēlme ir piestrādāt tikai uz īsu laiku, lai iekrātu naudu, tad darbu var meklēt caur aģentūrām, jo viņi var piedāvāt īstermiņa darbu, tā pat ir arī ar augļu novākšanas darbu – nekādu interviju, apmācību sniedz uz vietas, naudu sāc pelnīt jau no pirmās dienas un aiziet no darba vari jebkurā brīdī. Citos gadījumos prasa uzņemties saistības vismaz uz 3 mēnešiem vai arī neņem darbā tā iemesla dēļ, ka ar Latvijas vīzu var strādāt tikai 3 mēnešus.

Noderīgas interneta lapas – www.backpackersboard.co.nz (vispār ļoti noderīga info ceļotājiem, ir atrodami arī darba piedāvājumi, bet jāskatās, kurā gadījumā piedāvā darbu un kurā tikai bezmaksas dzīvošanu apmaiņā pret darbu), www.seek.co.nz (šķiet, ka saturīgākā no visām darba sludinājumu lapām), www.picknz.co.nz (viss par un ap augļu novākšanu, pie kontaktiem var atrast e-pastu, kur pajautāt, vai tuvākajā nākotnē būs nepieciešami papildus darbinieki). Google tante vienmēr piedāvā n-tos variantus. Ja visi striķi trūkst, tad var mēģināt doties „wwoofingot” – www.helpx.net un www.wwoof.co.nz, strādāt 2-4h dienā apmaiņā pret bezmaksas dzīvesvietu un ēdināšanu. Darbu meklēt būtu ieteicams, atrodoties uz vietas, lai nepieciešamības gadījumā var aiziet uz interviju vai izmēģinājuma dienu. Universāla padoma darba meklēšanas ziņā man nav - viss atkarīgs no veiksmes un apņēmības. Jārēķinās, ka darba atrašana var aizņemt kādas 2 nedēļas vai pat vairāk, tā ka, kā man reiz teica - time and patience is all it takes.

Pirmie soļi. Pirmais, ko ieteiktu izdarīt, ir iegādāties BBH kluba karti (Budget Backpacker Hostels). Tā maksā 45$, bet ar šo karti BBH tīkla hosteļos var ietaupīt 3$ uz katru nakti, kā arī šī karte darbojas kā zvanu karte 20$ apmērā – noderīgi, lai pazvanītu uz mājām un jebkurā citā situācijā, kad nepieciešams kādu sazvanīt, piemēram nākošā hosteļa norezervēšanai. Un kas ir pats labākais, to var izmantot, zvanot no mobilā telefona. Tā ka pati karte atmaksājas 9 naktīs.

Bankas konts. Iesaku iet uz BNZ banku, jo tā šķiet ceļotājiem visdraudzīgākā – neprasa apliecinājumu par pilnīgi neiespējamo patstāvīgo dzīves vietu. Bet var iet arī uz citām bankām, palūdzot hostelim, kur esi apmeties, uzrakstīt apliecinājumu, ka kādu laiku tur plāno uzturēties. BNZ bankā aizpildīju pieteikumu, noguldīju prasītos 200$ kontā un pēc pāris dienām konts un karte bija gatava.

Nodokļu maksātāja numurs. No bankas palūdz izziņu par „patstāvīgo” dzīves vietas adresi, kas šajā gadījumā ir vienkārši norādītā hosteļa adrese, paņem pasi un vīzu un dodies uz Inland Revenue kantori aizpildīt pieteikumu. Aptuveni pēc 2 nedēļām uz norādīto adresi viņi atsūta tavu nodokļu maksātāja numuru. Ja nepieciešams numuru uzzināt ātrāk, tad var zvanīt un noskaidrot pa telefonu. Ar šo formalitāšu kārtošanu var nesteigties, jo nodokļu maksātāja numuru darba devējam var iesniegt arī vēlāk.

Par iepriekšēju plānošanu. Viena no ceļotāja dzīves atziņām – it’s good to have a plan. Nothing will ever happen according to this plan. Tā kā domāju, ka nav īpaši nepieciešams iespringt uz visa garā ceļojuma/piestrādāšanas saplānošanu, jo lietas uz vietas var izrādīties daudz savādākas nekā esi tās iedomājies, sēžot pasaules otrā pusē; nekad nevar zināt, kādas iespējas sagaidīs tevi aiz nākamā stūra un galu galā – ceļošanas bohēma ar striktu plānošanu kopā īsti neiet.

Tā, uz doto brīdi tas būtu arī viss, cerams, ka noderēs. Ja vēl kaut kas noderīgs ienāks prātā, tad šo rakstu papildināšu, kā arī var iesūtīt kādus sasāpējušos jautājumus un tad atbildes agrāk vai vēlāk šeit parādīsies. Pakojiet somas, brauciet apskatīt šo skaisto zemi un nesiet Latvijas vārdu pasaulē, lai pēc kāda gada letiņiem nenāktos katrā iepazīšanās reizē dzirdēt „Latvia? Where the hell is that?!?”

Sweetheart

Jau nedēļu dzīvojos pa Aleksandru un pelnu naudu turpmākajiem mēnešiem nu vai vismaz mēnesim. Daru atkal lietas, ko nekad mūžā neesmu darījusi, tāpēc iespaidi sakrājušies pamatīgi. Bet no paša sākuma bija tā –ceļošanai pa vidu gribēju iebraukt Aleksandrā (Alexandra), kas ir neliela pilsētele Otago reģiona centrā un gluži tā pat kā netālu esošā Cromwell ir slavenas dēļ fakta, ka ap šīm pilsētām atrodas n-tie augļu dārzi. Klimats šeit ir noturīgs un siltāks nekā piekrastē (+35 ir karstākais, ko līdz šim esmu Jaunzēlandē piedzīvojusi), kas ļauj šai valstij audzēt daudzus eksotiskos augļus – aprikozes, persikus, nektarīnus, kā arī ķiršus – lielus, saldus un „gaļīgus”, ja tā var izteikties par ogām. Un kā reizi ir sezonas karstums to novākšanā, kādēļ arī šī vieta krita par mērķi maniem naudas piepelnīšanas plāniem. Zvanīju, lai rezervētu hosteli uz vienu nakti, jo nākamajā dienā gribēju aiziet piereģistrēties Seasonal solutions kantorī, kas ir izveidots tā iemesla dēļ, lai tādus backpackerus, kā es piesaistītu augļu dārziem uz sezonas darbiem – augļu novākšanu u.c. Hostelī atbild laipna kundzīte un sāk jautāt, kāda iemesla dēļ braucu uz Aleksandru. Nu es arī stāstu, ka meklēšu kādu augļu novākšanas darbu, uz ko man viņa atbild, ka iespējams uz to laiku, kad ieradīšos Aleksandrā, man darbs jau būs sagādāts. No priekiem gandrīz vai palēcos un dziļā pateicībā atvadījos no kundzītes uz 2 nedēļām, lai bik paceļotu (nez kapēc liekas, ka es šo jau vienā emuārā aprakstīju, bet nu labi). Un attiecīgi pēc div’ nedēļām izkāpusi no sakarsušā autobusa zvanu kundzītei, kuras vārds, starp citu, ir Marj, izrunā kā Mārdž (izrādās Simpsoni nav vienīgie, kuriem ir Mārdža), un saku „kling klang es ir klāt”. Izrādās, ka man naktsvieta ir nokārtota pie Mārdžas meitas Kārenas (Karen vai Karīnas), jo kundzītes hostelis esot pilns. Kārena atbrauc man pakaļ un iepazīstina ar manu jauno mitekli, kas atrodas viņas īpašumā un principā ir kā ļoti miniatūra viesu māja ar vienu istabu, iebūvētu virtuvi un vannas istabu. „Mājā” jau dzīvojas 2 meitenes – vāciete un korejiete (vai ķīniete vai varbūt japāniete, īsti neatceros) un abas arī strādā Panmure augļu dārzā, kur plānoju savas darba gaitas uzsākt arī es. Vakarā tiek sazvanīta augļu dārza menedžere, kura apstiprina, ka varēšu sākt strādāt no aiznākamās dienas. Sweet! Atliek vienīgi atrisināt transporta jautājumu, jo augļu dārzs atrodas kādas 15 minūtes mašīnas brauciena attālumā no pilsētas centra. To atkal savās rokas ņem Karīna, kura aizved mani uz vēl vienu centrā esošu hosteli, kurā mitinās jaunieši, kuriem paredzēts uzsākt darbu tad pat, kad man. Un tiek noskaidrots, kuriem mašīnā ir brīva vieta un es veiksmīgi tieku piekabināta attiecīgajai kompānijai. Kā jau nojaušat, tad man visā šajā darba/transporta iegūšanas procesā pašai nekas nebija jādara – tikai jābūt klāt, jāsmaida un jāmāj ar galvu. Vieglāk par vieglu. Bet kā izrādās, tad man ir spēcīgi palaimējies, jo biju iegājusi Seasonal Solutions kantorī tīri tā intereses pēc, bet tur man atbildēja, ka pagaidām brīvu darba vietu nav un cilvēki stāvot rindā, lai dabūtu darbu. Kas man liek domāt, ka tam visam apakšā ir šī attiecīgā augļu dārza un hosteļu bartera darījums, jo tā vien liekas, ka no tiem visiem aptuveni trīsdesmit cilvēkiem 90% ir apmetušies šajos divos hosteļos. Tā nu saņemu instrukcijas, ka nākamajā dienā darbā jābūt sešos no rīta un darba aprakstā ir vesels viens punkts – cherry picking.

Agrā ceturtdienas rītā pa tumsu sataisos (viena no meitenēm strādā pie ķiršu pakošanas, līdz ar to viņas darba diena sākas krietni vēlāk nekā manējā) un norunātajā vietā sagaidu savu transportu – 4 jauniešu kompāniju, 2 džeki no Čīles un 2 meitenes no Beļģijas un Japānas. Ceļu izrādās neviens tā īsti nezin, bet veiksmīgi atrodam augļu dārzu īpašnieku „ofisu” un dodamies iepazīties ar savu menedžeri un darba nosacījumiem. No savas kaimiņienes Regīnas esmu jau noskaidrojusi, ka menedžere ir visnotaļ šerpa dāma, un par to pārliecinos arī klātienē. Ātri vien mums tiek izstāstīti līguma un samaksas nosacījumi, kā arī nokārtotas visas formalitātes ar pasēm un darba atļaujām. Nākamajā brīdī atrodos mašīnas piekabē ar vēl kādiem trīsdesmit tādiem pašiem kā es – ķiršu lasītājiem un dodamies kalnos uz ķiršu plantācijām. Sēžot mašīnas piekabē, sajūtas nedaudz atgādina filmas par imigrantiem un viņu darba apstākļiem. Novalkātas, netīras drēbes, samiegojušās un nogurušas acis, neķemmēti mati. Saule tikko kā uzlēkusi un gaiss pilns ar mašīnas saceltajiem putekļiem. Bet ir jautri, nopietni. Pirmkārt, esmu atkal kaut kā jauna gaidās, otrkārt, man apkārt ir pilns ar jauniešiem no visas pasaules. Tiek apspriests, kas tika darīts iepriekšējā vakarā, bārstīti joki un uzstādītas likmes, cik daudz ķiršu katrs šodien novāks. Un tas viss tiek aprunāts vismaz četrās valodās. Nokļuvusi ķiršu plantācijā, saņemu norādījumus, kā pareizi jānovāc ķirši – drīkstam lasīt tikai noteikta lieluma ķiršus, tiem jābūt ar visiem kātiņiem, bez lapām un jebkādiem bojājumiem. Katram tiek iedalītas trepes. Tādas 2m trepes (vai kāpnes, īsti nezinu, kurš ir pareizais vārds), kuras sākumā nemaz nespēju pastiept, kur nu vēl uzliet kokā, lai tiktu klāt visām sarkanajām un labajām ogām. Uz ko mana menedžere Bridžeta (Bridget) atbild „ja es ar salauztu kāju varu uzsliet tās trepes, tad vari arī tu”. Kāja viņai tiešām ir salauzta (staigā apkārt ģipsī) un trepes tiešām beigu beigās ar slapju muguru dabūju pareizajā aukstumā un leņķī. Ķirši tiek lasīti pa pāriem, katrs no savas puses. Man pārī ir džeks no Vācijas Maikls. Un reiz’ arī viņam īsti neizdevās tās trepes uzsliet tā, lai tiktu klāt pašiem augšējiem ķiršiem, uz ko Bridget atbildēja „Ou, don’t be such a pussy!”. Tā lūk, ar šo dāmu joki mazi. Bet kopumā ir ok, ja pajautā, tad visu izskaidro un parāda, pa lielam man nekādu iebildumu pret viņu nav. Un šķiet, ka viņai pret mani arī, lai arī reizēm nesalasu nepieciešamo ķiršu minimumu, kas ir 90kg jeb 18 spaiņi. Saskaņā ar likumdošanu, viņiem vienalga ir jāmaksā man minimālā alga, līdz ar to var saprast Bridžetas attieksmi, jo, ja darbinieki ir pārāk lēni, tad viņas uzņēmumam mīnusi. Un kas notiek, ja galīgi nespēj izpildīt minimumu? You go home. Esay-peasy. Bet ir tādi ikgadējie ķiršu lasītāji, kuri dienā var nolasīt 30 spaiņus. Galvenokārt tie ir studenti no Otago universitātes, kas pa vasaru šādā veidā piepelnās. Strādājam katru dienu, izņemot publiskās brīvdienas un lietainas dienas. Pagaidām ir bijusi tikai viena publiskā brīvdiena. Šobrīd mana ikdiena ir ļoti vienkārša – darbs, duša, bik atvelkam elpu, vakariņu/nākamās dienas brokastu un pusdienu pagatavošana, kāda grāmata vai TV un guļam. Nākamajā dienā viss norit tieši tādā pašā kombinācijā no jauna. Pirmās trīs dienas paskrēja diezgan ātri dēļ jaunajiem iespaidiem, šobrīd dienas paliek aiz vien garākas, bet mani mierina doma, ka tas ir tikai uz neilgu laiku. „Jo vairāk ķiršu manā spainītī, jo vairāk naudas manā kontā” ir mans šā brīža moto. Brīžiem aizdomājos, kā pati Bridžeta to visu var izturēt, jo ķiršu novākšana sākas kaut kad decembrī, līdz tam tiek veikti visādi sagatavošanās darbi un viņa pati katru dienu ir klāt un visus menedžē un baksta, kas nozīmē, ka viņai brīvdienu nav bijis gandrīz 4 mēnešus un nebūs vēl ilgi, jo pēc ķiršiem nāk nektarīni un pēc nektarīniem – āboli. Bet viņa ir apņēmības pilna katru dienu.

Ķiršus varam ēst tik cik uziet. Tik vienīgā problēma, ka ķirši vairumā nav labi kuņģim un par to pārliecinos katru dienu. Lai kā cenšos sevi atturēt no to ēšanas, līdz šim nav sevišķi veiksmīgi izdevies. Labi, ka ķirši tiks drīz nolasīti. Tad ķeršos klāt nektarīniem, kas ir lieli augļi un ar tiem pilnu vēderu nemanot nevar pielasīt. Kas vēl? Jaunzēlandē šķiet, ka suņi ož spēcīgāk nekā Latvijā. Mājās, kur dzīvoju, ir veseli divi. Dikti jau mīļi, bet kad nāk klāt tad laizās, spalvojas, blusojas un... un smird. Tikko viens nolaizīja tastatūras taustiņus arī. Laikam laiks beigt rakstīt un sākt gatavot savas 3 maltītes vienā laikā. Tad jau līdz nākamajam memuāram. Nedaudz pietrūkst regulāra interneta pieslēguma, jo tajās reizēs, kad tieku klāt internetam, tad abu e-pastu pasta kastītes ir pietaisītas līdz augšai un pa to vienu stundu laika īsti nesanāk pat visu izlasīt, kur nu vēl atbildēt. Tā ka piedodiet, ja neatbildu. Ceru, ka visiem viss bumbās, kedās, štokos, ķiršos. Kā arī cerams, ka tad, kad tikšu klāt visiem jaunumiem, tad varēšu izsekot visam līdzi.

Pāris bildes ir atrodamas tur pat, kur parasti. Ā, vēl. Tā kā darba diena ir gara, tad ķiršu lasītāju vidū tiek atrasti visādi veidi, kā izklaidēties, kamēr spainītis pildās ar ogām. Joku plēšana pats par sevi saprotams, bet tiek arī izdomāti radošāki veidi - dziedātas nedaudz modificētas dziesmas ķiršu gaumē. Piemēram, „I wonder how, I wonder why, yesterday you told me ‘bout the blue, blue sky, and all that I can see, is just another cherry - tree. I’m turning my head up and down, I’m turning turning turning turning around, and all that I can see is just a f**** cherry-tree...” Vai no Bob Marley kolekcijas „I picked the cherry...” utt.

Tagad gan – bye!

P.S. Ķiršu šķirnes nosaukums, ko šobrīd lasām, ir Sweetheart. Visnotaļ izskatam un garšai atbilstoši :)

Dunedin – Invercargill – Te Anau – Milford Sound – Queenstown

Nedaudz atpūtusies no nemitīgās pārvietošanās, somu pakošanas/atpakošanas procesa un jaunu vietu apgūšanas ķeros klāt nākamajam emuāram. Virsrakstā uzskaitīts vietu saraksts, kas tika aplūkots šo nedēļu laikā. Centīšos atcerēties iespaidus, galvenos apskates objektus un ko paspēju sadarīt.

Dunedin. D-salas studentu pilsēta. Dunedinā atrodas Otago universitāte, kas laikam ir lielākā D-salā un katru gadu Dunedin kļūst par mājām tūkstošiem studentu. Pati pilsēta jāsaka, ka diezgan smuka un ļoti kalnaina, līdzenu ielu tikpat kā nav, vai nu kāp augšā vai arī mēģini piebremzēt, lai nenoripotu lejā. Bet tie laikapstākļi... Trīs dienu uzturēšanās laikā mani priecēja viena puslīdz saulaina pēcpusdiena. Diezgan nomācoši. Tā arī jutos visas tās dienas vasaras laikā satinusies šallē, drebinoties un slēpjoties no lietus. Un tā pie viņiem notiek visnotaļ bieži. Kā reizi sanāca Dunedin būt nedēļas nogalē un domāju, ka varēšu palūkoties uz studentu nakts dzīvi, bija radies iespaids, ka tā varētu piedāvāt labas iespējas. Tam sekoja neliels „aplauziens”, jo pieradusi pie ChCh bāru un klubu daudzuma un dažādības, ar nožēlu konstatēju, ka Dunedin naktsdzīve aprobežojas ar dažiem bāriem pašā centrā un vēl pāris kaut kur pilsētā. Kvalitatīvu dzīvo mūziku nācās ar uguni meklēt, līdz to atradu vienā mazā pagrabiņā. Vēl interesanti, ka Dunedin atrodas divas ražotnes lieliem Jaunzēlandes brendiem – Cadbury šokolādei un Speights alum. Abās šajās vietās ir iespējams iet ekskursijā. Es neaizgāju nevienā, jo Speights alusdarītavai visas ekskursijas tajā dienā, kad gribēju iet bija „nobukotas”, bet par Cadbury ekskursiju dzirdēju ļoti sliktas atsauksmes. Zinātāji stāstīja, ka tur ekskursiju laikā mašīnas ir apturētas, tā ka nemaz īsti neredzi pašas šokolādes ražošanas procesu, tikai plikas mašīnas. Un šokolādi arī nevarot atēsties tādos daudzumos, ka pēc tam vairs uz to nevar pat paskatīties. Par Latvijas „Laimas” šokolādes ražotni turpretī esmu dzirdējusi pavisam citas atsauksmes. Pozitīvais moments visā Dunedin uzturēšanās laikā bija Otago zemnieku tirdziņš, kurā varēju nobaudīt Boysenberries īkšķa lielumā. Īsti nezinu kā latviski sauc šīs ogas, man likās, ka tas, ko ēdu, bija zilenes, bet varētu arī kļūdīties. Atrasties Otago reģionā zināmā mērā ir bauda, jo sezonas veltes var atrast ik uz stūra. Braucot pa ceļu, visur var redzēt norādes uz svaigiem dārzeņiem, augļiem un ogām. Dunedin uz ielu stūriem pārdod ķiršus, zemenes un citus dārzu labumus. Ā, un vēl interesanti bija redzēt retro mašīnu šovu un dzīvo mūziku uzstājamies pašā pilsētas centrā. Tas arī viss par Dunedin. Domāju, ka būs tur jāatgriežas kādā saulainākā dienā, lai pienācīgi varētu izbaudīt uzturēšanās laiku studentu pilsētā.

Invercargill. Šajā pilsētā bija paredzēts pārlaist tikai vienu nakti, bet beigās sanāca pavadīt trīs naktis. Tas vienīgi tā iemesla dēļ, ka nedabūju lēto lidojumu uz Stewart’s Island. Stewart’s Island ir Jaunzēlandes sala pašā dienvidu galā, kas liekas diezgan smieklīgi, jo Jaunzēlande pati sastāv no divām salām. Bet lai nu kā – ir viņiem pašiem sava sala arī. Uz salas nav nevienas bankas, bankomātu un elektrība maksā četras reizes dārgāk nekā pārējā Jaunzēlandē. Bet esot skaista daba un vienīgā vieta, kur kiwi putni dzīvojas savvaļā. Uz salu tikt iespējams divējādi – ar kuģīti vai ar „ļoteni”, kas abos gadījumos nav lēts prieks. Bet lidojumu iespējams dabūt pa pus cenu, ja kompānijai zvana iepriekšējā vakarā un viņiem ir palikušas pāri sēdvietas. Man vēlamajā dienā nebija. Tā nu arī uz Stewart’s Island netiku, par ko baigi arī nepārdzīvoju, jo biju nedaudz nogurusi no nemitīgās pārvietošnās. Pati Invercargill... nu kā lai to labāk pasaka.. ārkārtīgi garlaicīga. Nekā tur nav ko skatīt, nu varbūt vienīgi Queens gardens, bet tas ir arī vienīgais. Tomēr savu tur pavadīto laiku nenožēloju, jo dzīvojos mīlīgā hostelī, atradu interesantu grāmatu, no kuras nevarēju atrauties, kā arī aizgāju pa ilgiem laikiem uz kino. Šerloks Holms un Doktors Vatsons nodrošināja izklaidēm pilnu pēcpusdienu, lai gan aktieri līdz galam nepārliecināja par savu atbilstību lomām. Bet par kino arī labs stāsts. Līdz šim Jaunzēlandē esmu bijusi trīs dažādos kino un nevienā no tiem man nekad nav prasījuši uzradīt biļeti pirms došanās attiecīgajā zālē. Vienīgais „uzraugs” ir uzraksts uz durvīm, kas mudina pārliecināties, ka ir iegādāta pareizā biļete uz attiecīgo seansu. Un nespēju atturēties no domas, ka var taču arī nedaudz šmaukties. Nu.. vienas filmas vietā netīšām apmeklēt divas. Vienīgi šī nodoma īstenošanu apdraud mana apziņa „ka, tā darīt taču nav labi” un fakts, ka man nepadodas melošana. Tad savukārt ienāca prātā cita ideja – izlikties par dumju „blondīnīti”, kas neprot runāt angļu valodā. Un ja kāds tomēr kādā brīdī jautā pēc biļetes, uzrādīt pilnīgi neatbilstošu biļeti, bet ar cietu ģīmi un pārliecību, ka tā ir pareiza. Savukārt uz jautājumiem, kas pilnīgi noteikti sekotu, atbildētu skaidrā latviešu valodā un pastāstītu, ko šodien ēdu brokastīs. A ko viņi man padarītu? Vienīgi pašai būtu kauns par sev pievērsto uzmanību, bet nu kas zin’, piedzīvojumu vārdā jau ne to vien var izdarīt.

Te Anau. Skaista vieta pie skaista ezera. Nav pa rokai neviena informatīvā bukleta, tāpēc īsti nevarēšu pateikt cik ezers liels un dziļš, bet tā uz aci skatoties – liiiels. Apkārt vieni vienīgi kalni un pa vidu ezers ar mazu ciematiņu. Laiks priecēja, saule karsēja un sauļošanās krēms aizmirsās, kā rezultātā nedaudz apdedzināju ādu. Par Jaunzēlandes sauli neesmu veikusi vēl kārtīgu izpēti internetā, bet skaidri zinu, ka jokoties ar to nevar. Saule šeit ir 2.bīstamākā pasaulē aiz Austrālijas. Vieni saka tādēļ, ka virs šī reģiona ozona slānī ir caurums, citi avoti vēstī, ka gaisa piesārņojums ir tik minimāls, kā rezultātā saule ir visā savā spožumā un spēcīgumā. Vēža asociācijas brīdinājuma reklāmas redzamas ik uz stūra un minimālais aizsargkrēma stiprums ir 15, bet lielākoties visi izmanto vismaz 30. Tā ka saules aizsargkrēms šajā galā ir pamatnepieciešamība. Te Anau nav īpaši daudz ko darīt, lielākoties cilvēki tur ierodas tādēļ, lai paķertu kādu piedāvājumu aizbraukt apskatīt Milford Sound un doties kārtējos trecking pārgājienos. Tā kā manā ceļojumu plānā tā pat bija paredzēts doties apskatīt Milford Sound un pārgājienos iet īsti negribējās, tad es tā pat vien svētā mierā dzīvojos pa ciematiņu. Apskatīju vietējā wild life parkā Jaunzēlandes putnus, kuri šeit ir biezā slānī un lielā daudzveidībā, kā arī izbaudīju ezera mieru un klusumu. Savukārt atgriežoties no Milford Sound, man nācās pavadīt vēl vienu nakti Te Anau un tajā vakarā vietējā krogā uzstājās čigānu grupa. Nu vismaz tā viņi paši sevi sauca. Solists dikti kolorīts džeks - rudiem drediem un bārdu, bārsta rupjības vienā laidā. Un pirmā dziesma tiešām šķiet, ka bija rumāņu valodā. Tālāk sekoja angļu un krievu valodas sajaukumi. Katrā ziņā bija interesants vakars.

Milford Sound. Viena no top 10 vietām, ko visi uzsver, ka ir nepieciešams apskatīt. Uz šo nelielo ciematiņu un vietu ik dienu dodas simtiem tūristu. Pats Milford Sound ir vieta starp milzīgiem kalnu masīviem, caur kuru iespējams piekļūt pie sauszemes. Principā tie paši fjordi, tikai nosaukti par Sound. Lai apskatītu šo vietu iespējams doties izbraucienā ar kuģīti, lidmašīnu vai helikopteri. Dodos ar kuģīti 2 stundu garā izbraucienā pa Milford Sound. Man ļoti palaimējās ar laikpstākļiem, jo parasti šajā kalnainajā apgabalā līst lietus vai ir apmācies. Kalni spēcīgi atgādina Norvēģijas fjordus. Ik pa brīdim var manīt jūras lauvām un roņiem līdzīgus dzīvnieciņus, kas vēsā mierā peldas vai atpūšas uz akmeņiem. Nākamajā rītā līst lietus, tad līst kā pa Jāņiem, tad smidzina, tad atkal gāž kā ar spaiņiem. Uz pusdienas laiku noskaidrojas un spīd saule tā it kā nekas nebūtu noticis. Visā Milford Sound apskatē pats iespaidīgākais bija brauciens uz šo vietu. Jo ceļš ved caur kalnu kalniem un ielejām, vietām līkumus atļauts izbraukt tikai ar 45 km/h, bet tiek uzskatīts, ka šis ceļa posms ir labākais alpu ceļš pasaulē (ceļš ir labākā stāvoklī nekā atsevišķi Latvijas galvenie ceļi) Tā kā es turpceļā biju vienīgā autobusā, tad man bija individuālā ekskursija ar iespēju sēdēt blakus šoferim. Bija arī pārsteiguma moments, apstājoties uz pirms tuneļa, kur jāuzgaida kādas 15 min, varēju aplūkot tik ilgi neredzēto sniegu.

Queenstown. Pēdējā pieturvieta manā 2 nedēļu garajā mini-ceļojumā. Ierodos agri no rīta, kā rezultātā visa diena, ko staigāt apkārt un aplūkot pilsētu. Queenstown tiek uzskatīta par pasaules aktīvā un ekstrēmā sporta veida galvaspilsētu. Un par to vien liecina neskaitāmie ofisi, kuros var norezervēt visus iespējamos izklaides veidus. Pat īsti nezinu kā tos visus veidus pārtulkot latviešu valodā, bet vārdu sakot – visu, ko vien vari iedomāties ko varētu darīt gaisā un uz ūdens, to visu var izdarīt Queenstown. Tikai jāpiebilst, ka tā arī ir visdārkākā vieta Jaunzēlandē, kur to visu darīt. Man ir plānā kādu reizi izbaudīt brīvā lidojuma kaifu, bet ir skaidrs, ka to darīšu Z-salā, jo tur to varot izdarīt par daudz pieņemamākām izmaksām. Queenstown ir kūrortpilsēta un tāda gaisotne arī šeit valda. Ir pirmdienas pēcpusdiena, ezera piekraste pilna ar cilvēkiem, kuri sauļojās, peldas un vienkārši bauda vasaru. Es ar’ metos iekšā ūdenī. Vakarā neliela socializēšanās ar hostelī esošajiem jauniešiem, kārtīgs miegs un nākamajā rītā dodos uz Aleksandru – augļu novākšanas galvaspilsētu, kurā man jau ir sarunāts darbs. Bet par to jau nākamajā rakstā.